Stāmerienas pilī tradicionālajās itāļu dienās pirmo reizi viesojās hercogiene Nikoleta Polo Lanca Tomazi, kas ir Stāmerienas pils baroneses Aleksandras Alises fon Volfas un Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, itāļu aristokrātu un rakstnieka, romāna “Gepards” autora, audžudēla Džoakīno Lanca Tomazi sieva. Viņa šodien ir vienīgā dzīvā saikne ar slaveno rakstnieku un Stāmerienas pils baronesi, kura bija arī viena no ievērojamākajām sava laika psihoanalītiķēm.

Nikoleta dzīvo ģimenes namā Palermo, kas glabā atmiņas, vēstules, dienasgrāmatu, fotogrāfijas par Aleksandras fon Volfas un Džuzepes Tomazi di Lampedūzas dzīvi Sicīlijā. Latvijā un Stāmerienā hercogiene bija pirmo reizi un viņa priecājas par to, ka Stāmerienas pils piedzīvojusi savu atdzimšanu, jo labi atceras – kad Stāmerienā pirms vairāk nekā desmit gadiem viesojies viņas vīrs Džoakīno, viņš teicis, ka pils nav labā stāvoklī. Hercogiene jūsmoja par dabu, ezeru un brīnišķīgo laiku Latvijā, kas kā reizi iekritis viņas ciemošanās reizē. Par godu hercogienei tika rīkotas arī īpašas vakariņas Rīgā Itālijas vēstniecībā.

Laikraksts “Dzirkstele”

Akcija iedvesmo staburadziešus atjaunot pastkastītes

Iedvesmojoties no “Bilžu biroja” rīkotās pastkastīšu apgleznošanas akcijas, Aizkraukles novada Staburaga pagastā vietējie iedzīvotāji arī nolēmuši atjaunot savas pastkastītes.

Agrāk Staburaga pagastā, Zemgales ielas galā pastkastītes bija plašākas apkārtnes iedzīvotājiem, pēc tam tās palika tikai tiem, kam pasta sūtījumi pienāca Zemgales ielā.

Daudzo gadu laikā pastkastītes bija nolietojušās, sarūsējušas. Iedzīvotāji savā starpā pārrunāja, ka tās vajadzētu mainīt, jo tās tikai bojā skatu. Bet ar sarunām viss beidzās.

Tomēr labais nodoms mieru nedeva, un pēdējais grūdiens bija šī gada “Bilžu biroja” pastkastīšu akcija, kas norisinājās arī Aizkraukles novadā. Katrs pastkastītei atvēlēja līdzekļus, un darbu iniciatore Jolanta Lakša tās nopirka visas vienādas. Viņa arī uzrunāja jauno kaimiņu Kasparu Adijānu, kurš izgatavoja statīvu kastīšu piestiprināšanai. Nojaukt veco statīvu un uzstādīt jauno devās arī pārējo māju iemītnieki, un nu Zemgales ielas galā ir jaunas un glītas pastkastītes. Tās gan nav izkrāsotas kā akcijā, bet ir gandarījums par paveikto. Kas zina, varbūt citā vasarā pastkastītes rotāsies visās varavīksnes krāsās!

Laikraksts “Staburags”

Grib, lai Mežotnes pils kļūst par Rundāles filiāli

Iniciatīvu platformā “Mana balss” tiek vākti paraksti par to, lai Mežotnes pils kļūtu par Rundāles pils filiāli. Pašlaik savākts nedaudz vairāk kā 3000 parakstu, taču, lai to iesniegtu Saeimā izskatīšanai, nepieciešams 10 000 parakstu.

Šobrīd Mežotnes pili apsaimnieko Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kas apgalvo, ka tā nav vajadzīga ne valsts, ne pašvaldības iestādēm. Andris Vārna (VNĪ) norāda, ka nomnieku zemas intereses gadījumā pils tiks novērtēta un virzīta pārdošanai. (https://www. lsm.lv).

Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse piebilst: “Ja mums jāuzņemas uz saviem pleciem vēl viens objekts, tad mēs diemžēl to nevaram atļauties. Bet, ja tiek pārskatīts finansēšanas modelis, un šādam plānam nāktu līdzi arī finansējums, Rundāles pils būtu ieinteresēta Mežotnes pili ņemt savā paspārnē kā filiāli.” Kā gaismu tuneļa galā viņa min valstiska līmeņa plāna izstrādi, ko darīt ar nozīmīgiem kultūras mantojuma objektiem. Tā rezultātā tie tiktu atzīti par tādiem (kultūras mantojuma objektiem), nevis par traucēkli, no kura jātiek vaļā. Pils ēka ir labā stāvoklī un piemērota muzeja ekspozīcijas atvēršanai.

Kultūras ministrija teorētiski atzīst šādu iespēju, taču noraida finansējuma esamību šim projektam. Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova piebilst: “Tādu piļu mums ir maz, kuras ir saglabājušās ar lielu autentiskuma pieskaņu un ar tādu dzimtu vēsturi, kā Līvenu dzimtai. Nav tā, ka mums uz katra stūra mētājas pa vienai Mežotnes pilij, izvēloties vienu pārdot ārzemniekiem, vienā sarīkot viesības un trešo atstāt muzejam. Ja mēs to esam nosaukuši par savas valsts kultūras vērtību, tad arī valstij ir pienācīgi jāpiedalās šajā procesā.”

Laikraksts “Bauskas Dzīve”

Valkas stadionā atklāts jauns futbola laukums

Darbi Valkas stadiona futbola laukumā tika uzsākti pagājušajā gadā, tos veica SIA “Valkas ceļi”, savu laiku nokalpojušo futbola laukumu nomainot pret jaunu. Jauno, zaļo futbola laukuma mākslīgā zālāja segumu nodrošināja Latvijas Futbola federācija. Savukārt līdz 2026. gadam Valkas novada pašvaldība apņēmusies nodrošināt prasībām atbilstošu futbola laukuma apgaismojumu.

Vislielākais prieks par futbola laukuma segumu ir jaunajiem censoņiem – futbolistiem, kuri uz jautājumu, kāds ir laukums, sauc – mīkstāks kā vecais. Uz jauno segumu skatoties, tā vien gribas novilkt apavus un iebrist mīkstajā zālē, tik dabīgs tas izskatās, kaut, protams, ir mākslīgs. Futbola treneris Valērijs Kriviņš, kurš jau novērtējis laukumu darbībā, izsakās atzinīgi un cerīgi, jo beidzot futbolistiem ir, kur trenēties, un pēc lietavām laukuma vidū netika manīts liels “ezers”, kā tas bija ar veco segumu.

Pasākumā Latvijas Futbola federācija kopīgi ar futbola klubu “Valka” pasniedza sarūpēto pārsteigumu valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” sportistiem – jaunus futbola krekliņus. Vietējam futbola klubam federācija uzdāvināja jaunas futbola bumbas.

Laikraksts “Ziemeļlatvija”