Uzsāk aizsprosta nojaukšanas pēdējo posmu

PASAULES DABAS FONDS UZSĀCIS Bejas aizsprosta nojaukšanas pēdējo posmu, kurā paredzēts demontēt betona slieksni, kas traucē zivju migrācijai upē. Nojaucot atlikušo šķēršļa daļu, pabeigs aizsprosta pilnīgu demontāžu. Bejas slūžas ir pirmais šāda izmēra aizsprosts, kas nojaukts Latvijā, ar mērķi atjaunot Alūksnes upes brīvo tecējumu, uzlabot ūdens kvalitāti un atbrīvot migrācijas ceļus zivīm un citiem dzīviem organismiem. Pirmie darbi Bejas aizsprostā sākās jau šonedēļ, un tik jaudīgs un vērienīgs process Latvijā ir kas nebijis, tāpēc tos vērot un iemūžināt bija pulcējušies Pasaules Dabas Fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena, Alūksnes novada pašvaldības iestādes “Alja” vadītājs Māris Lietuvietis, Latvijas mediju pārstāvji un viens no aizsprosta nojaukšanas idejas autoriem vietējais entuziasts, zivju audzētājs un ūdeņu pētnieks Armands Roze. Būvnieks – uzņēmuma SIA “Brīze M” vadītājs Mārtiņš Ozoliņš (attēlā) – uzsver, ka šobrīd darbi notiek necerēti ātri. “Sarežģītākā daļa būs betonēšana zem tilta, kas nodrošinās to, lai būvbedre ir sausa, lai varam strādāt. Jāatrisina jautājums, kā uz laiku apturēt ūdeni, lai var šos betonēšanas darbus paveikt. Esmu gandarīts par visu, ko esam paveikuši, tas ir neticami liels darbs,” stāsta M. Ozoliņš.

Magda Jentgena: “Mēs atdodam upei atpakaļ tās dzīvi!”

Pateicoties aizsprosta nojaukšanai, Alūksnes upe sāk ieņemt savu vietu. Pasaules Dabas Fonda (PDF) Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena stāsta, ka kopš šī projekta sākuma upe ir ļoti mainījusies. To var redzēt nogāzē pie Bejas estrādes. “Mēs atdodam upei atpakaļ tās dzīvi. Aizsprosts uz Alūksnes upes bijis aptuveni 150 gadus. Atbrīvojot to, iedodam tai atkal iespēju plūst brīvi,” saka M. Jentgena. Nedrīkst upi padarīt par dīķi un cerēt, ka tā veiks savas dabiskās funkcijas, norāda programmas vadītāja. “Smiltis, organiskās daļiņas un akmeņi straumē kustas. Ja aizsprosta nojaukšanas process nebūtu uzsākts, upe lejtecē netiktu pie barības vielām, sāktos erozija un krasta izskalošanās. Savukārt aiz aizsprosta uz augšu viss sakrātos un veidotos ļoti biezs dūņu slānis. Upē nebūtu līdzsvara,” saka M. Jentgena.

Iedzīvotāji skeptiski

Kā jau gadās ar daudziem projektiem – sākums nav viegls, jo katra jauna pārmaiņa vietējos iedzīvotā-
jos rada neticību, skepsi un pretošanos. “Cilvēkiem ir grūti pieņemt pārmaiņas, to jutām jau pirmajā nojaukšanas posmā. Mūsu kļūda bija tā, ka aizrāvāmies, gribējām visu izdarīt ātrāk – tomēr par aizsprosta nojaukšanas nepieciešamību vispirms vairāk vajadzēja informēt vietējos iedzīvotājus,” atzīst M.

Jentgena. Viņa skaidro, ka no šķēršļa nojaukšanas ieguvums ir arī tiltam kā infrastruktūras objektam. “Katru gadu līdz ar paliem ūdens līmeņa svārstības bija tik lielas, ka tās bojāja tiltu, izskaloja malas,” skaidro M. Jentgena. “Ja regulāri tiltu nepielabotu, kādā brīdī ūdens to aizskalotu. Šādā situācijā daudz lētāk un ilgtermiņā labāk ir aizsprostu nojaukt,” saka viņa.

Situāciju skaidro

Šis ir pirmais aizsprosts uz upes, ko Latvijā nojauc. Projektu PDF var realizēt, pateicoties veiksmīgajai sadarbībai ar Alūksnes novada pašvaldību un vietējiem iedzīvotājiem. Viens no idejas autoriem ir Pededzes pagasta iedzīvotājs zivju audzētājs un ūdeņu pētnieks Armands Roze. Viņš neslēpj gandarījumu par padarīto. “Priecājos, ka beidzot arī daudzi vietējie, Bejas, iedzīvotāji atbalsta šo procesu, jo viņiem radušos problēmu un nepieciešamību to risināt izskaidrojām,” saka A. Roze. Viņš norāda, ka līdz šim Alūksnes upes krasti bija aizauguši, dambis bija nekopts. Upes krastos nebija ne peldvietu, ne laivu novietņu, te nekontrolēti varēja darboties maluzvejnieki. “Arī dambis bija kritiskā stāvoklī, kas noskalots radītu ievērojamus plūdus upes lejtecē. Turklāt, pazeminot ūdens kvalitāti, tas vērtīgo Alūksnes lašupi grasījās pārvērst par karpu upi,” saka vietējais entuziasts. Viņš uzsver projekta nozīmību mūsu novada un visas Latvijas mērogā, tādēļ ar tādu azartu iesaistījies tā realizēšanā.

Alūksnietis Jānis Podnieks:

“Uzskatu, ka aizsargdambja nojaukšana neko labu nākotnē nedos. Šī vide pie Bejas tilta vienkārši bija jāsakopj, neko nevajadzēja nojaukt. Būtu pieticis ar vecās gultnes iztīrīšanu ar ekskavatoru, kurš nojauca dambi. Vajadzēja taisīt upes padziļinājumu un aizsprostu vienkārši atjaunot. Esmu daudzas upes vērojis, tāpēc zinu, ko runāju. Zinu, kādā vidē aug foreles – seklā ūdenī tās nenārstos. Šīm zivīm nepieciešams vēsais ūdens, bet tagad tur ir un būs silts ūdens, kas forelēm ir nāvējošs. Tagad Alūksnes upei ir ļoti zems ūdens līmenis – tur zivis nekad nedzīvos.”