Šajā svētku laikā liela daļa sabiedrības ne tikai steidz gādāt dāvanas, rotāt savus mājokļus, bet arī gludina glaunākās štātes kā sev, tā bērniem – sācies Ziemassvētku koncertu laiks bērnudārzos un skolās. Tas ir brīdis, kad sirsniņas pukst straujāk, eglītē lampiņas mirguļo un bērni aiz satraukuma, sarkani kā āboli, gatavi nodziedāt vismaz pāris dziesmas. Skaisti un saviļņojoši mirkļi, jo uz pasaules jau neviens brīnišķīgāk nedejo un nedzied kā paša bērns. Viss tik jauki, tik jauki. Un tad zālē atskan klusa dūkoņa. Neskan nekāds mūzikas instruments, bet gan “mammas ieslēdz filmēšanas režīmu”.
Pirmā rinda paceļas kā digitāls mežs – pazūd gan mazais rūķītis, gan visa skatuve. Ja kāds tomēr cer redzēt pa īstam, nevis caur sveša ekrāna atspīdumu, atliek cerīgi locīt galvu pa labi, pa kreisi.
Un tad pienāk brīdis, kad mazie rūķīši sāk dziedāt. Vai mammas klausās? Protams, bet tikai caur telefonu! Ir skaidrs, ka liela daļa atnākusi nevis izbaudīt bērna sniegumu, bet ierakstīt koncertu. Visu cieņu – katrs priekšnesums nofilmēts ar tādu rūpību, kā notiktu pasaules pirmizrāde Kannās.
Mammas uzvedas kā profesionālas operatores. Kāda jau zina, ka šis būs skatītākais video sociālajos tīklos, – filmē ar abiem telefoniem, tā teikt, drošībai. Kādai ārkārtīgi labi padodas kadru maiņa – mans bērns tuvplānā, mans bērns no sāniņa, mans bērns vēl tuvāk. Bet, ja kādreiz būs jāizveido dokumentālā filma “Mana atvase kļuva par Ziemassvētku brīnumu”, kāda filmē kā horizontāli, tā vertikāli – lai būtu vairāki varianti. Es varbūt uzburu nedaudz pārspīlētu ainu, bet pēdējo gadu laikā tā tendence šāda arī iekrāsojas.
Blakus kāds tētis, kurš vēlētos redzēt savu bērnu ar acīm, nevis pikseļos, cenšas pieklājīgi ieraudzīt to, kas notiek uz skatuves. Vecmāmiņa sēž malā, salikusi rokas klēpī. Viņa smaida. Viņa vienkārši skatās uz bērnu, uz skatuvi, uz deju. Vienkārši redz. Viņa grib atcerēties, nevis atskaņot.
Ak, vai nu es pati neesmu filmējusi savām vajadzībām? Protams, esmu! Bet ar katru gadu to daru aizvien retāk, jo esmu sapratusi kādu svarīgu lietu. Bērns no skatuves meklē manu seju, tāpēc es tagad filmēju ar sirdi un acīm. Galvenais, lai nav tā, ka bērni domā, ka Ziemassvētku brīnums ir tas, ka mamma uz koncertu atnāk, bet uz viņiem paskatās tikai tad, kad nospiež “Stop”. Lai nav tā, ka kāds mazs rūķis klusi nočukst blakus: – Vai viņas mūs filmē, lai pēc tam mājās skatītos?
Blakus rūķis nopūšas: – Nē… viņas vienkārši filmē.
