Aiziet, lai atnāktu

Aiziešana. Jēdziens, kas ir tik daudzveidīgs un tik dažādi interpretējams. Var pabūt prom kādu īsu brīdi, brīdi pirms gaismiņas. Var aiziet un atnākt, kā atlidojušie četri vēji. Bet var arī aiziet un neatgriezties pavisam.
Dzejnieka Jāņa Petera vārdiem: “Kāda, draugs, ir tava daļa, te zem saules, te zem saules šīs? Vēji ņems un dvēselīti izlaupīs.” Šogad 24. novembrī caur pirmo sniegu puteņiem un dzestrajiem vējiem aizgāja Latvijā tik labi zināmais komponists, dižgars – Mārtiņš Brauns. Ar viņu kopā debesīs paceļas vesels laikmets, vesela leģenda latviešu mūzikā.
Vienmēr mainīgais Mārtiņš Brauns – komponists, taustiņinstrumentālists, dziedātājs un piedziedātājs, mazliet arī dzejnieks un rīmju meistars – savos darbos ir gan romantisks un dramatisks, gan ironisks un pat huligānisks. Viņa radītie skaņdarbi skanējuši un arvien skan ļoti svarīgos notikumos – sākot ar “Mikrofona aptaujas” noslēguma koncertu, aktiera Edgara Liepiņa koncertprogrammu “Tas, ko Zenta neatļāva”, Jaunatnes teātra izrādi “Mauglis” un lugas “Alberts” iestudējumu uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves, beidzot ar joprojām brīnišķīgu kino mūziku un emocionālu leģendārās dziesmas “Saule. Pērkons. Daugava” izpildījumu dziesmu svētku noslēgumā, uzsvērusi žurnāliste Santa Raita.

Savukārt Imants Ziedonis sacījis: “Ja esmu svešāks palicis. Man jāiet. Prom. Un negribas pat domāt – kur. Es jau jūtu – pie šī lielā koka Saule mani vairāk nepatur.” Varbūt tā domāja arī Mārtiņš un lēma, ka tieši septītais gadu desmits ir mirklis, kad ar godu doties prom.
Ir skumji, ka tik raženi, diženi un fantastiski cilvēki pamet šo sauli, bet ikviens latvietis zina, ka – “Saule. Pērkons. Daugava” nekad nepametīs dziedošo tautu. Un tas nozīmē arī to, ka Mārtiņš Brauns vienmēr atgriezīsies un vienmēr būs ar ikvienu no mums.
Saka – neviens nav neaizstājams, jo cilvēki jau nākot un ejot. Iespējams. Tomēr ikkatrs ir unikāls. Ikkatrs atstāj savu nospiedumu šajā vietā un laikā. Viena no grūtākajām dzīves realitātēm ir tā, ka mēs katrs komplektā ar visu labo, satiekam arī izaicinājumus, kas jāpārvar. Taču ne vienmēr tas ir slikti. Bieži vien tie ļauj gūt gudrību un pieredzi.
Tāpēc, domāju, ka dažbrīd īsa “aiziešana” no ierastā var nodrošināt nepieciešamo līdzsvaru. Tas var ļaut cilvēkiem atpūsties, rūpēties par sevi un atgriezties pie saviem pienākumiem ar skaidrāku galvu. Turklāt pat, ja aizejamais ceļš kļuvis ilgs vai tāls, vai nepārvarams. Vienmēr, vienmēr var atgriezties!

Līdz ar pirmās adventes sveces cerību liesmu, gribētos lai ikvienam ir kāds, kurš atnāk vai atgriežas un ilgi, jo ilgi neaiziet prom.