Dzīvot šodienai!

Gatavojot materiālus piektdienas laikrakstam, vairākkārt aizdomājos par to, cik svarīgi ir dzīvot dzīvi šodien. Jēgpilni un tieši tā, kā pašam gribas. Nevis atlikt labāku dzīvošanu uz vēlāku, mērķus pastumt maliņā un izvēlēties vieglāko ceļu – nīkuļot un dzīvot vien dzīvošanas pēc, bet veidot dzīvi tādu, kā pats vēlies jau šodien. Rītdienu neviens nav apsolījis, un, vai atvadoties no šīs saules, varēsi teikt, ka viss bija tieši tā, kā vēlējies, vai vismaz centies darīt visu iespējamo, lai dzīve būtu izdevusies?

Atmiņā ataust kāda intervija. Cilvēks ilgus gadus bija nostrādājis vadošā amatā, bet reformas dēļ vairs nevēlējās turpināt darbu. Viņš man godīgi pateica, ka vēlas atpūsties un viņam ir visi priekšnoteikumi, lai turpmāk dzīvotu, kā pašam gribas un darītu lietas, kas patīk. Varbūt brīžiem pat nedarītu neko, jo ir noguris no slodzes un atbildības nastas. Arī finansiāli viss būšot kārtībā. Tomēr viņa plāns neīstenojās – dzīve aprāvās… Negaidīti. Tā nebija slimība, kas atņēma dzīvību, bet traģisks negadījums. Nezinu, kāpēc, bet bieži atceros šo cilvēku. Mums bija vien profesionālas attiecības, nebijām radinieki vai tuvi paziņas. Reizēm mūsu intervijas bija asas, viņam nepatika mani jautājumi un mani neapmierināja sniegtās atbildes. Kad cilvēks pateica, ka amatā vairs nebūs, biju pat atvieglota, ka būs kāds cits, ar kuru sadarboties. Tagad viņa vairs nav, bet manās atmiņās viņš joprojām ir. Kā izcils cilvēks un atgādinājums man – dzīvo šodienai, neatliec uz vēlāku laiku. Viņa ilgas pēc dzīves, kādu vēlējās, nepiepildījās, bet man iespēja ir.

To, cik trausla ir dzīvības stīga un cik nozīmīga ir dzīvošana šodienai, atgādina arī divas šīsdienas laikrakstā aprakstītās tēmas – karš Ukrainā un atkarības. Abas smagas un posta cilvēku dzīves. Ir gan kāda atšķirība. Karu izvēlēties savā zemē nevar, tas notiek citu rīcības dēļ, bet atkarības ir cilvēka izvēle. Pārtraukt atkarību var izlemt pats cilvēks jeb atkarīgais, bet kara skartajā zemē dzīvojošajiem nav opcijas izbeigt to, kas notiek. Var cīnīties pretī, aizstāvēt un aizsargāt, bet ar paša vēlmi to visu pārtraukt nebūs vien līdzēts. Vai tie, kuri posta un nogalina, ir apmierināti ar savu dzīvi? Tiešām dzīvo tā, kā paši vēlas? Ja tā nav, var pagriezties un aiziet, nolikt ieroci un pārtraukt. Vai pietiks saprāta? Dzīvot vēlas visi, bet laika mainīt dzīvi visiem nepietiek…