Ikdienā un svētkos ar bērnības pieredzi

Pūpolsvētdienā cepu ģimenei pankūkas. Tās, lēnām čurkstot, no mīklas uz pannas pārvērtās par zeltainu gardumu, ko baudīt ar melleņu ievārījumu, medu vai nu ko citu, kas kuram garšo. Virtuve pildījās ar ierasto svētdienas rīta smaržu, bet man nezin kādēļ šoreiz atmiņā atausa bērnības dienas. Arī mana vecmamma svētdienas rītos visai ģimenei cepa pankūkas un, kad tās bija gatavas, skaļi svilpa ar svilpīti. Tad mājinieki, kur nu kurais būdams, zināja – jāiet pie galda. Jautāsiet, kādēļ svilpa? Manu ģimeni bija nežēlīgi skāris karš. Vecmamma, tolaik jauna sieviete būdama, neviļus uzkāpa uz iebrucēju atstātās mīnas netālu no mājām. Viņa zaudēja pēdu, bet ārstu nemākulības dēļ, kāju viņai amputēja līdz pusaugšstilbam tā, ka turpmāko dzīvi vajadzēja pavadīt tikai uz kruķiem un ar svilpīti mutē.

Gatavot viņa bija iemācījusies garšīgi. Vēl tagad pie manas bērnības garšām pieder mājās audzēta gaiļa brūnais šmoris ar sātīgu klimpu vistas zupu, sulīgas cūkgaļas kotletes, uz oglēm cepti nēģi un karsti, tikko no krāsns izvilkti smaržīgi pīrāgi. Tomēr atmiņā iespiedusies vēl viena īpaša bērnības garša – kaimiņpuikas Centa vecmammas Emmas mums abiem uz smilšu kasti nestās plānās pankūkas. Lai arī manai vecmammai pankūkas izdevās izcilas, šīs bija citādas – lielas, saldas, plānas un mutē kūstošas. Tās turpat ar smilšainām rokām notiesājām vienā rāvienā.

Atceros arī Lieldienās krāsotās olas. Tolaik jau savlaicīgi vecmamma krāja sīpolu mizas, jo tikai tajās krāsas izdevās brīnišķīgas. Un krāja arī laika gaitā izirušās zīda zeķes, ko valkāja mana mamma. Pirms tajās ietīt olas, vēl izstaigāju pagalmu, lai savāktu piesaulītē tikko uzziedējušās māllēpes, pa kādam sniegpulkstenītim, zaļai lapiņai vai vizbulītes actiņai. Uz plīts jau kūpēja lielais čuguna katls ar sāļu sīpolmizu ūdeni un, cieši satītas, tajā gūla oliņas cita pēc citas. Izvārītas tās katlā stāvēja vēl kādu laiku, kamēr atdzisa, un tikai tad pienāca ilgi gaidītais pārsteiguma mirklis.

Lai arī mana vecmamma Īda nebija ticīga, Lieldienu vēlā vakarā, tāpat kā Ziemassvētkos, viņa mums lūdza ieslēgt radio un sameklēt staciju “Amerikas balss”. Tā pārraidīja Lieldienām veltītu īpašu programmu ar garīga rakstura baznīcas dziesmām, ko padomju laikā bija aizliegts klausīties. Lai arī radioviļņi bieži aizplūda un mūzika bija dzirdama caur lieliem traucējumiem, tas mūsmājās radīja īpašu svētku noskaņu.

Šādi bērnības atmiņu mirkļi noteikti ir ikvienam, un katram no mums tie saistās ar kādiem notikumiem, smaržām un garšām. Atceroties tos un papildinot ar dzīves gaitā uzkrāto pieredzi, veidojam savu dzīvi, ikdienu un svētkus nu jau katrs savā ģimenē. Lai radītu svētku sajūtu, reizēm nevajag nemaz tik daudz…