Gribētā un negribētā skola

Kad, kad mums tas ir, mēs to negribam, bet tad, kad tā mums vēl nav vai arī vairs nav, to gribam. Kas tas ir? Mīklai varētu būt dažādi atminējumi, taču šoreiz, dažas dienas pirms jaunā mācību gada sākuma, atminējums ir tematisks – tā ir skola. Kad savam skolniekam vaicāju, vai gaida skolas sākšanos, atbilde, protams, ir noliedzoša. Varētu dzīvot vienā vienīgā vasaras brīvlaikā.

Savukārt mans pirmsskolnieks, kuram skolas gaitas būs jāuzsāk nākamgad, nespēj vien sagaidīt to brīdi, kad būs liels un mācīsies skolā. Nojausma, kas ir skola, viņam vēl ir maza, bet no brāļa stāstītā viņam tā saistās ar ko aizraujošu un interesantu. Vietu, kur būs forši. Viņš pretstatā lielajam brālim grib uz skolu. Tas man lika aizdomāties, kurā brīdī tā aizraujošā un interesantā vieta kļūst par neforšu un negribētu. Kad vaicāju, kas tieši skolā nepatīk, – mājasdarbi un dusmīgas skolotājas. Var piekrist gan par vienu, gan otru, jo arī mums, pieaugušajiem, nepatīk darbu nest uz mājām un arī dusmīgi cilvēki netīk. Piemēram, neejam ar prieku uz veikalu, kur esam nelaipni apkalpoti vai pat noticis kāds pārpratums. Skolēnam gan šādas izvēles nav – neiet uz stundu, jo kaut kas nepatīk. Rūgtums jānorij un jāturpina līdz nākamajam gadam, kad kaut kas var arī mainīties. Tāda ir lietu kārtība, kas jāpieņem. Vai varbūt reizēm arī ne. Par to man lika aizdomāties uzvediba.lv vadītājas Līgas Bērziņas lekcijā par neredzamajiem vardarbības signāliem, ko var lasīt arī šodienas laikrakstā. Ļoti noderīga informācija man kā vecākam. Ja esam vērīgi vecāki, var pamanīt zīmes, ka bērns skolā nejūtas labi. Tomēr viens ir pamanīt un zināt, bet pēc tam ir jāseko arī rīcībai jeb situācija jāatrisina. Nevajag gaidīt, ka viss atrisināsies pats no sevis.

Diemžēl dzirdētais man lika atcerēties arī savu skolas laiku, un bēdīgākais ir tas, ka šo neredzamo vardarbības zīmju bija daudz. Vardarbība bija bērnu starpā, un tā nāca arī no skolotājiem. Tieši tādēļ man gribētos, lai manam bērnam mācīšanās skolā nekļūtu par vietu, kur izdzīvot, un pats galvenais uzdevums – mācīties – nepaliktu otrajā plānā. Klasei nav jābūt cīņas arēnai, kurā kādam jāuzvar, bet kādam jāzaudē, nav labāko vai sliktāko, bet visi ir vienlīdzīgi un ir jāspēj mierīgi līdzas pastāvēt. Vienmēr gan esmu saviem bērniem mācījusi būt draudzīgiem ar visiem skolas vai bērnudārza biedriem, tādēļ man bija jaunums uzzināt, ka kolektīvā visiem obligāti nav jābūt draugiem. It kā jau loģiski, jo arī pieaugušie nedraudzējas ar visiem – var nebūt kopīgas intereses un var negribēties ar kādu kontaktēties. Tas gan nenozīmē darīt otram sliktu. Robeža ir ļoti smalka, un to var viegli pārkāpt. Īpaši bērni, kuriem nav pieredzes, zināšanu un prasmju, kādas ir pieaugušajiem.

Tādēļ, vecāki un skolotāji, – būsim vērīgi un gudri, nevis vienaldzīgi! Lai radošs, interesants un sekmīgs visiem skolēniem jaunais mācību gads!