Forši būt pieklājīgam

Esiet laipns, kad vien iespējams – tas vienmēr ir iespējams, sludina Tibetas budisma garīgais līderis Dalai Lama. Un arī es vēlētos piekrist šim vēstījumam. Laipnība un pieklājība ir jākultivē pašam, nevis jāgaida, kad kāds izturēsies laipni. Tas ir pārbaudīts. “Lūdzu”, “paldies”, “piedodiet”, “labdien”, “lai jauka diena” nav tikai vārdi. Tā ir pieklājības izpausme. Ar šo vārdu palīdzību mēs cilvēkiem liekam saprast, ka viņus cienām.

Interesanti, ka, dodoties pastaigās ārpus Alūksnes, esmu novērojusi – pretimnākošie cilvēki nereti jau ar acīm meklē acu kontaktu un laipni saka: “Labdien!” Atzīšos, tā ir patīkama sajūta, ka nevis tikai tu kādam saki “labdien”, bet arī tev to vēl. Savukārt vietējie cilvēki Alūksnē – ja, protams, tas nav kāds zināmais, un, protams, ne visi – , būs kūtrāki uz sveicināšanos vai “labu dienu” “atņemšanu”. Lai vai kā, man grūtības nesagādā ne “labdien”, ne “jauku dienu” veikala pārdevējai, sētniekam vai cilvēkam otrpus telefona vai parkā. Ir vēl kāda lieta, ko esmu novērojusi – mirkļos, ja neesmu ko sadzirdējusi, bieži nākas pārvaicāt: “Ko, lūdzu?”. Un, kā par brīnumu, man ir gadījies, ka cilvēki par to sāk smieties. Atbildot: “Vai tad esmu kāda amatpersona? Kas tās par formalitātēm? Beidz te pielietot savu darba valodu,” un vēl visādas frāzes. Cilvēki tiešām pasmejas.

Ja godīgi, mani tas ir pārsteidzis. Vai tiešām par pieklājības frāzēm jāsāk kautrēties? Ja sākotnēji sajutos neērti un atbildēju ar kādu joku, tad tagad šādiem personāžiem arī pasaku – vai tas ir slikti, ja esmu pieklājīga? Uz ko, protams, cilvēkiem nav atbildes. Bet galvenā atziņa, ko esmu guvusi – negaidi, kad cilvēks kļūs pieklājīgs pret tevi. Rādi piemēru. Jau par iepriekšminēto “Ko, lūdzu?” – arī tuvāko lokā bija cilvēki, kuri sākotnēji nevarēja pieņemt šo frāzi, bet pagāja laiks, un es dzirdu, ka arī viņi izmanto šādu pieklājības formu, nevis “Eu, dzirdi!”, “Eu, klausies!” vai “Ko`a?”.
Vai arī līdzīgi – jau teju trīs gadus kādā iestādē sveicinu pretimnākošos cilvēkus, ejot prom, vēlu jauku dienu. Ticat vai nē, pirmajā gadā bija ļoti maza cilvēku daļa, kuri atbildēja uz sveicieniem. Bet šogad ikviens pretimnākošais jau pats saka: “Labrīt!” Un daļa, ejot prom, vēl jauku dienu. Un tas ir tik forši! Zinu, es varēju apcirsties, nodomāt – ja viņi nesveicina mani, kāpēc man tas būtu jādara. Bet vai man jābūt tādai kā citiem?

Laiki iet un mainās, tomēr pieklājība ir un paliek viena no cilvēciskajām vērtībām, kas palīdz mums sadzīvot ar apkārtējo pasauli. Var teikt, ka pieklājība ir cilvēka rakstura īpašība. Patiesa pieklājība raksturojas ar labvēlīgu, nesamākslotu un nesavtīgu attieksmi pret apkārtējiem, un tā vienkārši jāiemācās.