Gandarījums par katru apmācīto suni

Alūksnes novada pašvaldības augstāko apbalvojumu “Sudraba zīle” nominācijā “Sabiedrība” par aktīvu un pašaizliedzīgu darbu biedrībā “Remis”, veicinot sabiedrības drošību, saņems tās vadītājs Agris Naglis.

“Apbalvojums man bija negaidīts, bet esmu priecīgs un gandarīts, ka mūsu darbs ir novērtēts. Kāpēc es saku mūsu, jo šis apbalvojums nav tikai mans nopelns, bet manas komandas – biedrības “Remis” visu kopējs darbs. Un šī darba augļi ir šis apbalvojums, ko es saņemšu šajos valsts svētkos.

Ja atskatos uz noieto ceļu, tad viss sākās deviņdesmito gadu sākumā, aptuveni 1992. gadā, brīvās Latvijas pirmsākumos es strādāju apvienībā “Apsardze”, apsargājām dažādus objektus. Mums radās ideja apsardzes darbiniekiem pievienot četrkājainos draugus, jo tajā laikā bija tāds diezgan saspringts periods brīvās Latvijas sākumā. Mums bija trīs suņi, kurus sākām pamazām apmācīt. Pie mums brauca policisti no Gulbenes un Balviem apmācīt arī savus suņus.”

Pirmais apmācību laukums izveidots pretī maizes kombinātam Tālavas ielā 20, kur tagad ir “Alūksnes koks” gateris. Tad arī parādījās interese no iedzīvotājiem, vai varētu apmācīt arī viņu četrkājainos draugus. Pieņemts lēmums, ka to darīs, jo tā būtu reklāma policijai, varbūt kāds nāktu dienēt policijas rindās. Sākts 1997. gadā, vēršoties Alūksnes rajona padomē ar iesniegumu priekšsēdētājam Ainaram Melderam, kurš iedalījis šo laukumu, tas aprīkots kinologu vajadzībām. Pirmie iedzīvotāji, kuri apmācīja savus suņus, bija Arita Auziņa, Inese Mazika, Ingvars Šnikvalds, Guntis Krūmiņš. Pamazām sāka parādīties vairāk interesentu, un tā sākās suņu apmācības dzīve.

Nonākuši līdz 2002. gadam, kad radusies iespēja izveidot sabiedrisko organizāciju “Remis”, bet 2004. gadā tā kļuva par biedrību. Kopš tā brīža tās vadītājs ir Agris Naglis, pie izveides klāt bijuši Arita Auziņa, Ingvars Šnikvalds, bet Ina Bērzkalne bijusi revidente. Tad iedzīvotāju interese bijusi ļoti liela, strādāts ar dažādu šķirņu, augumu un vecumu suņiem. Viktors Birovs bijis pirmais kinologs no Apes.

Paralēli apmācībai policistu suņiem notikušas arī sacensības. Tās bijušas dienesta sacensības aizturēšanā, šķēršļu joslas pārvarēšanā, tās pamatā notikušas Smiltenē. Parādījusies interese no civiliedzīvotājiem arī piedalīties tāda veida sacensībās. Civilajiem interesentiem bija jāiziet apmācības kurss un tad varēja uzsākt sacensību gaitas. Biedrība “Remis” tad sacensības neorganizējusi – to aizsāka darīt Latvijas Kinoloģiskā federācija, pirmie sportisti bijuši smiltenieši, valcēnieši, alūksnieši, balvenieši, gulbenieši un rīdzinieki.

2015. gadā biedrība nolēmusi kļūt patstāvīga un rīkot paši savas sacensības. Tās turpinās līdz pat šim brīdim un ir izvērtušās ļoti plaši pa visu Latviju. Biedrība ir priecīga par plašo dalībnieku pulku un pašvaldībām, kuras uzņem viņu rīkotās sacensības. Tas A. Naglim ir galvenais dzinulis, kas liek iet uz priekšu. Viņš saka paldies par sapratni savai ģimenei un sportistu ģimenēm, jo parasti brīvdienas aizrit suņu sportā. Daudzi ir veiksmīgi noslēguši kinologa sporta karjeru, cits jau trešajā suņu paaudzē turpina startēt. “Pamatā sacensību idejas ir manas, bet paldies visiem mūsu un citu novadu sportistiem par atbalstu. Paldies visiem biedrības biedriem un tehniskajiem darbiniekiem. Jūs esat ieguldījuši lielu darbu, lai sacensības notiktu, lai būtu šķēršļi un sacensības tiktu notiesātas. Es izdomāju distances, bet paldies visiem, kuri uzliek un noņem šķēršļus. Sacenšamies ne tikai šķēršļu joslu pārvarēšanā, bet esam uzsākuši jaunu disciplīnu – stipro skrējiens. Ideju aizņēmāmies no robežsargiem, kuru organizētajās sacensībās veiksmīgi piedalās arī mūsu biedri. Jāatzīmē, ka šādas sacensības prasa ieguldīt vēl vairāk darba un laika, bet ļoti patīk sportistiem,” saka biedrības priekšsēdētājs.

“Novēlu stipru Latviju, konkurētspējīgu un ekonomiski augšupejošu, lai visai tautai būtu labi. Latvija ir mūsu mājas, dzimtene, kurā esam dzimuši, auguši un savu dzīvi pavadījuši. Saules mūžu Latvijai! Šis apbalvojums man uzliek zināmus pienākumus un uzdevumu. Paldies Alūksnes pašvaldībai par atbalstu biedrībai “Remis”. Arī citām pašvaldībām, kas mūs uzņem. Apbalvojums būs man dzinulis/spēriens turpināt darīt to, kas ir iesākts. Centīšos popularizēt mūsu suņu apmācības dzīvi, jo arī valdība ir nonākusi pie tā, ka suns ir jākontrolē. Tam jābūt disciplinētam ģimenes loceklim. Lai, pa ielu nākot pretī, var redzēt, vai suns ir apmācīts. Liels prieks man būtu uzaicināt alūksniešus pievienoties biedrībai “Remis” gan suņu apmācībā, gan sportā. Ne katrs suns būs sportists, bet pamatapmācība ir vajadzīga. Nevar būt apdzīvotās vietās nekontrolējami suņi. Noteikti, šis apbalvojums man ir kā enerģijas lādiņš, ka ir jāturpina darīt.

Sākām kā pāris dalībnieku, bet tagad mums ir vairāk kā 20 biedru, ne visi ir ar četrkājainajiem draugiem, bet katrs mums ir svarīgs mūsu kopējā kodolā. Tagad mums ir jauns skaists laukums Malienas ielā 15, pateicoties Lauku atbalsta dienestam un projektiem, esam to attīstījuši. Droši saku, ka ne katrā novadā ir tāds, mums ir visi priekšnosacījumi suņu apmācībai – iežogots, ar vagoniņu, kur pārģērbties, un daudzajiem šķēršļiem četrkājainajiem draugiem. Liels gandarījums ir par katru apmācīto suni. Vēl vairāk, ja no pamatapmācības pāriet uz sporta kursu un pievienojas mūsu sporta dzīvei. Paldies mūsu instruktorei Aritai Auziņai. Darbs ar suni ir ļoti liels un nav viegls. Vadošie sportisti, kuru skaistos startus redzam, pavada visu brīvo laiku ar savu četrkājaino draugu, nepārtraukti strādājot, jo suns nezina par brīvdienām un svētku dienām.”

Domāt par Latvijas nākotni!

Ārsta palīdze Valda Šneidere pašvaldības apbalvojumu saņems nominācijā “Medicīna” par profesionālu un rūpīgu darbu Alūksnes novada iedzīvotāju veselības aprūpē.

Par V. Šneideri pieteikumā rakstītas šādas rindas: “Viņa ir pieredzes bagāta mediķe, kura no sirds sniedz kvalificētu palīdzību un padomus klientiem, ir saprotoša un draudzīga. Jaunlaiceniešu atzinību iemantojusi ar gādību, centību, sirsnību un atsaucību. Viņa ir cilvēks, uz kuru var paļauties kritiskās situācijās, spēj nomierināt, ja noticis kas neparedzēts. Jaunlaicenē Valda ir neaizvietojama un vietējie viņu uzlūko kā profesionalitātes, labestības, iejūtības un nesavtības paraugu.” Savukārt pati medicīnas darbiniece saka, ka viņa vienkārši dara savu darbu, dara to, kas ir viņas amata pienākumos. “Iespējams, vairāk ieklausos savos pacientos, uzklausu viņus, aprunājos, bet neuzskatu, ka esmu ko vairāk izdarījusi kā citi mediķi,” saka viņa.

V. Šneidere ar medicīnu saistīta jau 35 gadus. Viņa ir rūjieniete, bet pēc medicīnas skolas absolvēšanas nosūtīta darbā uz Jaunlaiceni, kur toreizējais kolhoza “Nākotne” priekšsēdētājs viņai piešķīra jaunu, skaistu dzīvokli. “Par to biju ļoti priecīga, jo tā tolaik bija liela vērtība,” tagad atceras mediķe.

Līdz 2000. gadam V. Šneidere pagasta feldšerpunktā strādāja viena pati. Vēlāk kopā ar ģimenes ārsti Aritu Prinduli. Nu darba kolektīvs izaudzis jau līdz pieciem cilvēkiem, jo A. Prindule ģimenes ārsta praksi atvēra arī Alūksnē. Jaunlaicenē Valda nodibinājusi ģimeni, tur pasaulē nākuši bērni – dēls un meita. Meita tagad aizgājusi mātes pēdās, kļūstot par medicīnas darbinieci.

Latvijai un alūksniešiem Valdas kundze vēl mieru, radošus, domājošus un darbīgus cilvēkus. “Novēlu domāt drusciņ tālāk, domāt par Latvijas nākotni,” teic “Sudraba zīles” saņēmēja.

Turēties pie savas zemītes

“Sudraba zīli” nominācijā “Izglītība” par mūža ieguldījumu pedagoģijā un skolotāja profesijas prestiža stiprināšanu Latvijas valsts svētkos saņems pensionēta skolotāja Daina Saldābola.

“Dainas Saldābolas Skolotājas darbam ir kopsaucējs – viņas mūža ieguldījums, ar patiesu interesi un pedagoģisku profesionalitāti skolniekiem nododot zināšanas par mācību vielas un praktisko prasmju apgūšanu, pasaules izzināšanu, attieksmi un dziļu cieņu, godbijību pret savu skolu, skolotājiem, vecākiem, klases biedriem un citiem skolēniem. Skolotāja savos cienījamos gados joprojām saglabā humoru, asu prātu, interesi par saviem audzinātiem skolniekiem, visu notiekošo novadā un pasaulē un, protams, par Latvijas izglītības sistēmu un tās jauninājumiem,” tā par D. Saldābolu raksta pieteicēji apbalvojumam.

D. Saldābola ir mārkalniete. Jaunībā viņa bija nolēmusi savu dzīvi saistīt vai nu ar medicīnu, vai kļūt par skolotāju. Izvēle krita par labu skolotāja profesijai. Absolvējot Cēsu Skolotāju institūtu 1952. gadā, viņu nosūtīja darbā uz toreizējo Apes rajona Trapenes pamatskolu. “Pēc profesijas biju ķīmijas, bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāja, bet Trapenē, uzsākot darbu, man bija jāmāca skolēniem latviešu valoda, matemātika, rasēšana, kuru pati nebiju mācījusies. Savukārt zēniem bija jāpasniedz rokdarbi, kur no koka gatavojām veļas dēlīšus, plauktiņus un citu, strādājām skolas lauciņos. Līdz ar to jau nākamajā vasarā mani nosūtīja uz skolotāju kursiem,” atceras skolotāja. Trapenē viņas audzināšanā bijusi liela klase, kurā mācījušies arī tie bērni, kuri palikuši uz otru un pat trešo gadu. “Reizēm bija tā, ka viņi mani mācīja, nevis es viņus. Nebiju stingra, gribēju konfliktus atrisināt “ar labu”, bet ne vienmēr tas izdevās,” saka D. Saldābola.

Pēc pieciem gadiem radās izdevība strādāt tuvāk mājām, tādēļ D. Saldābola pārcēlās darbā uz Kaktiņu skolu Ziemera pagastā. Tur un vēlāk arī jaunajā Ziemeru pamatskolā pavadīts viss atlikušais darba mūžs, pavisam 33 gadi. Vecajā Kaktiņu skolā klases priekšpusē bijuši soli, kur skolēniem sēdēt, bet aizmugurē arī gultiņa, kur atlaisties, ja kādam to sagribējās. “Pēc gaišās un jaunās Trapenes skolas Kaktiņu skola man šķita tik drūma un tumša, ka, pirmoreiz ienākot tajā, man asaras saskrēja acīs. Tomēr priecēja tas, ka biju tuvāk mājām, lai varu palīdzēt vecākiem,” saka skolotāja.

No 1997. gada, kad D. Saldābolas audzināmā klase svinīgi pārgrieza jaunās Ziemeru pamatskolas atklāšanas lentu, viņa darbu turpināja tur. Tagad skolotāja pelnītā atpūtā un vada jau savu 97. mūža gadu Alūksnē pie dēla ģimenes. Svētku laikā viņa saka, ka latviešiem jāturas pie savas zemītes. “Var jaunieši braukt uz ārzemēm mācīties, strādāt, bet lai atgriežas atpakaļ. Mūsu zeme ir neliela, bet, ja to pienācīgi kopsim, tā plauks un būs skaista. Alūksniešiem vēlu nepārstāt rūpēties par savu pilsētu, lai tā ir tikpat sakopta kā tagad, un vēl vairāk,” saka D. Saldābola.

Katru darbu dara ar 100 % atdevi

Smiltenes novada pašvaldības apbalvojumu “Gada balva Izglītībā” saņems Dāvja Ozoliņa Apes pamatskolas direktore Dina Meistere. “Darbam Dāvja Ozoliņa Apes skolā esmu veltījusi 35 gadus – strādājusi dažādos līmeņos jeb amatos un katrreiz darāmo esmu veikusi ar 100 % atdevi. Brīžiem kādām jaunām lietām piekritusi un tikai tad domājusi, kā to varēs izdarīt. Tomēr, ja “jā” ir pateikts, atkāpties nespēju, tāpēc eju uz priekšu un daru. Vectēvs, kad iebildu kādiem darbiem, man teica: “Kurš tad, ja ne tu.” To atceros un pati sev atgādinu. Jautājums nav par gribēšanu vai negribēšanu, bet gan varēšanu un spēšanu izdarīt. Lielākais prieks ir par skolā īstenotajiem projektiem, piemēram, viens no pirmajiem manis rakstītajiem un īstenotajiem bija šujmašīnu un izšujamo mašīnu iegāde mājturības kabinetam. Tādas bija Igaunijas skolā, bet mums nebija un nereti nācās izlīdzēties ar savām privātajām šujmašīnām, ko nesu uz skolu. Bija jāiet laikam līdzi. Man tas bija sirdij tuvs projekts, jo pati esmu rokdarbniece. Rokdarbi ir mans eliksīrs sirdij. Otrs projekts – zaļās klases izveide, kas ļauj mācību procesu organizēt arī ārā. Lepojos, ka laikā, kad vēl nebija uzcelta Apes baznīca, izveidojām Dienvidu dārzu, kam saņēmām projekta finansējumu. Būvlaukuma vietā kā brīnums radās ziedošs dārzs,” stāsta D. Meistere.

Valsts svētku laikā D. Meistere vēl visiem cilvēkiem, kuri nolikti šeit dzīvot, spēt novērtēt to un ar paša darbu Latviju darīt skaistāku un labāku. “Katram ir nolikta sava vieta, kur būt. Varam pretoties un iebilst, bet, ar varu laužoties, laba rezultāta nebūs. Mana vieta ir te, Apē. To, kas dots, izmantot ne tikai savā, bet vēl kāda labā,” rosina D. Meistere. Vaicājot, kādā valstī dzīvojam, D. Meistere neslēpj – ļoti pretrunīgā un diemžēl kontrasts arvien pastiprinās. “Latvijā uz mazo iedzīvotāju skaitu ir daudz brīnišķīgu cilvēku. Viens var izdarīt ļoti daudz un ieinteresēt arī pārējos. Tajā pašā laikā ir milzīga birokrātija, kam “jāizsitas” cauri, dažādos līmeņos ir neticība, nepastāvība, kas rada nedrošības sajūtu un vēlmi domāt tikai par savām interesēm. Nevis domā par kopienu, attīstību, Latviju, bet tikai to, kā būs man. Latvija ir maza valsts, un visu valsti varētu sakārtot kā “konfekti”. Diemžēl ir vietas, kur sadzīves līmenis aizķēries par vairākiem gadu desmitiem, pat simtiem, pretstatā tam ir neaptverama greznība, kuru izmanto tikai daži. Mums trūkst Trešā tēva dēla no latviešu tautas pasakām, kurš ar savu vienkāršību, zināšanām, labo sirdi un vēlmi palīdzēt citiem, Latviju “paceltu saulītē”,” saka D. Meistere.

Uzbur svētkus citiem

Šogad valsts svētkos Smiltenes novada Gada balvu nominācijā “Gada balva Tautsaimniecībā” ieguva ZS “Kalnarušķi” īpašniece Aigija Kalniņa. Uzņēmums ēdināšanas un tūrisma jomā darbojas jau kopš 2000. gada un turpina augt un attīstīties. A. Kalniņa lepojas ar savas komandas darbu, uzsverot, ka ikviens sasniegums ir cieši saistīts ar vienotu, atbildīgu un sirsnīgu pieeju. “Pašvaldības novērtējums ir apliecinājums, ka saimniecība attīstās pareizajā virzienā – tas ir visu kopīgo pūļu rezultāts. Mēs esam darba darītāji,” saka Gada balvas ieguvēja. Uzņēmējai A. Kalniņai ir trīs bērni un daudz mazbērnu, tādēļ ir īpaši svarīgi radīt ģimenisku, skaistu un sakoptu vidi apkārt, tostarp savā saimniecībā. Tā ir vieta, kas ir piemērota ģimenēm ar bērniem, lai ikviens justos gaidīts un atrastu sev interesantas un saistošas nodarbes. Saimniecības apmeklētāji var iepazīties ar dabu, apskatīt saimniecības dzīvniekus, makšķerēt dīķī un kopīgi gatavot ēdienu āra virtuvē. Ir izveidots arī rotaļu laukums bērniem, lai visiem būtu iespēja aktīvi un saturīgi pavadīt laiku. “Nav nekā svarīgāka par laimīgiem bērniem,” viņa uzsver, saskatot savu ikdienas darbu kā iespēju radīt siltas atmiņas ģimenēm. Līdz šim uzņēmums ir saskāries ar dažādiem izaicinājumiem, taču ZS “Kalnarušķi” vienmēr attīstās un iet līdzi laikam. “Jaunos izaicinājumus vienmēr kopīgi pārrunājam un lielākoties nonākam pie secinājuma, ka mēs kopā varam paveikt lielas lietas,” stāsta A. Kalniņa. Viņa uzsver, ka, pateicoties kopīgi radītai vīzijai, uzņēmums spēj veiksmīgi turpināt attīstību. Uzņēmuma rosība sniedzas arī aiz Latvijas robežām, pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar Igauniju. “Igauņi ļoti novērtē mūsu pieeju tūrismā un svētku organizēšanā. Vienmēr Latvijas kaimiņiem stāstu un lepojos ar brīnišķīgajām Latvijas vietām, tostarp skaisto Alūksni un sakopto Api,” piebilst uzņēmuma īpašniece. A. Kalniņa ir Latvijas patriote un gaida valsts svētkus ar īpašu sajūtu. “Svētki ir mūsu dzīve, un mūsu darbs ir svētku radīšana citiem. Ir liels gandarījums redzēt apmierinātus klientus. Uzskatu, ka Latvijas iedzīvotājiem jānovērtē miers un skaistums, kas šeit valda, un jāpriecājas par to, ko mūsu zeme sniedz,” viņa teic. Uzņēmējas mīlestība pret dzimto vietu atspoguļojas viņas ikdienas darbā.

Darīt labus darbus un būt vienotiem!

Smiltenes novada pašvaldības Gada balvu “Piederība novadam” svētkos saņems nodibinājuma “Alūksnes un Apes novada fonds” uzraudzības padomes locekle un brīvprātīgā Ilva Sāre. Līdztekus darbam Apes Kultūras centrā, vairāk nekā 15 gadus viņa darbojas arī fondā. “Es esmu kopienas cilvēks, un viss, ko es daru, ir vērsts visas kopienas labumam. Man gribas, lai mana dzimtā pilsēta Ape būtu skaista un sakopta. To vēlas arī citi, tādēļ visi kopā meklējam veidus, kā labiekārtot vidi mums apkārt. Kopā mums tas izdodas un Apē esam paveikuši ļoti daudz. Ne es viena, bet kopā ar saviem līdzcilvēkiem. Esmu viens no zobratiem, kurš griež vai palīdz iegriezt, bet, kad ritējums notiek, paeju malā, un tas turpina griezties, veidojot daudzas labas lietas,” stāsta I. Sāre.

Tieši Ilvai ir radušās idejas, kas vēlāk īstenojušās un iepriecinājušas daudzus iedzīvotājus. “Piemēram, simtgades dobe ir mans sapnis un mana ideja, bet tajā ir iesaistīta visa pilsēta – viens iedod naudu, otrs atved stādus vai mēslojumu, cits iestāda un laista. Tas ir viens no 100 labajiem darbiem Apei, kas arī ir mana iniciatīva. Gada laikā ir paveikti gandrīz 50 labie darbi, tādēļ esmu pilnīgi pārliecināta, ka Apes simtgadē būs visi 100 darbi. Fonda vadītāja Dzintra Zvejniece man ir iemācījusi, ka jāgodā maza nauda. Apē ļoti daudzas lietas ir izdarītas ar mazu naudu, bet ar lielu cilvēku līdzdarbošanos. Priecājos, ka varu iet pa ielu un teikt – šī ideja bija mana, šūpoles ir tieši tādas, kā es gribēju, un puķu dobe ir mans izsapņotais sapnis. Mans vārds ir sadzirdēts, ielikts lielākā vai mazākā projektā un realizējies,” saka I. Sāre.

Viņa ir kultūras iestādes vadītāja, kur organizē ne tikai koncertus un balles, bet iziet ārpus rāmjiem. “Man patīk, ja varam dejot mežā, dziedāt pļavā, svinēt svētkus un priecāties uz ielām, nevis tikai estrādē vai zālē. Un šo visu svētku veidošanā iesaistām iedzīvotājus. Man ir svarīga kopiena un sevi uzskatu par vienu no kopienas līderiem. Tomēr stipri un varoši esam vien tad, ja darbojamies visi kopā un man ir mana stiprā komanda,” teic I. Sāre. Valsts svētku laikā viņa rosina aizdomāties, kāds ir mūsu katra devums savai vietai, savai Latvijai. “Latvija sākas ar katru no mums. Ja mēs nevaram paveikt kaut ko lielu, varam paveikt kaut ko mazu. Vairāk gan sev, gan citiem teikt labus vārdus, savukārt, kad nav, ko teikt, labāk paklusēt. Darīt labus darbus un būt vienotiem! Lāčplēša diena ir mani brīvības svētki, un es apzinos, kāda ir brīvības cena,” tā I. Sāre.