Dzīvojam globalizācijas laikmetā, kad lēnām izzūd robežas starp cilvēkiem un tautām, starp ciltīm un valstīm un arī reģionos arvien biežāk sastopam cittautiešus, turklāt daudzi no viņiem Latviju un Alūksnes novadu par savām mājām sauc nu jau vairākus gadus. Alūksnes novadā nav daudz mazākumtautību – 84 % latviešu ir viens no augstākajiem īpatsvariem Latvijā, 12 % te ir krievu tautības pārstāvju, 2 % ukraiņu. Pie mums dzīvo arī citu tautību pārstāvji, piemēram, somiete Taina Ansela, kura uz Latviju kopā ar savu tīršķirnes zirgu saimniecību pārcēlusies no Somijas pilsētas Savolinna un pirms trim gadiem apmetusies klusā, ainaviskā vietā Mārkalnes pagastā. Viņa laipni uzņem ciemos, atvainojas, ka nerunā latviski, bet latviešu valodu mācās, tostarp, dziedot vietējā ansamblī.

Taina Ansel ir sociālā darbiniece, kurai savulaik Latvijā, Rīgā izveidojušies kontakti saistībā ar suņu – pavadoņu apmācību, kas ir viena no viņas specialitātēm. Vienlaikus viņai ir arī šķirnes zirgu saimniecība, kurai zirgkope meklējusi plašāku vietu un garākas vasaras saimniecības attīstīšanai. Arī 2019. gada kovidpandēmija uzņēmējdarbībā rosinājusi meklēt citus ceļus, un Taina, runājot par saviem nodomiem ar draugiem Latvijā, pieņēmusi lēmumu pārcelties uz Latviju. Apmešanās vieta Mārkalnē izraudzīta ar sludinājuma palīdzību, jo galvenais priekšnoteikums bijis – plašas ganības viņas zirdziņiem.

Zirgaudzētāja ar mīlestību stāsta par saviem mīluļiem, to izcelsmi, šķirnēm, hierarhiju, krāsu atšķirībām starp Somijas un Latvijas rumakiem, priecājas par garajām Latvijas vasarām un dusmojas vienīgi uz dunduriem. Jautāta, cik liels ganāmpulks viņai ir, Taina atsmej: “Pārāk liels!”. Fotografēšanās nav vienkārša, jo Taina pieskata, vai zirgu ausis ir skaisti izslējušās, jo šķirnes zirgiem bildēs nepieklājas izskatīties šā tā. Skaistie dzīvnieki ir ļoti ieinteresēti fotosesijā, jo, kā stāsta saimniece, ciemiņi šeit ir reti, Taina dzīvo viena. Jautāta, kādā valodā viņa runā ar saviem zirgiem, jo nu jau ganāmpulkā ir arī Latvijā dzimušie, somiete stāsta, ka tas ir spontāni, un paglāsta zirdziņu Laima, sakot: “Mīļa, mīļa!”

T. Ansela atzīst, ka Latvijā un Mārkalnē viņa jūtas labi un atšķirībā no darba dunas Somijā var atvilkt elpu mierīgā ikdienas ritmā. Viņa mīl dabu, klusumu, putnu dziesmas un izbauda būšanu lauku vidē. “Varbūt es te jūtos gluži kā mājās, jo arī Somijā dzīvoju laukos,” prātoTaina. Jautāta, vai zirgaudzētava nodrošina iztiku, somiete atklāj, ka papildus ir iesaistījusies sociālā darba projektos ar vācu jauniešiem, kuriem vides maiņa palīdz pārvarēt uzvedības problēmas, tostarp baudot suņu un zirgu terapiju. “Šī ir ļoti droša vieta, kur dzīvot, ja vēlas izvairīties no kaitīgas lielpilsētu ietekmes,” komentē Taina.

Somiete atzinīgi novērtē to, kā latvieši kopj un godā savas tautas tradīcijas, īpaši folkloras mantojumu, un ir sajūsmā par dziesmu un deju svētku kustību. “Šeit katrā ciemā ir dejotāju vai dziedātāju kolektīvi! Somijā tā nav, mums mazliet ir zaudēta šī saikne,” viņa stāsta. Kaut arī Taina nav aktīva dziedātāja un dzimtenē nav darbojusies pašdarbībā, pagājušajā rudenī viņa iesaistījusies Annas pagasta ansamblī. “Es nesaprotu vārdu nozīmi, bet tas nenozīmē, ka nevaru tos izdziedāt. Tā es mācos latviešu valodu,” stāsta Taina, viedtālrunī demonstrējot ansambļa uzstāšanos ar “Tumši zilo dziesmu”. Taina reizumis apmeklē arī kultūrpasākumus, īpaši viņai patīk Ērmaņu muižā un Pededzē, kur ir īpaši draudzīgi cilvēki.

Protams, valodas barjera sagādā grūtības, galvenokārt, ja ir kādas dokumentu darīšanas vai jārunā pa tālruni, taču klātienē Taina parasti tiek galā ar dažiem latviešu vai angļu vārdiem un zīmju valodu. “Te reti kurš runā angliski, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram saprasties,” viņa saka un pateicas kaimiņiem Ritai un Jānim par palīdzību latviešu valodas apgūšanā.

Jautāta, kā viņai pietrūkst no tā, kas ierasts dzimtenē, piemēram, tradīciju vai ēdiena, Taina atzīst, ka gadskārtu tradīcijas Latvijā ir līdzīgas, vien ne tik izteiktas, savukārt, ja pietrūkst kāda iecienīta ēdiena, Taina to pagatavo pati – piemēram, cep savu rupjmaizi. Viņa nedarbojas nekādās somu mazākumtautību biedrībās, jo tādas nezina arī Rīgā, vien reizumis ieskatās “Facebook” grupā “Somi Latvijā”.

Tainai nav noteiktu termiņu, cik ilgi viņa grasās Latvijā palikt, taču kaut kad viņa plāno atgriezties Somijā, jo tur ir viņas ģimene un saimniecība. Viņa labprāt biežāk aizdotos uz dzimteni brīvdienās, bet pagaidām nav izdevies atrast kādu, kam uzticēt zirgus, – te laukos ir maz cilvēku. Ja kādam ir interese, Taina aicina sazināties. Iespējams, viņai ar zirdziņiem būs jāpārceļas uz citu vietu apkārtnē, jo māja, kuru viņa pašlaik apsaimnieko, ir izlikta pārdošanā.

Kulsum Fatima

Indietei Kulsum Fatima Baig Alūksnē dzīvo draugs, tādēļ viņa šeit ir svētku brīvdienās un brīvajā laikā, savukārt ikdienā jauniete vada studentes gaitas Rīgā.

Viņas dzimtene ir Indijas dienvidi Hyderabad Telangana, savukārt Latvijā viņa dzīvo jau piecus gadus. “Izvēlējos pārcelties uz Latviju galvenokārt tās labi strukturētās izglītības sistēmas un tās piedāvāto iespēju dēļ optometrijas jomā. Arī studiju maksa Latvijā ir pieņemama salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, un grāds ir atzīts visā Eiropas Savienībā. Manas studijas veselības zinātnē ietver zināšanas par redzes korekciju, acu slimībām un jaunākajām acu aprūpes tehnoloģijām. Tā ir izaicinoša, bet labi atalgota joma, turklāt man patīk praktiskie aspekti, īpaši darbs ar pacientiem,” stāsta studente. Pielāgošanās dzīvei Latvijā viņai bijis pakāpenisks process. “Laikapstākļi sākumā bija diezgan šokējoši, īpaši garās, tumšās ziemas, bet tagad esmu pieradusi un pat izbaudu sniegu,” stāsta Kulsum, īpaši pieminot Alūksnes sniegotās ziemas.

Cilvēkus Latvijā indiete raksturo kā atturīgus, bet draudzīgus, tiklīdz iepazīstas tuvāk. Mierinājumu viņa atradusi arī studijās un nelielajā starptautiskajā studentu sabiedrībā, kas palīdzējusi justies kā mājās. Latviešu valodas apguve gan esot īsts izaicinājums. “Tā ļoti atšķiras no manas dzimtās valodas. Esmu iemācījusies vairākas frāzes un saprotu ikdienas sarunas, drīz taisos kārtot eksāmenu, bet man vēl tāls ceļš ejams, līdz varēšu runāt brīvi. Sarunas ar pacientiem latviešu valodā ir obligātas, un es pilnībā piekrītu, ka, dzīvojot Latvijā, mums ir jāzina latviešu valoda,” stāsta indiete.

Jaunietei patīk Rīga – skaista pilsēta ar mūsdienu dzīves un vēsturiskā šarma sajaukumu, skaistu arhitektūru, taču priekšroku viņa dod Alūksnei, jo te ir miers un satriecoša daba. “Man patīk ezeri un vēsturiskas vietas. Šeit valda vēss mērens klimats ar sniegotām ziemām un maigām vasarām, dzīvesveids ir mierīgs ar uzsvaru uz dabu un vēsturisko mantojumu, savukārt Haidarabada ir rosīga Indijas lielpilsēta ar tropu klimatu, slavena ar savu vēsturi, IT nozari un rosīgo kultūru,” salīdzinot vērtē Kulsum. Galvenie izaicinājumi, dzīvojot Latvijā, viņai ir valodas barjera, īpaši, kad darba pieteikumos tiek dota priekšroka vienlīdz profesionālam kandidātam, bet ar labāku latviešu valodu. Izaicinājums bija arī pielāgošanās klimatam.

Kulsum stāsta, ka Rīgā ir pietiekami vietu, kur viņa var uzturēt savas nacionālās tradīcijas, iet uz lūgšanām. “Dažreiz mēs kopā ar draugiem gatavojam tradicionālos ēdienus, kas palīdz saglabāt tradīcijas. Cenšos uzturēt arī dažas nelielas tradīcijas, piemēram, valkāt tradicionālo apģērbu īpašos gadījumos,” stāsta jauniete.

Lūgta novērtēt attiecības starp latviešiem un cittautiešiem, Kulsum teic, ka tās galvenokārt ir neitrālas. “Latvieši ir pieklājīgi, bet ne pārāk sabiedriski, kontaktējoties ar jaunpienācējiem. Rīgā ir vieglāk, jo tā ir daudz multikulturālāka. Mazākās pilsētās, piemēram, Alūksnē, cilvēki ir ziņkārīgi, jo mazāk pieraduši pie ārzemniekiem, tāpēc es tur dažkārt jūtos pamanāmāka,” viņa stāsta. Jautāta, kā integrāciju varētu uzlabot, Kulsum pieļauj, ka vajadzētu vairāk valodu atbalsta programmu starptautiskajiem studentiem, kā arī vairāk kultūras pasākumu, kas pulcē vietējos iedzīvotājus un ārvalstu studentus kopā.

Magnus

Zviedru luterāņu mācītājs Magnus Bengtsons, kurš kopš 2002. gada dzīvo Latvijā un kopš 2009. gada kalpo Alūksnē, šķiet, ir viens no pazīstamākajiem Alūksnes novada ārzemniekiem, kuru gan par tādu grūti nosaukt – ja neskaita akcentu, viņš runā izcilā un pat bagātā latviešu valodā. Turklāt pats atzīst, ka nu jau viņš ir pieņemts vietējā kopienā un uzskatīts par savējo. Te neapšaubāmi liela loma ir arī tam, ka viņa sieva Gunta ir latviete. Ģimenē ir divi bērni.

Uz Latviju M. Bengtsons pārcēlās tādēļ, ka atšķirībā no Zviedrijas baznīca Latvijā ir konservatīvāka. Lai kļūtu par mācītāju Latvijā, viņam bija jāizpilda trīs noteikumi: jāmācās latviešu valoda, jātiek galā ar ordinācijas eksāmenu un jāapsola, ka kalpos Latvijā vismaz piecus gadus. Tas ir izpildīts ar uzviju. “Man bija grūti šmaukties ar latviešu valodas apgūšanu, jo 2002. gadā Rūjienā, kur Latvijā sāku savas kalpošanas gaitas, reti kurš runāja angliski un kur nu vēl zviedriski, un man vienkārši nācās iemācīties latviešu valodu. Tagad es jau faktiski domāju latviešu valodā,” stāsta M. Bengtsons, gan atzīstot, ka sākums bijis grūts – draudzei nebijis viegli pieņemt mācītāju ārzemnieku, taču nu tā ir pagātne. Tāpat izaicinājums ir uztaustīt kādu dziļāku domu, kam ir vēsturisks fons vai tās ir vien vietējiem cilvēkiem zināmas lietas, ko ienācējam nesaprast.

Viņiem ar sievu Guntu Alūksnē patīk gandrīz viss. “Izņemot vienu lietu – kad kaut kur jādodas, Alūksne ir tālu no visiem punktiem, piemēram, Rīgas. Ja nekur nav jābrauc, viss ir ļoti jauki,” vērtē M. Bengtsons. Jautāts, vai darbojas kādās zviedru biedrībās vai tiekas ar tautiešiem Latvijā, Magnus atzīst, ka vienīgais pazīstamais tautietis ir Liepājā un tas nav tuvu, arī mazākumtautību organizācijās viņš nesastāv. Palīdz tas, ka reizi gadā atvaļinājumā ģimene apciemo Zviedriju, ļoti pietrūcis, kad kovidlaikā tas divus gadus nebija iespējams.

Latvijā viņš novērtē daudz plašāku kultūras dzīvi un tradīciju kopšanu, nekā tas ir Zviedrijā. “Latvijā katrs zina tautasdziesmas, Zviedrijā mūsdienās tās ir aizmirstas,” vērtē M. Bengtsons. Latvietis ir daudz tiešāks nekā zviedrs, ko viņš arī uzskata par pozitīvu atšķirību. Savukārt negatīvais šeit ir salīdzinoši lielā korupcija, kas noved pie daudz lielākas sociālās plaisas starp iedzīvotājiem. “Divas svarīgākās jomas, kurām jābūt pieejamām visiem, ir veselības aprūpe un augstākās izglītības iegūšana. Šajā ziņā Latvijā vēl daudz jāstrādā,” viņš saka.

Mācītājs novērojis, ka Alūksnes novadā ir diezgan atvērta sabiedrība un cittautiešus pieņem, vien sākumā grūtāk gājis ar Liepnas patvēruma centra iemītnieku pieņemšanu. “Varbūt tāpēc, ka viņu ir vairāk nekā viens vai divi un tāpēc, ka tie nav eiropieši, bet, laikam ritot, pierodam un pieņemam,” vērtē M. Bengtsons. Arī pret viņu neviens nekad nav bijis nejauks.

Savu nākotni Magnus un viņa ģimene saista ar Latviju.

Mazākumtautību biedrībām vajag līderus

Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju vidū saskaitāmas 104 tautības, mazāk nekā puse no tām ir pārstāvētas mazākumtautību biedrībās. Iepriekšējos gadu desmitos aktīvi dibinātās organizācijas noveco vai likvidējušās vispār. Biedrību nākotne ir atkarīga no spējas piesaistīt gan jauniešus, gan finansējumu, raksta “Latvijas Avīze”. Pētījumā par Latvijas mazākumtautību nevalstiskajām organizācijām, kas tika veikts 2022. gada nogalē, secināts, ka visbiežāk šo organizāciju mērķis ir kultūras mantojuma un amatiermākslas kopšana. Neliels skaits biedrību par savu uzdevumu uzskata noteiktas tautības vai etniskās grupas interešu pārstāvēšanu, kā arī darbu ar jaunatni.

Līdzīgi ir arī Alūksnes novadā. Biedrības “Alūksnes nevalstisko organizāciju atbalsta centrs” valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece stāsta, ka Alūksnes novadā pašlaik nav mazākumtautību biedrību tieši šādā statusā. “Taču kā neformālā mazākumtautību organizācija noteikti ir pieminama ukraiņu kopiena, kura kopš 2022. gada aktīvi piedalās kopīgos sadarbības un ziedošanas pasākumos, iepazīstina vietējos iedzīvotājus ar savas tautas tradīcijām un apgūst latviešu paražas. Kopiena nav reģistrējusies kā biedrība, taču viņi darbojas. Alūksnes novadā, Veclaicenē un Jaunlaicenē ir daudz igauņu, kuriem, dzīvojot Latvijā, ir svarīgi neaizmirst savu valodu un tradīcijas, par ko rūpējas latviešu – igauņu kultūras biedrība “Stīga – Keel”,” stāsta Dz. Zvejniece. Viņa nevalstisko organizāciju atbalsta jomā strādā nepilnus trīsdesmit gadus, taču neatminas, ka reģionā būtu bijušas kādas citas aktīvas mazākumtautību kopienas, ja neskaita krievu kopienu kādreiz. “Te ir jautājums – kurš pulcinās? Ja ir vēlme pulcēties, vieta, kur to darīt, ir – tas ir Alūksnes novada Sabiedrības centrs, bet jebkurai biedrībai vajag līderi, kurš ap sevi pulcē pārējos. Ir kādam jāuzrunā, jāaicina un jādara. Ja nav līdera, neveidojas arī biedrība,” spriež Dz. Zvejniece. Katram, kurš apsver biedrības dibināšanu, viņa iesaka vispirms padarboties kā neformālajai grupai, lai saprastu mērķauditoriju, vēlmes, un tikai tad dibināt biedrību. Biedrības “Stīga – Keel” vadītāja Maija Rozīte atzina, ka organizācijas darbībā pašlaik ir klusuma periods, taču savulaik tā bijusi aktīva, realizējot ne vienu vien projektu. Biedrība pastāv jau vairāk nekā desmit gadus un tika dibināta ar mērķi rīkot aktivitātes Veclaicenes igauņiem un sadarboties ar igauņiem identitāti uzturošu pasākumu organizēšanā. “Veclaicenē ir daudz igauņu – ja ne paši, tad dzimtas saknēs igauņi ir vai nu vecāki, vai vecvecāki, un veclaicenieši šo izcelsmi neaizmirst un akcentē. Galvenokārt biedrība rosījās kultūras lauciņā, rīkojot kopīgus pasākumus. Piemēram, viens no tiem bija projektā iegūta iespēja ekskursijā izzināt senās abu kaimiņvalstu robežas,” stāsta M. Rozīte. Nesen no Alūksnes novada igauņiem izskanējusi vēlme apgūt piemirsto dzimto valodu, un organizācijas vadītāja pieļauj – ja būs nopietna interese, tā varētu būt nākamā biedrības aktivitāte projekta veidolā.

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikāciju saturu atbild “Latvijas Avīze”.