Trīs atalgojuma modeļi – kurš būs īstais?

Lai skolotājs būtu novērtēts un darbu varētu darīt darba laikā, nevis mājās – tās ir vēlmes, ko pauž skolotāji diskutējot par jauno pedagogu atalgojuma modeli. Jaunajam modelim jāstājas spēkā jau 2022. gada 1. septembrī un šobrīd notiek diskusijas kāds tas varētu būt. Izglītības un zinātnes ministrija piedāvā trīs variantus.

Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības valdes sēdē izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece norādīja, ka mērķis, izstrādājot atalgojuma modeļus, ir kvalitatīva izglītība un vienādas iespējas visiem skolēniem. “Sasaistot to ar labu atalgojumu pedagogiem, kā ļoti būtisku saskatām pašvaldību nozīmi. Īpaši tagad, kad administratīvas reformas kontekstā pašvaldības ir kļuvušas spēcīgākas. Pašvaldības lielākoties ir izglītības iestāžu dibinātājas, skolotāju darba devēji, tāpēc liela loma būs tieši pašvaldībām,” pauda A. Muižniece. Diemžēl šobrīd situācijas skolās ir ļoti dažādas – atsevišķu priekšmetu pedagogi ir ārkārtīgi pārslogoti, bet ir arī skolotāji, kuri strādā mazas slodzes. Tas nozīmē, ka ir grūti nodrošināt vienlīdzīgas iespējas pie nevienlīdzīgām slodzēm.

“Strādājot trīs mēnešus pie iespējamā finansēšanas modeļa maiņas, esam izkristalizējuši trīs atslēgas lietas, kas, mūsuprāt, varētu palīdzēt. Tā ir pieejas, arī domāšanas un naratīva maiņa. Nevienu problēmu neatrisināsim ar tādu pat domāšanu, ar kādu problēmas ir radītas. Skatāmies uz ļoti aktīvu pašvaldības lomu kvalitātes un arī finansējuma nodrošināšanai. Pilnīgi noteikti ir jārunā par optimālu skolu tīklu un tā attīstības modelēšanu, kā arī jāatbalsta dažādas mācīšanās vajadzības, piemēram, mācīšanās traucējumi, īpašas vajadzības skolēniem,” pauda A. Muižniece.

“Ceram, ka šīs nebūs kārtēja reforma, kas satricinās pedagogu saimi.”Inga Vanaga

Neatrisinās visas problēmas

Pirmais modelis, kas ir vēl iepriekšējās ministres vadībā izstrādāts, paredz “nauda seko skolēnam” vietā ieviest principu “nauda seko klasei”. Šī pieeja veidota, rēķinot finansējumu klasei skolā. “Tas paredz lielāku atalgojumu, slodžu sadalījumu, pakāpenisku pāreju uz arvien mazāku kontaktstundu skaitu. Tomēr manā ieskatā ar šo modeli neatrisināsim visas problēmas, kas mums ir. Kaut kādā mērā turpinot finansēšanu, kā tas ir šobrīd, tā būs tā pati domāšana un radīsies tās pašas problēmas Katru gadu budžeta sarunās nonāksim pie tā, ka vajag papildu naudu, lai gan fakti par finansējumu izglītības sistēmā kopumā liecina, ka nemaz tik sliktā situācijā mēs kā valsts šobrīd neesam,” pauda ministre.

Otrais modelis “klase pašvaldībā” nozīmē, ka reālo skolēnu skaitu normētu pašvaldība. Mērķdotāciju sadalītu, ņemot vērā valstī noteikto pedagoga zemāko darba algas likmi un darba slodzes lielumu. No aprēķinātās mērķdotācijas varētu veidot “kvalitātes fondu”, ko papildus sadalītu skolām ar augstiem rezultātiem. “Katra pašvaldība izrēķinātu vidējo optimālo klases lielumu, finansējumu piešķirtu pašvaldībai un tad noteiktu pedagogu atalgojumu. Tas mudinātu pašvaldības vairāk domāt par savu skolu tīklu, veicinātu atbildību par izglītības kvalitātes nodrošināšanu. Tomēr joprojām katru gadu būs arvien vairāk un vairāk jāprasa nauda klāt,” skaidroja A. Muižniece.

Viena skolēna izmaksas

Trešais modelis “skolēns pašvaldības klasē” paredzētu noteikt vidējās viena izglītojamā izmaksas, mērķdotācijas sadalījumu nododot pašvaldību pārziņā. Pašvaldībai būtu jāveido sava stratēģija izglītības kvalitātes nodrošināšanai un vadībai, kā arī skolu tīkla uzturēšanai. Viena izglītojamā izmaksas ietvertu finansējumu skolas mācību plānam, pedagogu papildpienākumu un atbalsta pasākumu apmaksu, finansējumu skolas administrācijai un atbalsta personālam, kā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Mērķdotāciju pašvaldībai aprēķinātu, ņemot vērā attiecīgo skolēnu skaitu pašvaldībās, mērķdotāciju vienam skolēnam un atbilstošos koeficientus (reģionālais, programmas veida vai mācību formas). Attiecīgi viena izglītojamā izmaksas aprēķinam izmantotu izglītojamo skaitu un valsts finansējumu konkrētajā gadā. Veicot sākotnējos aprēķinus, ministrija saskaitījusi, ka viens skolēns pašvaldībā izmaksātu vidēji 150 eiro.

Izvēloties šo modeli, turpmāk valsts finansējuma aprēķins vairs nebūtu saistīts ar vairāku koeficientu sistēmu un zemākās algas likmes celšanu. Tas dotu iespēju straujāk kāpināt pedagogu zemāko algas likmi atbilstoši reālajam pedagogu darba algas likmes kāpumam. “Pašvaldība būtu motivēta efektivizēt un labāk plānot savu skolu tīklu. Redzam, ka ar tiem resursiem, kas ir pieejami, jau ar nākamā gada 1. septembri varam sasniegt lielāku atalgojumu nekā tas ir paredzēts grafikā,” pauda ministre. A. Muižnieces ieskatā būtu jāizvēlas trešais modelis, taču pašlaik nav pieņemti nekādi lēmumi, un ministrija ir atvērta diskusijām ar sociālajiem un sadarbības partneriem par piemērotāko variantu.

40 stundu slodze

Vienlaikus A. Muižniece norādīja, ka Latvijā izglītības sistēmā naudas nav krietni mazāk, kā piemēram, Igaunijā. Tomēr algas ir zemākas. “Būtu jāvirzās uz pilnu 40 stundu darba slodzi, kur maksimāli 25 stundas būtu kontaktstundas un 15 stundas pārējiem darba pienākumiem. Tam ir viens pamatarguments – sabiedrība dzīvo mītā un domā, ka skolotājs strādā 30 stundas. Lai visiem būtu skaidrs, kas ir alga, ko skolotājs saņem, un kā tā veidojas. Piemēram, strādā 21 kontaktstundu klasē un 19 gatavojas vai 25 kontaktstundas klasē un 15 gatavojas, bet tad šo atalgojumu var mērīt pret jebkuru citu atalgojumu. Vispirms jāvienojas par modeli, kā finansējam, un pēc tam vienosimies par kontaktstundu skaitu. Ir jāpārtrauc mīts, ka skolotājam nav ko darīt un viņš strādā tikai 30 stundas. Uzliekam 40 un samaksājam par gatavošanās laiku,” teica ministre.

Ir vairāki jautājumi

LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga “Alūksnes un Malienas Ziņām” norāda, ka nevienā no trim modeļiem neatspoguļojas slodzes sabalansētības aspekts un darba samaksas izrāviens, lai varētu runāt par konkurētspējīgu atalgojumu, kas motivētu šodien strādājošos un topošos pedagogus. “Naudas pārdale vai naudas plūsmas maiņa, neievērojot un nerisinot pamatbāzes principus, nekādu lielo izrāvienu nedos un turpināsim cīnīties ar vakancēm. Runājot par trešo modeli, mūsu rīcībā nav “Excel” faila, lai varētu parēķināt un pārliecināties par finansiālajiem ieguvumiem vai zaudējumiem. Pirmajiem diviem modeļiem tāds ir, bet visus trīs modeļus salīdzināt šobrīd nevaram. Par trešo modeli ir vairāki būtiski jautājumi,” norāda I. Vanaga.

Jau 2016. gadā, pieņemot pedagogu darba samaksas noteikumus un mērķdotāciju sadali, nebija sabalansētās slodzes un samaksas principi. Tādēļ LIZDA panāca grafiku ieviešanu. “Jau gadiem problēma ir slodzes sabalansētība – lai būtu pietiekams laiks kontaktstundām un pārējiem pienākumiem. Tas viss veicina pārslodzi, izdegšanu, aiziešanu no nozares, nevēlēšanos nākt strādāt jaunajiem. Pamatjautājums – kā veidojas slodze. Jauns modelis ir vajadzīgs, bet tas nevar būt tikai kā “kosmētiskais remonts”. Reformai ir jābūt ar investīcijām, kā tas jau bijis Lietuvā un Igaunijā. Divi atslēgas vārdi – sabalansēta slodze un cienīga, konkurētspējīga darba samaksa. Ja šo principu nav, tad “kosmētiskais remonts” diemžēl neaizvedīs uz izrāvienu,” teic I. Vanaga.

Vai tad grūti strādāt par brīvu?

Ideālā slodze būtu, ja pedagogs strādātu līdz 24 kontaktstundām nedēļā, ņemot vērā mācību priekšmeta specifiku. Tāds ir vidējais rādītājs Eiropā. “Lai pietiek laika gan sagatavoties, gan pedagogu savstarpējai sadarbībai, konsultācijām, katra skolēna izaugsmes veicināšanai, profesionālajai pilnveidei. Jāpārtrauc filozofija – vai tad grūti, vai tad žēl. Vai žēl brīvdienās uz kursiem braukt, pašam tehniku pirkt, testus veikt brīvdienās un agri no rīta? Ministrija pati apstiprinājusi, ka ir skolas, kur pedagogam nesamaksā par visu darbu, bet viņš turpina darīt. Tas ir jāpārtrauc. Sekas ir tādas, ka redzam skolās arvien vairāk brīvu vakanču. Un jaunie pedagogi nenāk, nav jaunās paaudzes. OECD arī norāda, ka vidējais pedagogu vecums ir par lielu un ceļ trauksmi. Ja radikāli nemainīs prestiža celšanas faktoru, nevaram cerēt uz lielām pārmaiņām personālpolitikā,” skaidro I. Vanaga.

Runājot par pedagogu atalgojumu, I. Vanaga norāda, ka pieņemami būtu, ja vidējo algu valstī reizinātu ar koeficientu 1,3. Tie varētu būt 1400 eiro šajā gadā. “Ceram, ka šīs nebūs kārtējā reforma, kas satricinās pedagogu saimi. Būtu svarīgi, lai pedagogi neignorētu vakanču daudzumu, kas ir šobrīd, pedagogu vecuma un sociālo portretu. Izskatās, ka šobrīd to vēl neredz un nedzird. Gribētos, lai ātrāk pamana acīmredzamās lietas. Investīcijām algās jābūt tādām kā Lietuvā un Igaunijā, nevis jāknapinās,” teic I. Vanaga.

VIEDOKĻI

Gunta Kupča, Alūksnes novada izglītības pārvaldes vadītāja:

“Alūksnes novadā mācības septembra pirmajās nedēļās sāka trīs skolēni, kuri uz 1. septembri bija citu novadu skolu sarakstos. Tas nozīmē, ka deviņus mēnešus finansējumu saņems tās skolas, no kurām viņi atnāca. Tāds modelis nav pareizs. Protams, bērnu kustība notiek, tas ir neizbēgami, arī no mūsu skolām aiziet bērni mācīties uz citurieni. Vienalga, kā nosauks jauno modeli “nauda klasei” vai “nauda bērnam”, svarīgākais, kāds būs finansējuma apmērs uz vienu audzēkni un ko no tā varēs atļauties. Šobrīd ļoti pietrūkst finansējuma atbalsta personālam. Vai jaunajā modelī par to ir domāts? Līdz šim finansējumu, kāds bija iezīmēts Izglītības un zinātnes ministrijā, skolas saņēma un pat cents netika pārdalīts. Ir viegli pateikt: dalāt finansējumu, kā gribat, bet tas nebūtu taisnīgi pret skolām, kur bērnu skaits ir lielāks un var finansēt papildu pienākumu veikšanu. Nedrīkstēt arī pieļaut, ka tā risinātu skolu tīkla jautājumu.

Ilona Kazimirjonoka, Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolas direktore:

“Ir bažas par to, vai mazajām skolām finansējums nebūs pārāk niecīgs un visam naudas pietiks. Sabiedrībā valda uzskats, ka skolotājs strādā tikai 30 stundas nedēļā, lai gan patiesībā nostrādā 40. Pilnai slodzei likme varētu būt 40 stundas, bet to skaitā būtu jāiekļauj ne tikai kontaktstundas, bet arī citi darbi, par kuriem reizēm skolotājs pat nesaņem naudu. 30 kontaktstundas nedēļā ir par daudz. Tas nozīmē, ja dienā jānovada vismaz sešas mācību stundas, bet vēl trīs stundas jāgatavojas nākamajām stundām, jālabo darbi. Ideālais stundu skaits būtu 24 vai 25 nedēļā. Vienīgi negribētos, lai līdz ar slodzes palielināšanu uz 40 stundām, piemaksa būtu niecīga, piemēram, tikai 100 eiro. Lai līdz ar palielinājumu viena stunda skolotājam būtu nevis lētāka, bet dārgāka. Šobrīd skolotājs par 30 stundām saņem 830 eiro.”

Daina Dubre – Dobre, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktore:

“Kontaktstundām vajadzētu būt mazāk, lai pedagogam būtu laiks papildu darbiem, piemēram, sagatavoties mācību stundai, skolēnu darbu labošanai. Atbalstu atalgojuma modeļa maiņu, tomēr tas jādara tā, lai cietējs nebūtu skolotājs. Manuprāt, par vienu likmi pedagogam vajadzētu saņemt ne mazāk kā 1000 eiro. Piekrītu trešajam modelim, kad pašvaldība saņem kopsummas maksājumu, tālāk izdarot aprēķinus, attiecīgi skatot finansējumu skolas mācību plānam, pedagogu papildpienākumu un atbalsta pasākumu apmaksu, finansējumu skolas administrācijai un atbalsta personālam. Jāņem vērā, ka papildu pienākumu apjoms, gatavošanās stundām, darbu labošana, sadarbība ar citiem pedagogiem, saziņa ar vecākiem pedagogiem, ir liels.”

Dina Meistere, Dāvja Ozoliņa Apes pamatskolas direktore:

“Ja grib kvalitatīvu skolotāju darbu un skolotājam būtu laiks sagatavoties stundām, jāstrādā 21 kontaktstunda nedēļā, nevis 30. Visi pārējie darbi, piemēram, metodiskais darbs, kompetenču ieviešana, sadarbība, prezentāciju gatavošana, jādara atlikušajās stundās 40 stundu likmē. Protams, skolotāji daudz dara brīvprātīgi, jo mīl skolu, bet mainās paaudzes un tagad par katru soli it visur ir jāmaksā. Ir skolotāji, kuri patriotiski ar sirdi un dvēseli dara vairāk kā vajag, bet nesaņem par to pienācīgu samaksu. Labs, kvalitātes darbs nav novērtēts. Lai realizētu kompetenču pieeju, skolotājam ļoti daudz ir jāstrādā pašam. Pie tam klasēs ir piecu dažādu līmeņu bērni – no ļoti talantīgiem līdz mācību traucējumiem. “Uz papīra” par 30 kontaktstundām skolotājs saņem nedaudz pāri 800 eiro. “Uz rokas” tie ir vidēji 600 eiro. Manuprāt, “uz papīra” būtu jābūt vismaz 1000 eiro. Sākoties jaunajam mācību gadam, ar katru skolotāju pārrunāju, kā veidojas viņa alga. Ne visiem ir pilnas slodzes darbs. Skolotāji gūst papildu ienākumus, piemēram, veic saimniecisko darbību, kļūst par mājražotājiem, atrod papildu darbu citur. Ideāli būtu, ja pietiktu ar to, ko nopelna pamatdarbā, bet nezinu, vai mazās skolās tas ir iespējams. Igaunijā pirms pusotra gada skolotājam par vienu likmi maksāja pusotru tūkstoti. Šobrīd noteikti ir vēl vairāk. Tas raisa pārdomas. Bet kā jebkurai lietai, arī šai ir divi gali – maksāt skolotājam, kurš strādā ar sirdi un dvēseli, lielu prieku, tikpat cik skolotājam, kurš izpilda tikai minimālo pienākumu un savs darbs neinteresē, arī nebūtu pareizi. Kā panākt zelta vidusceļu…?”

Ilze Andronova, Ziemeru pamatskolas direktore:

“Atalgojuma modelis ir jāmaina. Katrs ministrs nāk ar savu redzējumu, reizēm ir grūti visu saprast, trūkst vienota skatījuma. Piekrītu, ka modelis “nauda seko skolēnam” nebija veiksmīgs, jo bieži vien, sākoties mācību gadam, ir viens skolēnu skaits, bet jau pēc dažām dienām – pavisam cits. Atkārtota izvērtēšana nenotiek un jāstrādā, kā ir. Labāk būtu, ja finansējumu piešķirtu klasei, skolēnu skaita izmaiņas būtiski neietekmētu finansējuma apmēru. Ļoti nepatīk jēdziens “optimizēt skolu tīklu”. Ne visi skolēni var mācīties lielās skolās. Ir nepieciešamas arī mazās lauku skolas. Piemēram, mūsu skolā ir diezgan daudz skolēnu ar speciālām vajadzībām un arī viņiem kaut kur jāmācās. Jā, vērtējot mācību sasniegumus, tie nav tik augsti kā lielajās skolās, jo skolēni izdara tik, cik var. Negribu diskutēt, kādam jābūt skolotāja atalgojumam, bet būtu jābūt 40 stundu darba nedēļai. Lai ir vienādi gan pirmsskolas, gan pamatizglītības skolotājiem. Tas gan nenozīmē, ka visas 40 būtu mācību stundas. Jādomā par to, lai tiktu apmaksāta papildu pienākumu veikšana. Skola nevar pastāvēt vien uz mācību stundām, papildu pienākumu ir daudz. Šobrīd daudz darām bez samaksas. Skolotājiem ir nepieciešama savstarpēja sadarbība, taču arī tas prasa laiku un to šobrīd neatmaksā. Jaunajā atalgojuma modelī tas būtu jāiekļauj.”

Uva Grencione – Lapseniete, Alūksnes pilsētas sākumskolas direktore:

“Ir skaidrs, ka nepieciešams jauns algu modelis, jo spēkā esošais nespēj nodrošināt skolu nepieciešamības. Šobrīd, pakāpeniski ieviešot jauno mācību saturu, pedagogu darba apjoms un atbildības lauks, kas nereti nav pat saistīts ar pedagoģiju, palielinās, taču finansējums nemainās. Īpaši palielinās sagatavošanās darbs mācību stundām, kas varētu būt līdzvērtīgs kontaktstundu skaitam.

Domājot par darba slodzi, jāatceras, ka pedagoga darbs ir intelektuālais darbs, kur, jo īpaši šobrīd, aktuāli ir izdegšanas draudi.

Neatkarīgi no izglītības pakāpes, pedagoga darbam ir jābūt labi apmaksātam, pievilcīgam, lai gribētos strādāt skolā vai pirmsskolas izglītības iestādē. Zinot, ka pedagoģija ir labs pamats daudzām profesijām, skolotāji izvēlas strādāt citur, kur atbildība, iespējams, ir zemāka, bet atalgojums augstāks.

Līdz šim nav sanācis dzirdēt skaidrojumu par jaunajiem algu modeļa variantiem, tikai esmu par to lasījusi. Tas nozīmē arī skolu tīkla sakārtošanu, optimizāciju, reformu, taču jāatceras, ka vispirms mums jādomā par kvalitatīvu izglītību izglītības iestādē, ko piedāvājam bērnam, atceroties, vai skolēnam, piemēram, ar autiskā spektra traucējumiem 20 klasesbiedru klase ir piemērota? Arī šiem skolēniem ir jāsaņem kvalitatīva izglītība atbilstošā mācību vidē.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par raksta “Trīs atalgojuma modeļi – kurš būs īstais?” saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.