Oficiāli atzīta par Malēniju

Dace Markus: “Ir laiks pieteikt Malēnijas kultūrtelpu Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam, līdzīgi kā to izdarījusi Bārta.”

Valodas eksperti Vidzemes ziemeļaustrumu daļu piekrituši dēvēt par Malēniju, vēsta Valsts valodas centrs (VVC). Proti, latviešu valodas ekspertu komisija izskatījusi priekšlikumu nosaukumu “Malēnija” attiecināt uz Vidzemes ziemeļaustrumu daļu, kurā runā augšzemnieku dialekta dziļās latgaliskās izloksnes, un šo priekšlikumu atbalstījusi.

Kur dzīvo malēnieši?

Šādu priekšlikumu ekspertu komisijai izvirzīja komisijas locekle, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, valodniece, novadniece Dace Markus. “Ar apzīmējumu “malēnieši” nav problēmu, tie ir daudzviet un daudzkārt pieminēti, bet neviens īsti nesaprata, kas tā par vietu, kur šie malēnieši dzīvo. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka tie Vidzemē dzīvojošie iedzīvotāji, kuri runā dziļās latgaliskās izloksnēs, ļoti atšķiras no to iedzīvotāju runas, kuri dzīvo Latgalē. Tādēļ visās konferencēs un sarunās par šo tēmu uzsvēru, ka šis ir augšzemnieku dialekta dziļo latgaliešu izlokšņu malēniešu variants. Kā zināms, iepriekšējais Valsts prezidents Egils Levits iniciēja Latviešu vēsturisko zemju likumprojektu, un beidzot Malēnija tika iezīmēta Latvijas kultūrvēsturiskā iedalījuma kartē. Tā gan ir vienīgā karte, kur Malēnija iezīmēta, taču tas bija nozīmīgs pavērsiens ceļā uz atzīšanu. Priecājos, ka mani kolēģi valodas ekspertu komisijā ieklausījās un šo faktu apstiprināja. Malēnieši ir pelnījuši, lai šo teritoriju sauktu par Malēniju. Malēnieši dzīvo Malēnijā,” stāsta D. Markus. Akadēmiķe piebilst, ka apzīmējums “Maliena” nav izraudzīts tādēļ, lai nebūtu sajukums. Latvijas konversācijas vārdnīcā minētajai “Malienai” ir dažādas interpretācijas, piemēram, vieta kaut kur malā, vieta Alūksnes novada Malienas pagastā un citi.

Viss pašu rokās

Jautāta, ko šāds atzinums dos un kā to izmantot, D. Markus saka – viss ir pašu malēniešu rokās. Šos vārdus akadēmiķe Alūksnes novada pašvaldības vadībai teikusi, no tās saņemot balvu par mērķtiecīgu un nozīmīgu ieguldījumu malēniskās identitātes izpētē, popularizēšanā un Malēnijas kultūrtelpas saglabāšanā, ar ko novadniece ļoti lepojas. “Ir laiks pieteikt Malēnijas kultūrtelpu Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam, līdzīgi kā to izdarījusi Bārta. Par valodu esmu gatava pieteikumā uzrakstīt, taču jāiekļauj arī citi aspekti. Tas būtu īpašs pienesums Alūksnes kultūrvēsturiskajam novadam,” vērtē D. Markus, pieļaujot, ka tad šo vārdu varētu izmantot, startējot dažāda mēroga kultūras projektu konkursos, tostarp starptautiskos.

Akadēmiķe jau spērusi vēl vienu soli ceļā uz “Malēnijas” oficiālu atzīšanu, proti, pašlaik viņa strādā pie šķirkļa par Malēniju izveides Latvijas Nacionālajai enciklopēdijai.

Apliecina kultūrvēsturisko un valodniecisko nozīmi

Arī Alūksnes novada pašvaldība VVC ekspertu komisijas lēmumu atbalstīt Malēnijas nosaukumu vērtē ļoti atzinīgi. “Malēnijas nosaukuma oficiāla atzīšana apliecina šīs teritorijas kultūrvēsturisko un valodniecisko nozīmi Latvijā kopumā,” notikumu komentē Alūksnes novada pašvaldības pārstāve Evita Aploka un pauž cerību, ka šis lēmums stiprinās vietējo cilvēku malēnisko pašapziņu un lepnumu un palīdzēs popularizēt augšzemnieku dialekta dziļās latgaliskās izloksnes. “Liels ieguldījums šajā sasniegumā ir novadniecei Dacei Markui, komisijas ekspertei, kas ar savu profesionalitāti, zināšanām un ieinteresētību malēniskā valodas un līdz ar to arī kultūras mantojuma saglabāšanā ir paveikusi ievērojamu darbu, veidojot sabiedrības izpratni par Malēniju un tās valodu,” uzsver pašvaldības pārstāve.

Aicina lepoties

“Mani šī atzīšana priecē, jo tā ir svarīga mums pašiem, lai vairāk apzinātos sevi kā šī vēsturiskā novada iedzīvotājus. Paldies novadniecei Dacei Markus par izcīnīto! Lai tas stāv pāri visām svešzemju valodām, kurām “skrienam pakaļ”. 700 gadus mēs, latvieši, pielīferējāmies vācu valodai, pēc tam piecdesmit gadus runājām krieviski, tagad mums ir modē angļu mēle. Sakām nevis “nu labi”, bet “ok”. Malēniešu valoda ir viena būtiska nianse latviešu kultūrā, un ne jau kādiem valstsvīriem tā vajadzīga, bet mums pašiem, apzinoties savus senčus un savu izcelsmi. Apzināšanās, identifikācija, ka mēs esam tie un tie. Redz, kā igauņi mums blakus nosargājuši savu setu valodu. Ja vērtē par Malēniju noteikto teritoriju, manuprāt, Jaunlaicene, Veclaicene, Māriņkalns ir tas pamats. Mana vecāmamma, kura dzimusi 1887. gadā un dzīvojusi Veclaicenes “Lejaspeņķos”, citu valodu, kā malēniešu, nemācēja. Apes pusē gan es nevienu neesmu dzirdējusi malēniski runājam. Un nezinu, vai Malēnija līdz Zeltiņiem pat sniedzas… Bet nu laikam jau tas reģions mazliet noapaļots. Vienīgi man nav īsti skaidrs, kur tad mēs par tiem malēniešiem un Malēniju sauksimies. Kādās iestādēs, skolās, projektos? “Malēniešu valodas skolai”, kur darbojas kādi 15 malēnieši, tas neko īpaši nenozīmē, kas būs gribētāji, tie nāks. Kad mēs apmirsim, tad nezinu, kā būs. Par to vairāk jārūpējas tagadējiem kultūras darbiniekiem, nevis jātaisa pasākumi ķeksīša pēc. Savukārt mums visiem jālepojas ar to, ka esam malēnieši.”