Grāmata nekustas

Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja “Eurostat” augustā publiskotie dati par 2022. gadu rāda, ka 52,8 % ES iedzīvotāju (vecumā no 16 gadiem) pēdējo 12 mēnešu laikā lasījuši grāmatas. Lielākais lasītāju īpatsvars fiksēts Luksemburgā (75,2 % no visiem respondentiem), ziemeļzemē Dānijā (72,1 %) un mūsu kaimiņvalstī Igaunijā (70,7 %). Savukārt visai zems grāmatu lasītāju īpatsvars konstatēts Itālijā (35,4 %) un Kiprā (33,1 %), un pēdējā vietā ierindojas Rumānija (29,5 %). Latvija, pēc šiem datiem, ir vidējā ES līmenī, jo grāmatu lasītāju īpatsvars mūsu sabiedrībā ir ap 50 %.

Ja uz grāmatu lasīšanu dažādās dalībvalstīs raugās kontekstā ar ekonomiku raksturojošajiem datiem, tad var domāt – jo turīgāka valsts, jo vairāk tās iedzīvotāji pievēršas grāmatām. Te jāatceras, ka Luksemburgas darba tirgu raksturo augsts atalgojuma līmenis, bet Rumānija cīnās ar ekonomiskajām grūtībām. Taču redzējums, ka grāmatas lasa bagātie, bet nelasa trūcīgie, tomēr ir pārāk vienkāršots. Jāņem vērā arī specialitāšu faktors – liela daļa Luksemburgas iedzīvotāju strādā starptautisko institūciju vidē tādās profesijās, kas prasa plašu redzesloku, un, lai to uzturētu, ir nepieciešams lasīt grāmatas. Pētījums liek aizdomāties arī par pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdēto apgalvojumu, ka pievēršanās grāmatām un lasīšana kopumā kļūst par šauri elitāru nodarbi. Tas, ka Igaunijā grāmatu lasītāju īpatsvars ir lielāks nekā tādās bagātās Eiropas valstīs kā Zviedrija, Īrija un Francija, liecina, ka mūsu ziemeļu kaimiņi lasīšanas popularizēšanā un grāmatu pieejamības nodrošināšanā rīkojas gudrāk un prot sasniegt vēlamo rezultātu. Iespējams, arī mūsu politiķiem, spriežot par nākamā gada budžetu, vajadzētu rūpēties par to, lai netiktu mazināta grāmatu pieejamība.

Par šo tēmu kārtējo reizi aizdomājos, klausoties Gundara Rēdera interviju ar rakstnieci Inesi Zanderi, kur cita starpā runāja arī par lasītprasmes nozīmi laikmetu maiņā. Man šķita interesants dzejnieces skaidrojums, kādēļ grāmatai tik grūti pievērsties. “Grāmata neskrien gar acīm un nekustas tā, kā to dara viedtālruņos redzamie attēli. Jebkurš kustīgs attēls jau psiholoģiski strādā uz to, ka tu nevari atraut acis no viņa un seko līdzi gan vērtīgam, gan mazvērtīgam saturam. Grāmata to nedara. Grāmata šādu pakalpojumu cilvēkam nesniedz. Grāmata pastāv vienlaikus telpā un laikā. Viņa ir telpisks priekšmets, kuru tu vari paņemt rokā un redzēt vizuāli, un tu nevari viņu uztvert ar vienu skatienu. Tev vajag visu laiku viņā pārvietoties, patērēt laiku,” teica I. Zandere. Lai vai kā, bērnam, pirms viņu palaiž brīvi ganīties digitālajā pasaulē, ir jāsniedz zināmas iemaņas analogajā pasaulē un lasīšanas pasaulē. Tad viņš plašajā digitālajā jūrā vairs nepazudīs. Un mēs nekad nepazudīsim, kamēr mums rokās būs grāmatas..