Gaismas uzvara pār tumsu

Karš Ukrainā licis vēl vairāk novērtēt to, kas mums dots. Ir jāpriecājas par katru mierīgu dienu, jānovērtē līdz šim pašsaprotamās iespējas un jāstāv pāri sīkām nebūšanām. Tomēr piezogas vainas sajūta. Gatavojamies Lieldienām, dzīvojam un baudām, bet tajā pašā laikā nepilnus tūkstoš kilometrus tālāk notiek karš, mirst bērni, sagrūst pilsētas.

Meklējot atbildes psihologu mācībās, dzirdu, ka ir jādzīvo šodienai, jābūt pateicīgiem, ka pie mums ir miers, nevajadzētu sēt paniku sevī un citos. Psihoterapeits Artūrs Miksons, ar kuru intervija nesen bija laikrakstā, stāsta, ka krīzes ir jāizdzīvo un jārisina, nevis tās jānoliedz. Pretējā gadījumā nākamajās dzīves grūtībās cilvēks reaģēs divtik asi. Vērtējot, kādi neiedomājami notikumi var cilvēci skart 21. gadsimtā, jāpieļauj, ka grūtības būs, un vēl kādas. Kaut arī psihologs mierina – “karš ir bijis vienmēr, cilvēki ir cietuši vienmēr”, ir neiespējami pierast pie šādas šķietamas “normālības”. Tā man šķiet nodevība. Taču piekrītu, ka nevajadzētu iestrēgt nebeidzamā vainas sajūtā par to, ka sēžam dīvānā, kamēr citviet cilvēki cieš. Tas viss būs veltīgi, ja mēs neturpināsim attīstīties, jo tikai tā mēs varēsim atbalstīt cietušos un stiprināt paši sevi. Piekrītu radio kolēģei Aigai Pelanei, kura brīžos, kad rokas nolaižas, iesaka saņemties un labi darīt savu darbu. Mediķiem jāārstē, pavāriem jārūpējas par maltīti, skolotājiem jāmāca, žurnālistiem – jāziņo. Tās būs mūsu cīņas.

Lieldienās kā pavasara saulgriežu svētkos godinām gaismas uzvaru pār tumsu, un mēs visi zinām, ka šopavasar sīvākās gaismas un tumsas cīņas tiek izcīnītas Ukrainā. Ja ne citugad, tad varbūt šogad Lieldienas varētu būt tas laiks, kad pārdomāt sev svarīgas un būtiskas lietas, izturēties ar godbijību un cieņu, būt labvēlīgam, un to var darīt jebkurš, ne tikai kristieši.

Lieldienu rītā mazgāsimies strautā, atvairot ļaunas ligas jeb vīrusus, ēdīsim olas, ko uzskata par dzīvības simbolu, šūposimies – jo tā saulītei palīdzēsim uzkāpt augstāk debesu kalnā. Svinēsim Lieldienas, atbalstot gaismu un dzīvību.

Ja ne ar olām un šūpolēm, svinēsim, atbalstot ukraiņu cīņu ar tumsu, piedaloties kopienas rīkotā labdarības pasākumā. Lieldienās, 17. aprīļa pēcpusdienā, visi aicināti nobaudīt īstu ukraiņu boršču un vareņikus, ko pie Bānīša stacijas gatavos ukrainietes, kuras pie mums nokļuvušas, bēgot no kara šausmām dzimtenē. Par viņu ģimenēm esam stāstījuši laikrakstā. Akcijas mērķis ir par šo maltīti ziedojumos savākt līdzekļus džipa iegādei, kas dosies palīgā Ukrainas aizstāvjiem. Arī viena sparīga automašīna no mazās Alūksnes var izglābt kāda cilvēka dzīvību. Un, ja jums ir kāda lieta, ko ielikt džipā un nosūtīt karavīriem – atnesiet! Tā var būt arī vēstule, kas ukraiņus stiprinās cīņās par gaismu, kuras viņi izcīna arī mūsu vārdā.