Cik godīgi esam cits pret citu?

Intervējot mūsu novada iedzīvotājus, man bieži nācies dzirdēt, ka otrā cilvēkā visaugstāk vērtē godīgumu un atklātību. Piekrītu. Protams, ne vienmēr atklātība ir patīkama visiem, jo katram jau gribas dzirdēt vienīgi labus vārdus. Kaut gan bez kritikas cilvēks nevar pilnveidoties. Vai man viegli to pieņemt? Tas atkarīgs, kurš to saka, vai tā ir atbilstoša. Starp citu, kritiku var iedalīt divos veidos: pozitīva – kad mērķis ir ko uzlabot, lai sasniegtu labākus rezultātus, un negatīva – pamatā balstās uz negatīvu attieksmi pret cilvēku, nevis viņa rīcību.

Vai mēs viens pret otru esam pietiekami saudzīgi un savā ikdienā izmantojam pozitīvo kritiku pret līdzcilvēkiem? Ir taču reizes, kad pasaku kādam, manuprāt, atbilstošu kritiku, bet beigās izrādās, ka esmu aizvainojusi. Tad ir nākamais solis – atvainošanās. Viena no grūtākajām lietām, ko cilvēks reizēm nespēj izdarīt, ir pateikt tik vienkāršo vārdu “piedod”. Kāpēc? Jo nevar pārkāpt savam lepnumam, jo jau bērnībā nav mācīts otram atvainoties, jo nekad neizjūt vainas apziņu?

Liela māksla ir būt ne tikai godīgam, bet arī tādam, kurš atzīst savas kļūdas, labo vai vismaz mēģina tās labot. Runāt jau ir viegli, bet darbos cilvēks bieži vien grēko. Es uzskatu, ka ir ļoti būtiski pateikt otram, ka viņš ir kļūdījies, – vismaz man tas ir svarīgi, lai varu izvērtēt savu rīcību, lai varu ko labot. Kā es to pēc tam “sagremoju”, tās jau ir manas problēmas, bet, ja man ko aizrāda, pārdomāju un analizēju savu rīcību. Tas ir veselīgi.

Man šķiet, visgodīgākie ir bērni – viņi vēl neprot lišķēt, tēlot tādu, kāds patiesībā nemaz nav. Protams, lai iegūtu kāroto, pielīst gan viņi māk, bet tas ir tā balti un tīri, liek pasmaidīt. Kurā brīdī tas cilvēkbērns izdomā mainīties? Pasaule piespiež? Vara un nauda? Varbūt.

Būsim reāli – nekad nebūs tā, ka visi viens pret otru būsim patiesi un atklāti, jo dzīvē ir dažādas situācijas, kad nākas pielietot, piemēram, diplomātisku attieksmi darba jautājumos. Kaut ikdienā varbūt ar kādu cilvēku nemaz nekomunicētu.

Manuprāt, visa pamatā ir arī pieklājība. Pieklājīgs cilvēks nepielietos negatīvo kritiku, jo ir pietiekami gudrs, lai saprastu, ka aizvainot vai pazemot otru nedrīkst. Pajautājiet sev – vai esat pietiekoši gudri? Ak, cik gan dzīves laikā ir pateikti lieki vārdi! Tad jāatceras – esi godīgs, palūdz piedošanu un izvērtē savas rīcības iemeslus.

Cik vienkāršs vēstījums kādā aforismā: “Dzīvo godīgs – būsi laimīgs!”.