Ģimene ir visi – arī kaķis

Lasu sludinājumu – mājas meklē kaķis, kuru nomocījis mazs bērns. Jau no pirmajiem vārdiem sirds saraujas, prātā iztēlojoties nežēlīgas ainas, kurās kaķītis cietis no bērna rokām. Taču turpinu lasīt tālāk un saprotu – situācija ir citāda. Ģimenē nesen piedzimis mazulis, kurš kaķi trenkā un moka, bet kaķis parādā nepaliek. Tas parasti beidzas ar asarām un rētām, tāpēc ģimene ir nolēmusi meklēt mincim mierīgas mājas. Lasu vēlreiz, vai tiešām saprotu pareizi. Jā, ģimene atsakās no kaķa, jo mazs bērns neliek minci mierā. Man tas ir nesaprotams izskaidrojums.

Arī manās mājās ir kaķis, un kaķis bija arī tad, kad piedzima mani bērni. Nekad nav ienākusi prātā doma, ka viņš varētu būt traucēklis. Protams, bērniem ir interese – paraustīt asti, pataustīt ūsas, ieķerties spalvā. Taču es kā vecāks vienmēr esmu klāt, kontrolējot situāciju, lai neviens neciestu, – ne bērns, ne kaķis. Galu galā kaķis ir dzīva būtne. Ja viņam nodara sāpes, viņš reaģē, bet atšķirībā no cilvēka nevar izteikties vārdos – viņš to dara ar darbiem. Ir bijuši gadījumi, kad bērni raud pēc kaķa skrāpējuma, taču nekad neesmu pat apsvērusi domu viņu tādēļ atdot. Viņš ir daļa no ģimenes. Jā, reizēm nevaldāms, mēdz ieķert kājā arī man, bet tas ir mans kaķis. Kā cilvēkiem ir savs raksturs, tāds ir arī kaķiem – brīžiem viņi meklē tuvību, bet citreiz nevēlas, lai tiem pieskaras. Un tas ir tikai normāli.

Šis sludinājums manī radīja pārdomas – kādi vecāki esam saviem bērniem un kādas vērtības mēģinām iemācīt. Vai mācām cieņu pret visām dzīvām būtnēm? Vai iemācām, ka dzīvnieks nav rotaļlieta, kuru var nolikt malā, kad kļūst neērti? Vai saprotam, ka atbildība par mājdzīvnieku ir tikpat svarīga kā rūpes vienam par otru ģimenē? Bērns vēl tikai mācās, bet tieši vecāki ir tie, kuri rāda piemēru, – ar savu attieksmi, pacietību un sapratni. Ja problēmu risinām, vienkārši atbrīvojoties no kaķa, ko tas māca bērnam? Ka, saskaroties ar grūtībām, varam vienkārši atteikties no atbildības?

Mans kaķis ir neatņemama mūsu ģimenes daļa, un, tāpat kā bērns aug un mācās, arī viņš pielāgojas – reizēm noslēpjoties klusākā mājas stūrītī vai nemaisoties brīdī, kad mazais ziķeris sper pirmos soļus. Piemēram, šobrīd mans kaķis kopā ar jaunāko dēlu mācās lasīt. Tiklīdz paņemam burtu grāmatu, viņš uzguļas tai virsū un ar interesi skatās, kā notiks burtu atpazīšana starp viņa ķepām. Un neviens par to nedusmojas – mēs esam kopā un, ja vajag, kaķi saudzīgi pabīdām malā. Mēs to darām ar cieņu, jo saprotam, – ģimenē vieta ir visiem. Reizēm mums visiem nākas saskarties ar izaicinājumiem, taču tieši tajos slēpjas iespēja augt un mācīties.