Ja šodien jautātu, cik Ukrainas civiliedzīvotāju, bēgot no Krievijas sāktā kara, patlaban uzturas Latvijā, tad precīzu informāciju par to nav iespējams atrast. Pēc Fizisko personu reģistra datiem, Latvijā esot vairāk nekā 40 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju, bet Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda ko citu – šogad Latvijā dzīvo 25 650 Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem piešķirts pagaidu aizsardzības statuss. Iepriekšējā – 2023. – gadā šādu cilvēku skaits bijis 23 537. Arī domnīcas “Sabiedriskās politikas centrs “Providus”” direktore un pētniece Iveta Kažoka nesen Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē, iepazīstinot ar pētījumu ”Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme”, vērsa uzmanību uz to, ka joprojām neesot skaidrs, cik Ukrainas civiliedzīvotāju Latvijā kopumā uzturas. “Informācijas trūkums par Latvijā dzīvojošo Ukrainas civiliedzīvotāju skaitu, pirmkārt, apgrūtina Ukrainas civiliedzīvotājiem noteikto pakalpojumu apjoma un tiem nepieciešamo resursu plānošanu; otrkārt – apgrūtina un sniedz maldinošu vērtējumu par Ukrainas civiliedzīvotāju proporcionālo iesaisti dažādos sociālekonomiskajos procesos,” secina pētnieki.

Pēc pēdējiem pieejamajiem datiem, pašlaik Alūksnes novadā uzturas aptuveni 53 Ukrainas civiliedzīvotāji, daži no viņiem dzīvo dienesta viesnīcā, bet lielākā daļa ir raduši mājokļus citviet. Savukārt Alūksnes novada izglītības iestādēs pašlaik mācās 10 ukraiņu bērni (četri – pirmsskolā, seši – vispārizglītojošajās izglītības iestādēs).

Alūksnes novada pašvaldībā līdzīgi kā citās nav datu par to, kur ukraiņi vēlāk dzīvo. Daļēju informāciju var saņemt Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldē, daļēja pieejama nodibinājumā “Alūksnes un Apes novada fonds” (AANF), kurā patvēruma meklētāji var meklēt dažādu veidu palīdzību, turklāt, kā stāsta paši ukraiņi, – tieši fondā, kas mājo Alūksnes novada sabiedrības centrā, var saņemt informāciju, piedalīties pasākumos, projektos, labdarības akcijās, tostarp ukraiņu neatkarības cīņas atbalstošās, iegūt kontaktus, sameklēt domubiedrus, uzzināt par darba iespējām, mācīties latviešu valodu un iekļauties vietā, kuru uz laiku viņi sauc par savu patvērumu. Iekļauties palīdz arī šim nolūkam īstenoti projekti.

Integrēties palīdz Mazpulki

Biedrība “Latvijas Mazpulki” šobrīd īsteno divus Sabiedrības integrācijas fonda finansētus projektus programmā “Kultūrorientācijas kursi un iekļaušanās pasākumi Ukrainas civiliedzīvotājiem”. Projektā “Uzzini, iepazīsti, iesaisties!” aktivitātes organizē pieaugušajiem, bet “Mācāmies darot!” – bērniem. Projekta pasākumus īsteno sešos Latvijas mazpulkos, tostarp Alūksnes novadā.

Alūksnes novada mazpulku vadītāja Sandra Buliņa stāsta, ka ukraiņi labprāt iesaistās visās piedāvātajās aktivitātēs. “Viņi ir ieradušies Latvijā un vēlas uzzināt par Latviju, mūsu tradīcijām un svētkiem, kopīgi ar latviešiem darbojas. Kā būtu, ja mums būtu jādzīvo svešā valstī? Gribētos sabiedrības atbalstu, lai iesaistītu, pamācītu, parādītu, tādēļ ir ļoti labi, ka valsts šādiem projektiem dod finansējumu. Darot pašu spēkiem vien, tik daudz izdarīt nevarētu. Mēģinām viņus iepriecināt, iesaistām darbos un pasākumos. Patiesībā, mēs par karu vispār nerunājām,” saka S. Buliņa.

Iesaistīti 40 pieaugušie

Alūksnes novada mazpulks pieaugušo projektā “Uzzini, iepazīsti, iesaisties!” iesaistījis 40 Ukrainas civiliedzīvotājus. Kā viena no ukraiņu un latviešu kopienu saliedēšanās aktivitātēm bija kopīga Līgo svētku svinēšana un gatavošanās tiem, sākot no tradicionālo ēdienu gatavošanas, vainagu pīšanas līdz pat dziesmām pie ugunskura. “Ukraiņiem patīk uzzināt par Latviju un pašiem piedalīties, piemēram, svētku svinēšanā. Tradīcijas tomēr ir atšķirīgas,” teic S. Buliņa. Kopā devušies izbraucienā uz Vidzemes jūrmalu Tūjā, iepazinuši Alūksni kuģītī “Marienburg”, bet vēsturi uzzinājuši Alūksnes novada muzejā Alūksnes Jaunajā pilī. Viktora Ķirpa Ates muzejā “Vidzemes lauku sētā” ikgadējo “Pļaujas svētku Ottesmuižā” laikā Alūksnes novada ukraiņu saimnieces piedāvājušas savas tautas nacionālos ēdienus. Latvieši varēja baudīt ukraiņu virtuves gardumus, bet ukraiņi piedzīvot Vidzemes lauku sētas darbu darīšanu, dziedāšanu, dancošanu un andelēšanos.

Puse teikuma – latviski, puse – krieviski

Plānota kopīga Ziemassvētku svinēšana, kad ukraiņi no Alūksnes dosies ciemos pie savējiem Smiltenē. Iespējams, iesaistīsies arī Rankā dzīvojošie ukraiņi. S. Buliņa stāsta, ka Rankas pamatskolas dienesta viesnīcā dzīvo diezgan daudz Ukrainas civiliedzīvotāju, tomēr saliedēšanas un integrēšanas pasākumi tur nenotiek, tādēļ projektā iesaista arī viņus. “Ja ko piedāvājam – piekrīt piedalīties. Viņiem vienmēr ir prieks satikties,” saka S. Buliņa. Vaicājot par latviešu valodas zināšanām, S. Buliņa stāsta, ka latvieši un ukraiņi savā starpā sarunājas krievu valodā. “Kādus vārdus viņi jau zina latviski, tādēļ nereti puse teikuma skan latviski, otra puse – krieviski. Izteikto domu uztver abas puses un saprasties nav problēmu. Papildus latviešu valodu gan nemācās, tomēr kopējais noskaņojums ir pozitīvs. Atšķirībā no citiem, kuri Latvijā dzīvo ilgus gadus, bet valodu principā nav iemācījušies,” saka S. Buliņa. Lielākoties viņi vēlas atgriezties Ukrainā. Brīvā Ukrainā! “Kamēr viņi ir Latvijā, vēlas iekļauties sabiedrībā. Cik ilgi paliek, piemēram, Alūksnē, ir dažādi – viena daļa kā atbraukuši, tā arī te dzīvo, bet citi savukārt dodas uz lielākām pilsētām,” saka S. Buliņa.

Ukraiņu un latviešu bērni satiek labi

Otrā projektā “Mācāmies darot!” dažādās aktivitātēs Alūksnes novada mazpulki iesaista kopumā 25 Ukrainas bērnus. Šonedēļ, skolēnu brīvlaika nedēļā, trīs dienas notika kopīga darbošanās. Pirmdien bērni viesojās Alūksnes muzejā, vizinājās ar kuģīti “Marienburg” un radoši darbojās sabiedrības centrā. Otrdien brauca uz Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma tradīciju centru un liofilizētu gardumu ražotni “Zaļā vaļā”. Savukārt vakar pabija izklaides un atpūtas centrā “Bānīša brīnumzeme”. “Bērni ir kā jau bērni, labprāt mācās, radoši darbojas, arī atpūšas. Ja bērnu acīs redzu prieka mirdzumu, tātad viņiem patīk tas, ko dara. Savā starpā latviešu un ukraiņu bērni satiek labi. Jo jaunāki, jo mazāk atšķirīgā. Sarunājas krieviski vai angliski, bet ir bērni, kuri ir iemācījušies runāt latviski,” stāsta S. Buliņa. Projektā iesaistītie skolēni mācās klātienē skolās, piemēram, Alūksnē vai Apē, nevis tālmācībā kādā no skolām Ukrainā.

Ruslans: latviešu valoda nav grūta

Latviešu valodā iemācījies runāt Ruslans Shreiders, kurš mācās Dāvja Ozoliņa Apes pamatskolā 5. klasē. Vaicājot, kā viņam tas izdevies, zēns teic, ka pats daudz mācījies un īpašās apmācībās nav piedalījies.

“Latviešu valoda nav ļoti grūta. Protu gan latviski runāt, gan rakstīt. Saprotu, ko mācību stundās stāsta skolotājas. Vislabāk patīk matemātika, arī dizains un tehnoloģijas,” stāsta Ruslans, kurš pagājušajā gadā pat pārstāvēja skolu novada matemātikas olimpiādē. Latvijā viņš jūtas labi, skolas biedri ir draudzīgi un problēmu neesot. Viņš pabijis arī Rīgā un teic, ka tieši viesošanās Latvijas galvaspilsētā viņam palikusi atmiņā visvairāk.

Andriāna māca valodu Karolīnai

Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 7. klasēs mācās Andriāna Eriņa, kura ir sadraudzējusies ar meiteni no Ukrainas – Karolīnu Koniahinu. Lai arī katra mācās savā 7. klasē, abām ir kopīga draudzene, kura viņas iepazīstinājusi. Savā starpā viņas sarunājas krievu valodā, tomēr Karolīna ir iemācījusies dažus vārdus pateikt latviski. Savukārt Andriāna kādus vārdus var pateikt ukraiņu valodā. “Latviešu valoda nav ne grūta, ne viegla. Mācos pamazām pati no tā, ko dzirdu apkārt, arī mācību stundās skolotājas runā latviski un es saprotu, ko viņas saka,” teic Karolīna. Abas jaunietes ir vienisprātis, ka kopīgi integrācijas pasākumi ir vajadzīgi, lai savstarpēji sadraudzētos un kā vieni, tā otri iemācītos un uzzinātu ko jaunu. Andriāna novērojusi, ka bērniem no Ukrainas nav problēmu iejusties, viņi ir pieņemti un ātri vien atrod draugus.

Integrācija notiek, ja nesēž mājās

Ukrainiete Alesja Dmitrenko Latvijā, Alūksnē ar ģimeni ieradusies 2022. gada septembrī un drīz vien pēc tam uzsākusi latviešu valodas kursus mācību centrā “Buts”. “Man bija svarīgi apgūt tās valsts valodu, kuras kopienā es dzīvoju. Kaut arī nerunāju pietiekami labi, nekautrējos izmantot latviešu valodu ikdienā un uzskatu, ka, tikai izmantojot valodu, to var iemācīties. Eksāmenu gan nenokārtoju, jo vēlos labu vērtējumu un tam vēl ir jāpatrenējas,” stāsta A. Dmitrenko. Viņa pēc profesijas ir ekonomiste, Ukrainā ģimenei bijis pašiem savs uzņēmums, tādēļ arī Latvijā viņa pagaidām nav iekārtojusies pastāvīgā darbā, jo gribas kaut ko savu. “Nodokļu politika te ir savādāka, tādēļ arī grāmatvedes darbs būtu ilgi jāapgūst. Vīrs strādāja būvniecības nozarē, tādēļ iztiekam, bet drīzumā viņam būs jānokārto Ukrainā pensija,” stāsta A. Dmitrenko. Šobrīd sievieti piemeklējušas veselības problēmas, viņa tikko atgriezusies no operācijas un pateicīga Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldei, kas šajā situācijā sniegusi atbalstu. Alesja ir sabiedriska, tādēļ uzskata, ka integrācijas process notiek pats par sevi, ja ukraiņi nesēž mājās, bet iet sabiedrībā, apmeklē kultūras pasākumus, iesaistās nevalstisko organizāciju darbībā, talkās, labdarības akcijās, un uzteic Alūksnes un Apes novada fondu – tā ir vieta, kur ukraiņi var aizdoties, būt kopā ar latviešiem un darīt labus darbus kopā ar latviešiem. Kā izcilu integrācijas piemēru viņa min savu meitu Dariu (22), kura Latvijā pabeigusi politoloģijas studijas maģistrantūrā, strādā savā nozarē attālināti, aktīvi trenējas poverliftingā Alūksnes sporta klubā un nu jau piedalās profesionālajās sacīkstēs. Neskatoties uz veiksmēm Latvijā, ģimene skumst par mājām un plāno atgriezties, cik vien drīz varēs.

Vēlas palikt Alūksnē

Ukrainiete Anna Dudnik ar ģimeni Alūksnē ieradās pirms divarpus gadiem no Ukrainas pilsētas Izjumas. Tur viņa strādājusi skolā par direktora vietnieci mācību jautājumos. Alūksnē viņas mērķis bija pēc iespējas ātrāk nepieciešamajā līmenī apgūt valsts valodu, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot un strādāt. Šogad Anna ieguva Valsts izglītības satura centra apliecību par latviešu valodas apguvi A1 līmenī un varēja strādāt par pārdevēju kafejnīcā “Pie Jāņkalniņa”.

Annas meita attālināti mācās gan Ukrainas skolā, gan Alūksnes vidusskolā. Viņa apmeklē arī dažādus pulciņus un ir pieradusi pie dzīves Alūksnē. “Man šeit ļoti patīk, un mēs esam neizsakāmi pateicīgi ikvienam, kurš mums palīdz. Protams, skumstu pēc darba manā skolā Izjumā,” teic Anna. To viņa kaut nedaudz var kompensēt, iesaistoties sabiedriskajās aktivitātēs Alūksnē. “Man bija svarīgi iemācīties latviešu valodu ne tikai tāpēc, lai uzlabotu savas darba iespējas, bet arī tāpēc, ka, dzīvojot kādā valstī, ir jāzina tās valoda, un man ir jāzina latviešu. Tā es izrādu cieņu kopienai un valstij, kura mani ir uzņēmusi,” uzsver ukrainiete. Annai ir daudz vaļasprieku, kas padara viņas ikdienu patīkamāku. Viens no tiem ir floristika, otra sirdslieta ir kūku cepšana. Ukrainiete atzīst, ka pašlaik nedomā par tālu nākotni, jo, piedzīvojot karu, cilvēks maina savu domāšanu. “Vairs nedomā par tālu nākotni, vairāk īstermiņā. Bet sapņi ir. Gribētu iegūt Latvijas pilsonību un palikt dzīvot Alūksnē, lai arī mans bērns ir drošībā. Es mīlu Ukrainu, bet, visticamāk, tur man vairs nebūs, kur atgriezties,” teica A. Dudnik.

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.