Septembrī man labpatīk uzrakstīt kaut ko par dzeju. Nē, neesmu ne dzejniece (kaut gan savā ziņā žurnālisti ir tādi kā dzejnieki, jo mazliet jau tās ziņas sanāk apdzejot plūstošā tekstā, lai jums labāk lasās), ne arī liela dzejas lasītāja, taču reizumis man patīk to darīt. Salīdzinājumam varētu teikt, ka dzeja nav mana ikdienas maltīte, kur parasti ir tradicionālie kartupeļi, makaroni, kāda kotlete, tomāts, dažkārt vienkārši sviestmaize, – bet drīzāk tāds kā svētku našķis, tāda kā šokolādes kūka ar aveņu putām… Un tādu jau bieži nebauda. Tikai tādās svētku reizēs un tad, kad jūtu vajadzību pēc tās šokolādes kūkas ar aveņu putām. Pēc dzejas. Reizēm varu dāvanai vispār nepievienot kartīti, bet retumis ņemos kā negudra pa dzejasgrāmatām, meklējot tos īstos vārdus. Kad aktuāls kāds dziesminieks, piemēram, kad Imantdienās visapkārt skan tikai viņam raksturīgās dziesmas ar dižgaru vārdiem vai kad ir maijs, mana mīļā Ziedoņa dzimšanas diena, vai novadnieka Ojāra Vācieša laiks, novembris. Vai galu galā – kad kopš 1965. gada nāk Rainis ar Dzejas dienām…
Kas tad galu galā ir dzeja? Viens ir skaidrs, dzeja ir tā, kas nav proza. Dzeja ir tas, ko kāds nosaucis par dzeju, jo tai jau īsti nav nekādas definīcijas. Manuprāt, Dzejas dienas ir brīnišķīgs laiks, lai iedziļinātos vārdos un to spēkā. Dzeja manā skatījumā ir valodas dvēsele. Tā nav tikai rindu un vārdu sakārtojums, bet gan veids, kā izteikt domas, emocijas un sajūtas, kas ar parastiem vārdiem ir grūti uztveramas. Tā bieži vien runā tēlos, metaforās un simbolos, ļaujot katram lasītājam atrast savu unikālo nozīmi. Tā ir zināma vārdu māksla, kas spēj aizskart dziļākās dvēseles stīgas.
Portāla aptauja, kurā Dzejas dienu noskaņā jautājām par dzeju, trešdaļa respondentu saka, ka var bez tās mierīgi iztikt, trešdaļa – ka reizēm velta vai izlasa kādu dzejoli. Tas priecē. Kāds jautās – kāpēc cilvēkam vajag dzeju un ko tā dod? Domāju, ka tā nav tikai izklaide, bet gan garīga nepieciešamība, kas palīdz mums izprast gan sevi, gan pasauli. Dzeja dod iespēju paust emocijas, attīstīt empātiju, paplašināt skatījumu uz lietām un galu galā – rosina iztēli un liek mums domāt radoši.
Varbūt šajā septembrī pamēģināsiet? Izvēlēties “savu” dzeju var būt aizraujošs atklājumu ceļš. Vislabākais veids ir vienkārši lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt. Var sākt ar klasiķiem, un šajā ziņā Latvijas dzejas bagātība ir plaša, var meklēt mūsdienu dzeju, un šajā gadījumā noderīgi apmeklēt kādu dzejas pasākumu, kur jaunie talanti atklājas.
Taču var būt arī tā, ka, lasot dzeju, jūti, ka nekas tevi neuzrunā. Tas ir normāli. Turpini meklēt, līdz atradīsies tas, kas tevī rezonē.
Ja jautājat manu recepti, es parakstos zem savas kolēģes, Bauskas avīzes redaktores Anitas Rozentāles teiktā, citēju: “Dzejai vajag notikumu vai noskaņojumu. Arī tad, kad šķiet – pasaules gals ir klāt, glābj kāds koncerts, opera vai Rainis.”.
