Ak, eglīte!

Alūksnē top svētku egle, šogad tā gozēsies Alūksnes administratīvās ēkas laukumā. Jau sākušās cilvēku diskusijas par to, kur būtu īstā vieta galvenajai svētku eglei un kādam jābūt tās veidolam. Kāds saka, ka eglei jābūt dabiskai, mežā cirstai. Kādam patīk no zariem veidotā, kas ir izcila katrā egles zariņā.

Man kā bērnam atminoties, galvenā svētku egle bija vairākos gados izaugusī egle pie Alūksnes novada pašvaldības ēkas. Varbūt šķībāka un ne tik daiļa, kā tā izskatās tagad, tomēr ar savām bērna acīm nepamanīju nevienu nepilnību. Mani neuztrauca egles izvietojums, lampiņu vienveidība. Bērns būdama, nepamanīju, vai tās izvietotas horizontāli vai vertikāli. Es nedomāju par to, vai egle ir taisna vai mazliet sašķiebusies. Svarīgs bija process, kad ar vecākiem devāmies uz tās iedegšanas pasākumu. Kad sirdī radās satraukums par to, vai tā mirdzēs, ja sauksim: “Eglīt, eglīt iededzies!”. Pilsētas egles iedegšana bija vispatiesākā zīme tam, ka tuvojas Ziemassvētki. Tad es zināju, ka pati varēšu ar tēti doties pa dziļajiem sniegiem, jo tad vēl bija ar sniegu bagātas ziemas, pēc savas eglītes, lai pēcāk kopīgi rotātu savu svētku egli mājās.

Bet, kā būtu, ja iestātos Ziemassvētku apkarošana, kāda bija ap 1940. vai pēc 1945. gada? Vēl tagad daļa cilvēku atceras, ka savulaik pie baznīcām mēdza dežurēt aktīvistu patruļas, un viņu atpazītie bērni un jaunieši pēc tam tika publiski kaunināti pionieru vai komjauniešu sapulcēs. Neskatoties uz to, pat tad Ziemassvētki Latvijas ģimenēs tika svinēti, vien piesardzīgākās ģimenes logiem priekšā aizklāja segu, lai stukači nepamana svecītēm greznoto eglīti. Laikam ejot, padomju režīma sakodiens atslāba, tomēr tālaika Ziemassvētkiem piemita īpaša “aizliegtā augļa sajūta”.
Pēdējā laikā mani bieži spārnojusi frāze “palūkoties bērna acīm”. Varbūt tādēļ, ka man pašai ir mazs bērns, ka Latvijā ir satraukts laiks. Bet varbūt šis laiks liek novērtēt vērtības, kas iepriekš bija pašsaprotama lieta, kā piemērs, ka svētku eglei pilsētas centrā jābūt greznai.

Bet, ja skatāmies no bērnu prizmas – nekas nav mainījies, redzot, kā viņi priecājas par svētku egļu iedegšanas pasākumiem, kas ik gadu Alūksnē bijis otrajā adventē. Bērnu acīs vienmēr mirdzējis svētku guntiņu prieks. Turklāt mans bērns priecājas par lielo egli jau tagad, pat, ja tā vēl nav pabeigta un izrotāta.

Mazie, priecīgie cilvēki uz lielā koka fona ir vispatiesākā rota. Tas liek aizdomāties par to, ka mums, pieaugušajiem, galvenais simbols egle kļuvusi par rādītāju tam, kur pašvaldība tērē naudu, vai egles dizains saskan ar pilsētas koptēlu un vai egles veidols atbilst katra gaumei. Bet varbūt šogad ir laiks atmodināt bērnu sevī un paraudzīties uz to visu bērna acīm?