30

“Katrs jau domā un rīkojas savādāk, sev vai varbūt citiem pieņemamāk. Kāds apēd vairāk par vienu olu brokastīs, un arī tās ir Lieldienas (..)”

“(..) Martā vien elektrības padeve atslēgta 42 abonentiem, no kuriem nemaksātāju skaitā ir arī četri uzņēmumi. Nemaksāšanas iemesli visiem zināmi – aizmāršība, līdzekļu trūkums, kā arī dzīvesvietas maiņa, atstājot nesamaksātos parādus vecajās.”

“Pikantu piedzīvojumu cienītājiem varbūt varētu interesēt jauna kluba ar nosaukumu “Rēzeknes Santa” parādīšanās, kurā tiek aicinātas sadarboties meitenes no trīs rajoniem. Šāds sludinājums parādījies Torņa ielas rajonā (..)”

Kā jūs domājat, kas šīs ir par rindām? Viktorīna šoreiz izpaliks, jo visdrīzāk pat uzticamākajam laikraksta lasītājam būtu grūti atpazīt pirms 30 gadiem 1994. gada 4. aprīļa laikrakstā “Malienas Ziņas” publicētas ziņas. Bet es atpazīstu, jo tās ir manas! Paldies Alūksnes novada bibliotēkai, kas izlīdzēja ar atrašanu.

Ar šo redakcijas sleju nolēmu atzīmēt kādu trīsdesmit gadus vecu, bet neapšaubāmi liktenīgu faktu – 4. aprīlī sāku strādāt SIA “Malienas Ziņas” par reportieri un šajā uzņēmumā strādāju joprojām, turklāt bez pārtraukumiem, paralēli arī studiju gaitām. Pirms gadiem trīsdesmit ar to, ka kāds vienā darba vietā nolauzis visu mūžu, lepojās un lika goda plāksnē, tagad – jo garāks saraksts “CV”, jo vērtīgāks darbinieks, tādēļ īsti nezinu, cik šis fakts ir ievērības cienīgs. Kad pastāstīju par to dēlam Robertam, viņš tikai jauniešiem raksturīgi pabolīja acis. Vairāk jau gan par to, ka viņš kā vistuvākais cilvēks zina, cik ļoti tajā visā esmu bijusi iekšā un cik ļoti tas reizēm noticis arī uz privātās dzīves rēķina. No brīža, kad mani toreizējais SIA valdes priekšsēdētājs redaktors Āris Upenieks pieņēma darbā, šis bijis ne tikai vienkārši darbs, par kuru saņem algu, bet arī aizraušanās, dzīvesveids un, kā mana kolēģe Dace Plaude skaisti mēdza teikt, – mūža mīlestība. Un kur nu vēl redaktora atbildība, prieks, gandarījums vai reizēm arī izmisums, ko visu man bija un ir tas gods izdzīvot gan iepriekšējā, gan arī tagad, apvienotajā laikrakstā. Laikā, kad periodikai kopumā ir grūtākie laiki atjaunotās valsts vēsturē. Laikā, kad avīze vairs nav tikai avīze – kad tas ir multimediāls ziņnesis, kurš strādā vairākās platformās reizē, un kad žurnālistam vienlaikus jābūt gan foto, gan video meistaram, gan IT speciālistam, gan jāprot peldēt sociālo tīklu ūdeņos. Savukārt redaktoram paralēli minētajam vakaros jāraksta projekti ar mērķi gūt valsts atbalstu satura nodrošināšanai. Tas ir darbs, kuru kā nepateicīgu mīļāko vismaz nedēļā reizi gribas triekt pie visiem velniem un aiziet, aizcērtot durvis, bet jau kārtējā otrdienā vai piektdienā atzīties mīlestībā tikko nodrukātam pēc tipogrāfijas krāsām smaržojošam laikraksta numuram.

Atliek vienīgi sev un kolēģiem, kuri ir tikpat uzticīgi tam, ko dara, novēlēt lai šī mīlestība nekad nebeidzas, un mūsu lasītāji no tās tikai un vienīgi iegūst.