Cik skaļi ir par skaļu?

Iedomāsimies situāciju – esi pārnācis mājās pēc grūtas darba dienas, kad viss nenotika, kā plānots, steidz gatavot vakariņas, bērniem pinoties pa kājām un stāstot savas dienas piedzīvojumus, acīs sariesušās asaras ne no sīpoliem, bet domājot par neseniem sāpīgiem dzīves notikumiem. Tam visam fonā visai skaļa mūzika. Skan dziesmas, kas nav tavas mīļākās un varbūt pat nepatīk. Izvēles izslēgt jeb nedzirdēt nav. Gaidi pulksten desmit vakarā ar cerību, ka beidzot iestāsies miers. Taču tā nenotiek. Arī ne pēc stundas, ne pusnakts un pat ne vienos naktī klusums neiestājas. Līdz cikiem kaimiņiem skanēja skaļā mūzika, tu nezini, jo bezspēkā tomēr aizmigi. Skaļā mūzika turpina skanēt arī citās dienās un vakaros. Ne nu gluži katru dienu, bet vairākas reizes nedēļā. Tava izvēle ir sūdzēties vai ciest. Ko darīsi tu?

Šis stāsts nav izdomājums, bet gan reāla situācija, ar ko nācās saskarties man personīgi. Es izvēlējos ciest. Manā dabā nav sūdzēties. Izrādās, ne es viena esmu tik pacietīga, tā izvēlējās darīt arī citi – klusēt. Iespējams tādēļ, dzīvojam pilsētā, kur cits citu pazīst. Vai arī baidāmies no karmas likuma – sūdzēties nav labi, pašam nāks viss atpakaļ. Tomēr arī šis vadzis lūza. Pēc vairāku vakaru ciešanām viss tomēr beidzās ar policijas apmeklējumu. Sods par trokšņošanu nakts laikā – 40 eiro. Policijas iesaiste bija pēdējais salmiņš. Kaimiņu saruna, šī skaļā mūzika tomēr kādam traucē, nelīdzēja. Jāteic gan, ka šī saruna nenoritēja labvēlīgi un ar sapratni. Varbūt pat “rībinātājiem” piedeva asumiņu – sak, ja tev traucē, dabūsi vēl.

Šo sleju rakstu vakarā. Mūzika atkal skan tā, ka to dzird visa iela. Šoreiz man netraucē, lai gan dziesmas nav tās, kas man patiktu. Diena nebija slikta, ar visu tiku galā, un ir, par ko priecāties. Nav arī nakts, tādēļ nekas tā īsti pārkāpts nav. Klausos līdzi. Tomēr visas dienas nav vienādas. Varbūt tieši šodien, kad tev ir lielie prieki, kādam ir ļoti, ļoti skumji. Mūzikai kā tādai nav ne vainas, tikai neīstajā laikā, skaļumā un diennakts daļā. Katras var dzīvot, kā grib, un darīt, ko grib, bet saprast otru, spēt iekāpt otra kurpēs ir dzīves māksla, kas diemžēl sastopama arvien retāk. Tā jau mums māca – dzīvo tā, lai pašam labi, esi laimīgs, citiem nav daļas gar tavu dzīvi. Taču tam visam pa vidu nedrīkst pazaudēt cilvēcību.