Vai tu tici horoskopiem? Nevis individuāli veidotām astroloģiskajām kartēm, kas balstītas tavos personīgajos datos un kur astrologs zvaigžņu vēstījumu analizē tieši tev, bet gan tiem vispārīgajiem horoskopiem, kas paredzēti katrai zodiaka zīmei. Piemēram, manā gadījumā – Dvīņiem, tātad vienai divpadsmitajai daļai cilvēku. Atzīšos – parasti tam īpaši neticu, drīzāk uztveru ar nelielu humora devu. Tomēr šī gada pareģojums liek aizdomāties. Gada sākumā, lasot Dvīņu horoskopu, kurā tika solīta profesionālā izaugsme, jauni projekti un gads, kas pilnībā paies darba zīmē, es tikai pasmīkņāju. Toreiz šķita – par kādu gan karjeras izaugsmi var būt runa, ja esmu tikko atgriezusies darbā pēc ilgstošas slimošanas un pati vēl īsti nezinu, uz ko vispār esmu spējīga.
Taču dzīve izspēlēja savus jokus, un gads patiesi aizritēja darba zīmē – labā nozīmē. Gada pirmajā pusē saņēmu simpātiju balvu kā portāla “Alūksniešiem.lv” redaktore Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un Valsts valodas centra akcijā “Latvijas mediju valodas balva 2024”. Tas bija negaidīts pārsteigums un vienlaikus ļoti liels prieks, jo apliecināja, ka arī reģionos paveiktais darbs tiek pamanīts. Jā, tā bija tikai simpātiju balva, taču manās acīs tai bija daudz lielāka vērtība.
Vasarā metos pilnīgi nezināmā avantūrā un ieguvu vietu Izmeklējošās žurnālistikas vasaras skolā, kur trīs dienu garumā Rīgā zināšanas apguva aptuveni 150 žurnālisti no ļoti dažādām pasaules valstīm. Un es – no mazās Alūksnes – biju starp šiem cilvēkiem. Tā man bija liela uzdrīkstēšanās un izkāpšana ārpus komforta zonas. Pirmkārt, lekcijas notika angļu valodā, otrkārt, dodoties turp, nepazinu pilnīgi nevienu.
Nav noslēpums, ka mediji šobrīd apgūst digitalizācijas naudu, kur līdztekus modernas un mūsdienīgas tehnikas iegādei notiek arī intensīva mācīšanās. Rakstīt tekstus mēs, protams, protam, taču izaicinājumi slēpjas citur – kā sevi parādīt sociālajos tīklos, kā filmēt un montēt, veidot podkāstus un vienlaikus digitālajā vidē neuzķerties uz krāpniekiem. Informācijas ir daudz – jaunas, sarežģītas, bet ļoti nepieciešamas. Jo laikrakstiem būs jāmainās, un, iespējams, pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem avīzi papīra formātā rokās vairs neturēsim.
Savukārt decembrī kopā ar vēl 15 Latvijas žurnālistiem, galvenokārt no reģionu medijiem, devos izzināt, kā norit darbs Briselē – Eiropas Savienības galvaspilsētā. Briselē jau biju viesojusies vairākkārt pirms kovida laika un vēl iepriekš, tāpēc šis brauciens man nebija ikdiena un jau atkal tā bija izkāpšana no ērtās komforta zonas. Taču ļoti vērtīga un iedvesmojoša.
Teiksiet vēl, ka šis gads nav aizritējis darba zīmē un ka tā nebija izaugsme? Iespējams, zvaigznes neko neparedz, taču tās dažkārt dod drosmi noticēt tam, ko pati vēl nebiju gatava ieraudzīt. Brīžiem apkārtējie ticēja man vairāk nekā es pati sev.
