Būt cilvēkam

Mēs, cilvēki, esam ļoti dažādi. Katrs ar savu raksturu, prasmēm, emocijām, izskatu. Lai kādi arī būtu, visi esam cilvēki. Tomēr ne vienmēr esam cilvēcīgi cilvēki. Šovasar pie manis ciemos bija ieradusies draudzene no Norvēģijas. Viņa izvēlējās pamest Latviju, lai viņas bērns saņemtu vislabāko. Šoreiz runa ir par bērniņu ar īpašām vajadzībām. Lai arī cik ļoti lolots, gaidīts, mīlēts un ucināts, diagnoze – autisms. Ne pati diagnoze, bet līdzcilvēku attieksme bija iemesls pārcelties uz dzīvi citā valstī. Diemžēl Latvijā cilvēki uz katru no šiem bērniņiem skatās ar savādu skatu – novēro, nopēta, analizē, reizēm arī nošausminās. Vecāki tiešām jūtas kā audzinot īpašu bērnu, lai gan tā tam nevajadzētu būt.

Pie tam Latvijā nepārtraukti jācīnās par bērna labāku veselību, speciālistu pieejamību, finansiālu atbalstu. Norvēģija šajā jomā ir vairākus soļus uz priekšu. Tur ir atbalsts, pieejami pedagogi, speciālās programmas un neviens no līdzcilvēkiem tavu bērnu neuztver kā ko savādu. “Covid-19” vīrusa ierobežojumu dēļ nebijām tikušās divus gadus. Arī viņas bērnu, kuram tagad ir astoņi gadi, nebiju redzējusi divus gadus. Kopš pēdējās tikšanās reizes bērns ir daudz atvērtāks, labprāt draudzējas, spēlējas un priecājas, nejūtas slikti jaunā vidē, kas autismam ir netipiski. Kādēļ tā? Jo ar viņu strādājuši zinoši speciālisti, saņemts nepieciešamais atbalsts, lai viņš pasaulē justos droši. Rezultāts nav izpalicis. Mamma ir pārliecināta – ja paliktu Latvijā, dzīve būtu pavisam savādāka, cīņas un rūgtuma pilna.

Kad dzirdu kārtējās diskusijas par moduļu māju būvniecību cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, man kļūst skumji, ka šos cilvēkus uzskata par bīstamiem un negrib redzēt sev tuvumā. Mana bērnība ir pārgājusi, vienā pagalmā spēlējoties ar bērnu, kuram bija īpašas vajadzības. Nekad nejutos apdraudēta līdzās viņam, man nebija no viņa bail. Arī tagad, jau pieaugušiem satiekoties, vienmēr sasveicināmies un neuztveru šo cilvēku kā bīstamu. Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem noteikti nav bīstamākā sabiedrības daļa. Arī viņam šai pasaulē jādzīvo, vajag vietu zem saules. Viņiem nav jādzīvo mežā, vieniem pašiem, jo ir daļa no mums, sabiedrības. Un tas, kā šie cilvēki jūtas starp mums, sabiedrību, ir mūsu rokās. Izdzirdot kādu no garīga rakstura traucējumu diagnozēm, laimīgs nav neviens – ne ģimene, ne pats cilvēks. To nevar izvēlēties.

P.S. Kāds ir cilvēcīgs cilvēks? Tāds, kura attieksmē pret citiem cilvēkiem izpaužas atsaucība, sirsnība, cieņa, labsirdīgs, līdzjūtīgs, arī humāns.