“Alūksnes un Malienas Ziņu” publikācijā “Slēgtās skolas – zaudēta iespēja vai jaunas iespējas” žurnāliste Agita Bērziņa pētīja Alūksnes novadā slēgto skolu likteņus, un šo tēmu citos novados aplūkoja arī kolēģi. Septiņu laikrakstu žurnālistiem aptvert visu Latviju un visus pēdējos 35 gadus nebija iespējams. Pat ne visās pašvaldībās, sevišķi lielajās, kas piedzīvojušas dažādas formācijas, ir apkopoti dati par bijušajām skolām to teritorijā. Arī nevienai valsts iestādei nav apkopojošu datu par to, cik skolu ir slēgtas kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas un kas katrā kādreizējās skolas ēkā notiek tagad, jo tā ir katras pašvaldības darīšana. Vienīgi Centrālā statistikas pārvalde sniedz datus par to, cik un kādas skolas Latvijā bijušas (skat. tabulu).

Raksta turpinājumā projektā “Sarežģītā Latvija” sadarbībā ar “Latvijas Avīzi” un citiem reģionālajiem laikrakstiem lasītājiem piedāvājam “Latvijas Avīzes” žurnālista Arta Drēziņa veidotu apkopojumu, kāda situācija ar slēgto skolu ēkām ir citviet Latvijas reģionos – ir gan veiksmīgi īstenotas ieceres, kad ēka iegūst jaunu dzīvi, un, protams, ir ne tik iedvesmojoši stāsti.

Armijas paspārnē

Ja neskaita, iespējams, kādus atsevišķus gadījumus, no valsts iestādēm vienīgais, kas izrāda interesi par bijušo skolu ēkām, ir aizsardzības resors. To labi zina arī pašvaldības – ne viena vien pašvaldība klauvējusi pie Aizsardzības ministrijas durvīm, taču armijai ir sava ierobežota kapacitāte un vajadzības.

Šobrīd Aizsardzības ministrija savā valdījumā ir pārņēmusi trīs bijušās skolas: Rēzeknes novada Lūznavas tehnikumu, kur šobrīd atrodas Lūznavas militārā bāze, izbūvēta kazarma un ēdnīca; Dobeles novada Apguldes arodvidusskolu, kur tiek izbūvēts kājnieku bataljona atbalsta punkts; Kuldīgas novada Rudbāržu pamatskolu, kur turpinās objekta pielāgošana Aizsardzības ministrijas un tās padotības iestāžu vajadzībām un pašlaik muiža tiek izmantota Jaunsardzes centra vajadzībām. Viena ēka tiek nomāta: Gulbenes novada Stāmerienas pamatskola, kur atrodas Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 25. kājnieku bataljona profesionālā dienesta apakšvienība – kaujas atbalsta bataljons.

“Aizsardzības ministrija pašvaldībām un valsts iestādēm 2022. gada beigās nosūtīja vēstuli, kurā lūdza izvērtēt pieejamo skolu un tehnikumu nodošanu Aizsardzības ministrijas valdījumā valsts aizsardzības dienesta vajadzībām. Tika saņemti vismaz 50 skolu un tehnikumu piedāvājumi, kurus izvērtēja Aizsardzības ministrija sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, klātienē apsekojot vairākas skolas un tehnikumus, kuras atbilda operacionālajām vajadzībām. Tika pieņemts lēmums valsts aizsardzības dienestu izvietot esošajās militārajās bāzēs, jo vairākumam ēku pielāgošanas izmaksas militārajām vajadzībām bija pārāk lielas. Ļoti daudzas ēkas vairākus gadus bija stāvējušas tukšas, tādējādi bija pasliktinājies ēku tehniskais stāvoklis, kas palielinātu ieguldāmo līdzekļu apjomu,” informē Aizsardzības ministrijas preses nodaļas vadītāja Anete Gnēze.

Patiešām, vismaz attiecībā uz skolu ēkām armijā nebārstās ar naudu. Rudbāržu apmeklējumā žurnālists A. Drēziņš dižu rosmi nemana. Ēkas uzraugs ar traktoriņu pļauj mauriņu, un viņu sagaida ekspluatācijas inženiere un dokumentu kārtotāja Loreta Robežniece. Bijusī muiža un skola tiek apsaimniekota minimālā režīmā un neesot līdz galam izlemts, kas tur būs. “Ja valsts nebūtu paņēmusi, būtu bijis ļoti slikti. Tagad ēku apkurina un vismaz tā neiet bojā,” komentēja L. Robežniece.

Pansionātu par daudz?

Varētu likties, ka bijušās skolas ir labi piemērotas aprūpes un sociālajiem namiem. Pēc ēku plānojuma tas tā varētu būt, taču daudz kas atduras gan pret uzturēšanas izmaksām, gan prasībām, kādas nepieciešams ievērot – un tā atkal ir nauda! – , lai cilvēki varētu dzīvot. Nav jau arī tik daudz aprūpējamo cilvēku, lai visās tukšajās skolu ēkās ierīkotu pansionātus… Turklāt pašvaldības jau tāpat aprūpē ļaudis, kam tas nepieciešams, un šajā jomā privātajiem nav viegli veidot biznesu.

“Mums jau ir trīs pansionāti – “Jaunāmuiža”, Viesīte, Aknīste,” saka Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis. “Ja te nāktu iekšā privātais pansionāts, cepuri nost! Bet uzņēmēji taču skatās: te jau ir trīs pansionāti. Ar ko pašvaldība slēgs līgumu? Kāpēc man būtu jāslēdz ar privāto, ja te ir trīs pašvaldības pansionāti? Galu galā savās iestādēs arī uz cenu mēs varam kaut kādu ietekmi atstāt, jo tas ir tas pats pašvaldības budžets. Ja jaunu pansionātu taisīt pašvaldībai, tad tās izmaksas ir vēl lielākas nekā skolas ēkas uzturēšanas izdevumi. Un tad ir nākamais jautājums – vai mūsu iedzīvotāji ir tik situēti, lai varētu apmaksāt saviem tuviniekiem privātos pansionātus? Ja ievieto pašvaldība, tad pašvaldība par pakalpojumu arī samaksā un tas ir pansionātam droši.”

Bijušajā direktores kabinetā – moderna tualete

Dienvidkurzemes novada Dunalkas pamatskolu slēdza 2019. gadā, bet 2022. gadā uzņēmējs Mārtiņš Jaunsleinis tur atvēra sociālās aprūpes centru “Citas mājas”. Šobrīd Dunalkas centrā dzīvo 30 aprūpējamie sirmgalvji no Dienvidkurzemes, Limbažu un Rīgas pašvaldībām, ar kurām noslēgts līgums, kurus aprūpē 20 darbinieku.

“Citas mājas” atrodas pāris kilometru no Dunalkas centra meža ielokā. Arī visādi citādi centrā izskatās jauki, cik nu vien jauks var būt aprūpes centrs, kur mīt sirmi ļaudis ar dažādām veselības problēmām, tajā skaitā guļoši. “Mums nav luksuss, bet ir mājīgi, lauku vide, dārzs, svētkus un jubilejas svinam, laba virtuve. Cenšamies, lai cilvēkiem ir māju sajūta,” saka M. Jaunsleinis, kurš priecīgs, ka laikus Dunalkā ievācies: tagad tehniskie noteikumi jaunveidojamiem aprūpes centriem kļuvuši stingrāki, piemēram, ar “runājošiem” liftiem un sienām, un vieglāk būtu namu uzcelt no jauna, nekā pielāgot vecu skolu.

Arī bijušajās Aizkraukles novada Vīgantes, Alūksnes novada Mālupes, Bauskas novada Ozolaines, Gulbenes novada Siltāju un daudzu citu bijušo skolu ēkās atrodas sociālās aprūpes centri. Pārsvarā – pašvaldību.

Mūzikas nams “Ozolu skola”

Ideja kļūt par bijušās skolas īpašnieku, un, ja vēl tā kādreiz bijusi pils vai muiža, ir skaista, bet vai ir pietiekami daudz naudas un prasmes tikt ar īpašumu galā? Stāsti ir ļoti dažādi. Viens no pēdējā laikā populārākajiem stāstiem ir par kādreizējo Valkas novada Ozolu skolas ēku, kas atrodas pievilcīgā lauku ainavā un klusumā. To 2020. gadā izsolē iegādājies komponists Jānis Lūsēns. Ēka piedzīvojusi pamatīgas izmaiņas, tā atdzimusi jaunā veidolā, kļūstot par mūzikas namu “Ozolu skola”.

Šī vieta tagad ir pārvērsta par J. Lūsēna un viņa dzīvesbiedres, flautistes Evijas Mundeciemas dzīves un radošo telpu, kuru viņi piepilda ar mūziku, noskaņojumu un emocijām. Mūzikas nams ir atvērts apmeklētājiem. Tajā tiek rīkoti dažādi pasākumi un muzikālās ekskursijas. Par šīs skolas pozitīvajām pārvērtībām “Alūksnes un Malienas Ziņas” ir jau vēstījušas.

Populāra vieta ir arī bijusī Bārbeles pamatskola, kuru slēdza jau pirms 12 gadiem, arī pašlaik darbojas skola – ne pašvaldības, bet privātā “Saknes un spārni”. Tās dibinātājs ir priesteris Andrejs Mediņš.

Muižu šarms

Savukārt Smiltenes novadā veiksmes stāsts ir Brantu muiža, kas pēc pamatskolas slēgšanas gadiem stāvējusi tukša un pamazām būtu aizgājusi postā, ja tai nebūtu uzradušies uzņēmīgi saimnieki – Ilze Briede ar dzīvesbiedru Nauri Zuti. Viņu vadībā pēc desmit gadu pamestības 2018. gadā sāka atdzimt slēgtā Brantu pamatskola. Tiesa, tagad šeit vairs nemācās skolēni, bet gan darbojas Pirts skola un Saimnieču skola. Kā paši stāsta, toreizējais Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis centies pierunāt un pārliecināt, lai piedaloties īpašuma izsolē. Lai gan ilgi šaubījušies, viņi nolēmuši pamēģināt. Brantu muižas kungu māju 2017. gada nogalē pārņēmuši bēdīgā stāvoklī. Ēkai tecējis jumts, pagrabs pilns ar ūdeni. Ieguldīts milzīgs darbs un finansiālie līdzekļi, lai ēku savestu tik tālu, lai apturētu bojāeju un tā kļūtu par vietu, kur celt gaismā latvietību, senās amatu prasmes, godāt savu zemi, valodu un tradīcijas romantiskā noskaņojumā, ko iznes muižas šarms un vēsturiskās liecības. Muižas apmeklētājiem piedāvā ekskursijas pa muižu, ir iespēja nobaudīt visdažādākos ēdienus – gan veselīgi vienkāršus, gan smalkus, muižkungu gaumē.

Kuldīgas novada Ķimales muižu ar piecu hektāru parku 2020. gadā par 120 000 eiro nopirka Rīgas domes deputāte un amatpersona Inese Andersone kopā ar savu vīru uzņēmēju. 2012. gadā, kad tur beidza pastāvēt pamatskola, to gan iegādājās cits cilvēks un vēlējies ierīkot mednieku namu, bet viņam neveicies. Muiža pamazām gājusi bojā. Tagad tā pamazām atdzimst un kalpo par mītni saimniekiem brīvdienās un viesu namu, pasākumu vietu ciemiņiem: 12 istabas, citas telpas, izstāžu zāle. “Tagad galvenais nomainīt jumtu, sakopt, saglābt citas lietas un ar laiku panākt, ka muiža sevi atpelna un es vairs neesmu muižas kalpone. Pašvaldība priecīga, ka esam tādi te uzradušies,” stāsta saimniece.

Dažādām citādām pašvaldības vajadzībām

Tā jau nav, ka pašvaldības pašas nedomā bijušās skolu ēkas izmantot kādām citām savām vajadzībām. Tā Valkas novada bijušās Kārķu skolas ēkas pirmajā stāvā darbojas pirmsskolas grupiņa un ēdnīca. Otrais un trešais stāvs ir pielāgots iedzīvotāju izmitināšanai (saistībā ar Ukrainas civiliedzīvotāju ierašanos Latvijā). Sporta zāli izmanto pagasta bērnudārza audzēkņi, pagasta sportisti. Tiek organizētas arī sportistu nometnes, jo ir piemērota infrastruktūra, ēdināšanas pakalpojums. Blakus ēkā – bijušajā internātā un pirmsskolas grupiņu telpās – ir kopienas tikšanās vieta. Bijusī ēdnīcas ēka gan netiek izmantota un ir nodota pārdošanai.

Mācības Sikšņu skolas ēkā Smiltenes novada Vidagas centrā nenotiek jau dažus gadus – kopš 2022. gada skola slēgta. Lai gan tajā neskan bērnu čalas, ēka Vidagas centrā nav palikusi tukša. Šobrīd zem Sikšņu skolas jumta atrodas bibliotēka ar Virešu pagasta novadpētniecības ekspozīciju “Mājvieta”, sociālais dienests, feldšerpunkts, pašvaldības darbinieki, tūrisma speciāliste, kura darbojas ar tūrisma uzņēmējiem, auditore. Savukārt Aizkraukles novada bijušajā Sproģu pamatskolā, iekārtojot septiņas istabas, izveidots grupu dzīvoklis, kur jaunu un patstāvīgu dzīvi sākt cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Jēkabpils novada bijušajā Biržu pamatskolā iekārtota sociālā māja, dienas centrs, kabineti sociālajiem darbiniekiem un sarunu telpa. Šī paša novada bijušajā Dunavas pamatskolas ēkā – bibliotēka, kultūras nams, pagasta pārvalde, feldšerpunkts. Gulbenes novada bijušās Litenes pamatskolas ēkā atrodas novadpētniecības muzeja krātuve, zāle, drēbju apmaiņas punkts, ir iespējas sportiskām aktivitātēm, darbojas arī audējas.

Interese maza

Daudzām skolu ēkām Latvijas novados liktenis nav bijis labvēlīgs. Aizkraukles novada Pilskalnes pamatskolai 2008. gadā tika uzklāts jauns jumts. Tajā pašā gadā skolas ēkā tika atvērts sociālo pakalpojumu centrs, kuru izveidoja vietējā biedrība “Vēveri” un kurā bija iespēja izmazgāt veļu, nomazgāties dušā, pavadīt laiku atpūtas telpā un pasportot ar trenažieriem. Ne jaunais jumts, ne biedrības aktivitātes gan nepaglāba skolu no slēgšanas gadu vēlāk. 42 audzēkņi, niecīgais jaundzimušo skaits un 2200 kvadrātmetru platība, kuras uzturēšanai nepieciešami lieli līdzekļi, iestādes eksistenci nespēja nodrošināt. Un tā Neretas novada domnieki nobalsoja par Pilskalnes pamatskolas slēgšanu, lemjot par labu Sproģu pamatskolai, kurā bija tāds pats skolēnu skaits. Ēka arvien stāv tukša. Ziemā tiek rīkoti kultūras pasākumi. Skolas ēdamzāli vietējiem iznomā kāzu, bēru un citu saviesīgu pasākumu gadījumos, vienā stūrī ierīkota veļas mazgāšanas vieta. Diemžēl saimnieciskā rosība Pilskalnē zema. Pašvaldībā lēš, ka izeja būtu ēku pārdot, bet līdz šim interesi neviens nav izrādījis, vēsta laikraksts “Staburags”.

Varbūt šūšanas uzņēmums?

Pārdošanā izlikta arī Gulbenes novada bijušās Kalnienas skolas ēka, kas pieder privātpersonām. Stāvot tukša. Kā raksta “Dzirkstele”, Gulbenes novada pašvaldība vēl meklē risinājumu par vairākām slēgto skolu ēkām. Piemēram, pagasta iedzīvotāji ar pašvaldības pārstāvjiem nesen apsprieduši, ko turpmāk darīt ar bijušās Galgauskas skolas ēku, kuru slēdza 2019. gadā. Nomnieks ar pašvaldību pārtraucis līgumu. Juris Duļbinskis, kurš vada Daukstu, Galgauskas, Jaungulbenes un Līgo pagastu, uzskaitījis risinājumus: turpināt ēku apkurināt – viena apkures sezona (kurināmais un kurinātāja alga) izmaksājot aptuveni 15 000 eiro – un paralēli meklēt nomnieku. Vēl ir variants ēku neapkurināt un iekonservēt vai arī to pārdot. Iedzīvotāji ierosinājuši, ka uz šejieni vajagot pārcelt Stāķu skolu. Bet Gulbenes novada pašvaldības izpilddirektore Antra Sprudzāne teikusi, ka tas praktiski neesot reāli: “Vai uz šejieni atnāks pedagogu kolektīvs, vai bērni būs ar mieru un nesadalīsies pa citām skolām? Mēs nevaram pateikt – jums ir jāpārceļas uz Galgauskas skolu. Vecākiem ir brīva izvēle, kurā skolā mācās viņu bērns. Kur ir garantija, ka viņi atnāks uz šejieni?” Ēka esot atkārtoti piedāvāta Zemessardzes vajadzībām, bet saņemts atteikums – viss jau notiekot Cesvainē, Alūksnē. J. Duļbinskis spriedis, ka viens no variantiem būtu atrast nomnieku, uzrunāšot uzņēmējus, kā piemēru minējis šuvējus.

Kā raksta “Dzirkstele”, pērn likvidēta Gulbenes novada Gulbīšu pamatskola, par kuru līdz šim neesot bijusi interese. Tā stāv iekonservēta. Netiek apkurināta. Esot ideja sadalīt šo īpašumu vairākos mazākos – varbūt vietējiem uzņēmējiem būtu interesantākas mazākas telpas.

Novēl, lai uzņēmējam izdodas

Arī Jēkabpils novada bijušās Asares pamatskolas ēkas liktenis vismaz pagaidām nav veiksmīgs – tā kopš 2018. gada stāv tukša un klusa. Aknīstes pārvaldes vadītājs Māris Ozoliņš laikrakstam “Brīvā Daugava” atzīst, ka nav atradies neviens gribētājs, kas vēlētos diezgan lielo padomju laika būvi nomāt vai pirkt: “Būtu labi, ja kāds tagad izlasītu jūsu rakstu un ieraudzītu iespēju uzsākt kaut kādu savu darbību mūsu bijušajā skolā, bet pagaidām tur apkure atslēgta un pašvaldība pieskata, lai tur nenotiek kādas nekārtības. Vietējā kopiena gan izmanto savām vajadzībām pie skolas esošo sporta laukumu, arī ābeļdārzā ierīkota lapene, bet apsaimniekot visu lielo ēku – tas viņiem būs par grūtu.”

Tikpat bēdīgi klājies tā paša novada bijušās Sēlpils pamatskolas ēkai, kas savu jauno saimnieku gaidīja gandrīz 15 gadus. Salas pagasta pārvaldes vadītāja Anita Bārzdiņa stāsta, ka visu laiku kopš skolas slēgšanas 2009. gadā ēka nav bijusi apdzīvota: “Gan toreizējā Salas novada, gan tagadējā Jēkabpils novada vadība visādi meklēja pircējus ēkai, nāca pat interesenti, bet nekā. Pašvaldības cilvēki apkopa skolas apkārtni, appļāva zāli, bet telpas dažkārt kalpoja kā noliktava. Sēlpilī ir ļoti rosīga kultūras dzīve, un turienes tautas nams šad tad kādus krēslus tur novietoja vai ko tamlīdzīgu. Tomēr ilgi gaidītais brīdis pienāca šogad pavasarī, un Sēlpils pamatskolas ēkai tagad ir jauns saimnieks. Vēl jau gan nekas tur nenotiek, bet mēs visi vēlam, lai uzņēmējam izdodas un lai neiet zudībā ne šī skaistā ēka, ne arī visa apkārtne.”

UZZIŅA

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas demogrāfiskās izmaiņas reģionos novedušas pie daudzu skolu slēgšanas. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 1991. gadā vispārizglītojošās dienas skolas Latvijā kopā bija 947. Vislielākais to skaits bijis 1996. – 1998. gadā – kopā 1074 skolas. Bet šo gadu laikā tas samazinājies gandrīz divkārt – 2024. gadā uzskaitītas 585 vispārizglītojošās skolas.

VIEDOKLIS

Visgrūtāk ar lielajām muižām

ROBERTS GRINBERGS, Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents:

“Pašvaldības vēršas pēc palīdzības jautājumos par bijušajām skolas ēkām arī pie mums. Vislielākais izaicinājums ir ar lieliem namiem, kas prasa milzu resursus, piemēram, kā ar Gaujienas muižu. Un ja vēl to piedevām grib saglabāt pieejamu sabiedrībai… Cerīgāk ir ar mazākām ēkām, kur var ierīkot viesu namus, aprūpes centrus vai ražotnes. Protams, liela nozīme ir vietai. Grūti būs dabūt pircējus ēkām Krievijas pierobežā, kur nepieciešamas atļaujas svešiniekiem ierasties. Bet jāsaka paldies skolām, kuru, ja nebūtu, daudzas senas ēkas līdz mūsdienām nebūtu saglabājušās – ar podiņu krāsnīm no 18. gadsimta vai tualetes durvīm no 17. gadsimta… Galvenais tikai tagad šīs senās bijušās skolu ēkas maksimāli saglabāt.”

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Alūksnes un Malienas Ziņas” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Ziemeļlatvija” un “Latvijas Avīze”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Pa publikācijas saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.