Dubultcimds aukstā ziemā

“Latviešu valoda man ir mātes valoda. Mans lielākais dārgums. Tajā es radu pirmo izpratni par sevi, saviem mīļajiem cilvēkiem, par pasauli, kurā esmu ienākusi. Latviešu valoda man ir kā dubultcimds aukstā ziemā. Kā maizīte – vairāk nekā 46 gadus biju latviešu valodas skolotāja. Tā ir piederība savai tautai. Audzinot divus dēlus ārpus Latvijas, man īpaši svarīgi ir saglabāt savu valodu un nodot dēliem mantojumā tautas lielāko dārgumu.” Tā par latviešu valodu teikuši daži no akcijas “Latviešu valoda man ir…” dalībniekiem. Akcija tika rīkota par godu Valsts valodas dienai, ko atzīmējam 15. oktobrī.

Patiesībā jau neviens tā īsti nezina, kā tieši rodas kāda valoda. Tas ir tāpat kā jautāt, kā radās vējš vai jūra. Pirmās liecības par latviešu valodu tāpat kā par lībiešu valodu ir saglabājušās no 16. gadsimta sākuma. Senākais latviešu valodā pierakstītais teikums, izrādās, ir daudznozīmīgā frāze – “tā ir, kā ir”. Turklāt valoda mainās, tā ir dzīva. Vai pārmaiņas var būt labas un sliktas? Pirmās laikam būtu kādu ieteiktās un atbalstītās, otrās – tās, kas valodā notiek pašplūsmā. Tomēr reālajā dzīvē pārmaiņas parasti ir neprognozējamas, bieži pretrunīgas un nereti neizskaidrojamas. Acīmredzot piešūt tām labā/sliktā birku ir gandrīz neiespējami. Jo mainās ārējā pasaule, mainās vajadzības, un valoda pieskaņojas šīm vajadzībām.

Manuprāt, svarīgākais ir pret savu valodu izturēties ar cieņu, jo tas garantē, ka tā vienmēr būs pirmajā vietā, ka to pie pirmās izdevības nemainīšu pret šobrīd modernajiem anglicismiem vai savā dzimtajā zemē nepāriešu uz krievu valodu tikai tāpēc, ka sarunas biedram tā ir ērtāk. Ka, uzrunājot draugus, es izvēlēšos skaistus paplašinātus teikumus vai, drukājot kaut ko sociālajos tīklos, trīsreiz to pārlasīšu, pirms “laidīšu ēterā”.

Savukārt medijiem, tostarp mums, būtu jāatceras, ka dzimto valodu cilvēki apgūst ne tikai pēc gramatikas grāmatām, bet arī, lasot presi, klausoties radio, televīziju. Pieredze rāda, ka drukātie mediji to ņem vērā, grūtāk iet klikšķu portālos, izklaides radio un televīzijā, kur reizēm robeža starp labu valodu un atraktivitāti izplūst nebūt ne par labu tīrai latviešu valodai. Neviens nav perfekts, katram gadās kļūdas, taču svarīgi, ka mēs nepārtraukti meklējam un izmantojam iespējas savu valodu uzlabot, papildināt un bagātināt. Jo tas ir nebeidzams process. Tādēļ priecājos, ka par labu latviešu valodu atbildīgās organizācijas organizē arvien interesantākus un noderīgākus pasākumus dzimtās valodas apguvei un stiprināšanai. Piemēram, tikko piedalījāmies diskusijā “Kā veicināt labāku latviešu valodas lietojumu medijos?” Arī tur izskanēja, ka tā ir nebeidzama cīņa un ka plinti krūmos mest nevajag. Neskatoties uz bažām par latviešu valodas ilglaicību, tā ir dzīva un liela valoda – visā pasaulē latviski sarunājās vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Valoda dzīvos tik ilgi, cik tu runāsi.