Abonē e-avīzi "Alūksnes un Malienas Ziņas"!
Abonēt

Reklāma

Uzbur gardumus svētkiem un ikdienai

Apē, atjaunotās senās mājās virtuvē, top Elizabetes Leites “LEkūkas” gardumi – tortes, makarūni, mazas kūciņas, eklēri, lielie cepumi, pīrādziņi, kliņģeri, ciparu kūkas. Vislabprātāk viņa gardumus uz viesībām nogādā pati, lai saņemtu pozitīvās cilvēku emocijas, redzētu laimīgus, saposušos cilvēkus un skaisti klātus galdus, izdekorētas telpas. Prieks vairo prieku, un Elizabetes “LEkūkas” sagādā daudz prieka!

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ape ir Elizabetes dzimtā vieta – tur augusi, pavadījusi bērnību un mācījusies līdz 12. klasei. Toreiz Apes skola vēl bija kā vidusskola, tādēļ, tēta pierunāta, Apē mācījusies visus 12 gadus. “9. klasē bija lūzuma punkts, kad ļoti gribēju doties prom. Iestājos skolā Rīgā, lai mācītos par šuvēju. Tētis juta, ka neesmu pārliecināta par savu izvēli, tādēļ mēģināja pārliecināt palikt Apē. Mūsu mājas bija aiz Grūbes HES, kas nozīmē, ka līdz skolai – desmit kilometri. Man kā jaunietei tas nepatika, gribēju būt Apē, lai visur varu doties pati un nevienam nevajadzētu mani vadāt. Lai es nedotos prom, tētis piedāvāja dzīvot dzīvoklī Apē, lai kļūtu patstāvīga. Otrs arguments – daudz biežāk varētu būt kopā ar labāko draudzeni, jo viņa nedevās kopā ar mani uz Rīgu, bet palika Apē,” stāsta Elizabete. Nācies vien atzīt, ka arī pati nav pārliecināta par izvēli mācīties šuvējas arodu, tāpēc atgriezusies Apē un iesniegusi dokumentus atpakaļ Apes skolā. Atskatoties uz tā brīža notikumiem, Elizabete teic, ka tas bija pareizs lēmums un vidusskolas laiks bija ļoti interesants. Vēl jo vairāk, tieši pirms vidusskolas sākuma Elizabete sāka tikties ar puisi no Rīgas, Dāvi Leiti, kurš bērnību pavadījis Alūksnē un Apē un nu jau ir viņas vīrs.

Absolvējot Apes vidusskolu, abi bijuši vienisprātis, ka nu gan ir laiks doties uz plašo galvaspilsētu. Dāvis izveidoja autoservisu, bet Elizabete sāka mācīties pedagoģiju un strādāja pirmsskolas izglītībā. “Lai saprastu, vai vispār man patīk šis darbs, vēl mācoties augstskolā, vienu vasaru strādāju par auklīti bērnudārzā. Darbs patika, tādēļ turpināju strādāt par audzinātāju un tobrīd biju pārliecināta, ka tas ir mans sirds darbs. Darīju vairāk, nekā vajadzēja, paliku ilgāk, un tas viss man sagādāja lielu gandarījumu. Biju atradusi savu dzīves aicinājumu, kas ir liela laime, jo ne vienmēr izdodas tik veikli atrast darbu, kas patīk,” atminas Elizabete. Daudz prieka un laimes dāvāja arī meitiņas Luīzes piedzimšana, un tieši meitiņa mainīja lietu kārtību ģimenē. “Luīzei bija veselības problēmas. Es nezināju, ka man ir slimība, ko pārmantoja arī bērniņš. Tas bija smags laiks. Nevarēju turpināt mācīties, jo bija jābūt līdzās meitiņai slimnīcā. Pasniedzēji bija ļoti pretimnākoši, palīdzēja, varēju neiet uz lekcijām klātienē, bet vienubrīd es salūzu… man visa bija par daudz, tādēļ uz gadu paņēmu akadēmisko atvaļinājumu,” stāsta Elizabete.

Jo vairāk dara, jo labāk sanāk

Elizabete auklēja mājās meitiņu un, kā pati saka, – lai nesajuktu prātā, sākusi mājās cept kūkas. “Man patika gatavot ēst, uzņemt viesus un pārsteigt viņus ar jaunām garšām. Kulinārija man nebija nekas svešs, un dzīves grūtākajā brīdī tieši gatavošana man deva dzīvot sparu un enerģiju. Luīze uzsāka bērnudārza gaitas divu gadu vecumā, bet daudz slimoja, un mēs abas praktiski dzīvojām pa mājām. Vīrs atgādināja, ka man ļoti labi padodas kūku cepšana, un rosināja cept ne tikai savējiem, bet pārdošanai. Es nejutos par sevi pārliecināta un šo ideju sākotnēji neakceptēju. Man bija bail, ka neesmu pietiekami prasmīga, un, atskatoties ar šodienas prasmēm uz pirmajām kūkām, – tā arī bija. Tomēr kaimiņiene, kura bija garšojusi manas ceptās kūkas, pierunāja, lai uzcepu viņai svētkiem. Kūka izdevās ļoti garda, un viņas draugi bija sajūsmā,” atceras Elizabete. Ar katru kūku Elizabete kļuva arvien pārliecinātāka, un baudītāji viņas veikumu slavēja.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tomēr vienubrīd Elizabete atskārtusi – tas nav nopietns darbs un ar to naudu pelnīt nevar. Izmācījusies par frizieri un vizāžisti. “Pirms tam šķita, ka frizūru veidošana man patīk, tomēr izrādījās, ka tā nav. Varu vien nogriezt matus ne pārāk prasīgam vīrietim,” smejoties teic Elizabete. Arī meikapa uzklāšana nav viņas aicinājums, tādēļ frizieres un vizāžistes karjera nebijusi ilga. “Lai ko es mēģinātu darīt, dzīve pati mani visu laiku piespieda atgriezties pie kūkām. Vīrs atkārtoti mēģināja pierunāt cept kūkas un to veidot kā biznesu. Visādi mani iedvesmoja un iedrošināja, teica, ka man ļoti labi sanāk un, jo vairāk darīšu, jo labāk sanāks. Paklausīju viņu un darīju, darīju, līdz atnāca cenu kāpums pārtikas produktiem. Tas atkal bija pārdomu laiks, jo strādāju ar zaudējumiem, nevis peļņu. Šķita, ka vienas kūkas cepšanai veltīju pārāk daudz laika. Kursos apguvu makarūnu cepšanu, kas man bija kaut kas jauns un aizraujošs. Tomēr – jau atkal devos strādāt par skolotāju. Tas taču bija mans aicinājums,” par saviem meklējumiem stāsta Elizabete.

Sprīdi virs zemes

Arī šoreiz šis darba posms nebija ilgs, jo pasauli pāršalca kovida vilnis. Tobrīd Elizabete jau bija divu bērnu mamma un saorganizēt dzīvi ar diviem mazajiem bija grūti. “Stingrajā ierobežojumu laikā, kad slēdza bērnudārzus, vīram bija jāstrādā, bet es biju mājās ar bērniem. Pēc tam mazuļi diezgan bieži slimoja, kad arī man bija jābūt klāt. Tas bija traks laiks, abi ar vīru bijām pārguruši un vienojāmies, ka nevaru tomēr strādāt bērnudārzā. Jau atkal atgriezos pie kūku cepšanas, vien šoreiz pacēlu cenas. Kovida laiks vispār mums bija pārdomu laiks, kad abi aizdomājāmies, vai vēlamies turpināt dzīvot Pierīgā, Langstiņos. Vīram teicu, ka man ļoti gribētos pārcelties atpakaļ uz Api. Viņš par to šaubījās, jo bizness bija Rīgā. Kā visu savienosim? Kā pelnīsim naudu? Ja vīrs vienmēr stabili turas uz zemes, tad es lidoju un brīžiem varbūt pat esmu vieglprātīga. Un, arī runājot par pārcelšanos, biju kādu sprīdi virs zemes. Man patika šī ideja un biju pārliecināta, ka viss izdosies, tikai jāmēģina. Kas būtu sliktākais, kas varētu notikt?” retoriski teic Elizabete.

Pārceļas uz dzimto Api

Īstens pārbaudījums izrādījās piemērotas dzīvesvietas atrašana Apē vai Alūksnes pusē. Nekas no sludinājumos piedāvātā viņus neieinteresēja. “Bija interesantas vietas Cēsu un arī Valmieras tuvumā, tomēr manas mājas ir Ape. Cēsīs vai Valmierā mēs būtu sveši, iebraucēji,” saka Elizabete. Atklā-
jies, ka Dāvja vecāki reiz iegādājušies īpašumu Apē – senu ēku pie stacijas. Māju bija sākuši renovēt, bet process apstājies un vairākus gadus māja palikusi neapdzīvota. “Ēkas stāvoklis bija slikts, nebija pat grīdu, tomēr citu variantu mums nebija. Dāvis gribēja dzīvot laukos, ārpus Apes centra, bet es zināju, ko tas nozīmē, tāpēc nepiekritu. Tas nebūtu viegli, bērni būtu jāvadā un no skolas nevarētu nākt paši kājām. Šai mājai tādā ziņā vieta bija ideāla – esam pilsētas centrā, bet blakus nevienu citu dzīvojamo māju nav. 2022. gadā sākām īpašumu atjaunot,” stāsta Elizabete.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Leitu ģimene vēlējās mieru, un māja Apē tieši to arī sniedz – nesteidzīgu un idillisku dzīvi mazpilsētā, kur viss ir sasniedzams, tā sakot, rokas stiepiena attālumā. Dāvis divas trīs reizes nedēļā brauc uz darbu Rīgā, bet Elizabete pievērsusies kūku cepšanai. Kā smej Elizabete, vīra darbs Rīgā viņai kā kūku cepējai ir noderīgs, jo viņš to visu var nogādāt ārpus Apes. “Protams, sākumā biju nobijusies, vai man Apē būs klienti, jo te arī citas dāmas cep kūkas un cenas ir zemākas kā man. Tomēr viss izrādījās pretēji – līdz ar pārcelšanos darba apjoms dubultojās. Kā tā, man nav izskaidrojuma. Pasūtījumu ir daudz, un kūkas vedu uz Igauniju, Rīgu, Smilteni, Alūksni. Ļoti bieži kūkas cepu tieši uzņēmumiem, kam ir svarīgi, lai varu izrakstīt rēķinu. Strādāju oficiāli un man šāda iespēja ir,” saka Elizabete. Lielākā kūka, ko Elizabete līdz šīm cepusi, ir uzņēmuma “Cewood” svētkiem.

Saņem pašvaldības finansējumu

Pagaidām Elizabete kūkas cep mājās. “Tas nav viegli, īpaši dienās, kad mājās ir bērni. Nevaru vienlaikus cept kotletes bērniem un kūkai biskvītu. Šīs lietas ir jānodala. Lai varētu strādāt savādāk, piedalījos Smiltenes novada pašvaldības 2024. gada uzņēmējdarbības ideju konkursā “Esi uzņēmējs Smiltenes novadā!” un esmu viena no pieciem jaunajiem uzņēmējiem, kuri saņem pašvaldības līdzfinansējumu, lai īstenotu savas idejas un veicinātu ekonomisko aktivitāti novadā. Mana ideja – iekārtot sev darba vietu jeb virtuvi mobilajā piekabē. Pašvaldības finansējumu izmantoju, lai iegādātos profesionālu cepeškrāsni, kur vienlaikus var ielikt vairākas cepeškrāsns plātis, mikseri ar divām bļodām, lai varu vienā laikā paveikt vairāk. Iegādāšos kafijas aparātu un apmeklēšu barista kursus. Barista ir viesmīlis, kurš specializējies kafijas dzērienu pagatavošanā,” stāsta meistare un teic, ka pašvaldības finansējums viņai ir būtisks atbalsts, lai varētu strādāt savādāk. Jauno aprīkojumu viņa izvietos nevis mājās, bet pārvietojamā mobilajā piekabē, kas turpmāk būs Elizabetes darbošanās vieta.

Uz pasākumiem – ar kūkotavu

Kas ir mobilā piekabe? Vēl dzīvojot Langstiņos, Elizabetei radusies ideja – savus saceptos gardumus piedāvāt mobilajā piekabē, ko viņa pati sauc par kūku māju. “Piekabi iegādājāmies pavisam netīšām, spontāni. Toreiz Langstiņos sarunāju pie veikala zemes gabalu, kur varētu regulāri tirgot savu saražoto. Tā būtu mana mazā kūkotava, cilvēki piebrauktu un nopirktu, ko viņiem todien vajag. Doma forša, bet tad mēs izdomājām, ka pārvācamies uz Api. Tirgošanos Langstiņos ar Api nu nekā nevarēja savienot. Ko iesākt ar piekabi? Pirmā doma – pārdot. Atbrauca pat cilvēki skatīties, un tikai tad apjautu, ka piekabi nekādā gadījumā nedrīkst pārdot. Jāvelk līdzi uz Api. Pēc kāda laika Baltezera kokaudzētava mani uzaicināja atbraukt ciemos patirgot kūkas. Bet man taču ir piekabe, varu ātri savest kārtībā un doties izbraukuma tirdzniecībā! Pati krāsoju, taisīju, brīvdienās palīdzēja vīrs, un braucu tirgoties. Sanāca ļoti labi un skaisti. Patīk pašiem un cilvēkiem. Nekur citur tādu kūkotavu neesmu redzējusi. Jā, ir ātro uzkodu busiņi, bet neviens netirgo kūkas,” stāsta Elizabete.

Šobrīd piekabe dodas izbraukumos uz pasākumiem un tirdziņiem arī ārpus Apes, bet Elizabete prāto, ka kūkotava nākotnē varētu būt interesanta citu veidu pasākumos, piemēram, kāzās, lai ne vien pasniegtu viesiem gardumus, bet ļaujot arī pašiem darboties. Elizabete nebaidās sapņot, jo ir pārliecinājusies, ja ko no sirds vēlas, tas izdodas. Viņai ir sapnis par pašai savu konditoreju Apē, kur varēs nobaudīt siltu, tikko ceptu smalkmaizīti. Sīkāk Elizabete vēl nestāsta, vien noteic, ka ļoti daudz jau ir izdarīts, lai pavisam tuvā nākotnē Apes vēsturiskajā centrā durvis vērtu kas jauns un nebijis. “Vai katrs var būt kūku cepējs? Mēģināt var, bet kvalitāte ir uz jautājuma. Zināšanām tomēr ir jābūt. Jāmācās ir visu laiku, lai rezultāts būtu labāks. Arī es daudz mācos, piedalos meistarklasēs, skatos kulināru video, kur var uzzināt dažādus knifus. Piemēram, mēģināju cept makarūnus, bet man nesanāca un nesapratu kāpēc. Tikai piedaloties meistarklasē, uzzināju nianses, un tagad sanāk,” stāsta Elizabete.

Dzimtā mantotas receptes

“Kā zināt, ka kūka garšos labi? Mēģinu un cepu savējiem. Piemēram, medus kūku cepu pēc vecvecmammas receptes, ko man iedeva mana vecmamma Aija Brante. Pieraksti gan bija padzisuši un visu nevarēja saprast, tādēļ vairākkārt mēģināju, improvizēju, līdz šobrīd esmu apmierināta ar kūkas garšu. Slavenās Alūksnes kūkas “Diena un nakts” recepti man iedeva cita kūku cepēja. Man nesanāca viens pret viens, tādēļ pamainīju dažas sastāvdaļas un nosaucu par “Kūka Alūksne”,” stāsta Elizabete. Viņas mīļākā kūka ir burkānkūka ar mango un marakujas pildījumu. “Bieži vien pircēji nobīstas no nosaukuma “burkānkūka”, bet, pagaršojot, ir patīkami pārsteigti. Kura izbraukumos būs pirktākā kūka, nekad nevar zināt. Vienā reizē pērk tikai medus kūku un Alūksnes kūku, ko tad arī nākamajā reizē sacepu vairāk, bet viss izrādās savādāk – pērk šokolādes kūku, sniker kūku. Tāpēc es nevaru pateikt, kura ir cilvēkiem mīļākā garša,” saka Elizabete. Izbraukumos piekabē viņa gatavo arī salātus trauciņos līdzņemšanai (rasolu, krabju un pupiņu salātus), mazas pankūkas – gan sāļas, gan saldas.

Uz virtuvi – tikai labā noskaņojumā

Elizabete teic, ka kūku un citu gardumu cepšana viņai no sirds patīk, lai arī reizēm tas nemaz nav viegls darbs, piemēram, lai izpildītu visus pasūtījumus, nākas cepšanai ziedot nakts stundas. “Ar savām rokām reizēm ir par maz, tad palīdz vīrs, māsa, brālis. Kamēr citi Apē bija ballē, manās mājās dīvānā sēdēja brālis un ar savu draugu locīja kastītes, ko man otrā dienā vajadzēja tirdzniecībai, gribējās raudāt aiz laimes. Spējam apvienoties, un man ir, kas palīdz. Viena netiktu ar visu galā. Kad apslimu, palīdzēja vīrs,” saka viņa. Par vienu Elizabete gan ir pārliecinājusies – uz virtuvi jādodas labā noskaņojumā, tad kūkas un citi gardumi garšos labāk. “Domām, emocijām un pašsajūtai tomēr ir nozīme. Darbs jādara priecīgam cilvēkam. Ja slikti jūtos, varu nemaz neiet uz virtuvi. Nesanāk. Nav runa tikai par garšu, man nekas nepadodas, lai arī protu un, piemēram, kādu konkrētu darbību daru dienu no dienas. Tad mēdzu iziet no virtuves un atpūsties, lai arī ne vienmēr tam ir laiks,” saka viņa.

Kopā ar vīru brauc rallijā

Lai arī dažādu gardumu cepšana aizņemt visu Elizabetes laiku, viņa ir aktīva savā kopienā – labprāt piedalās vietējos pasākumos, tirdziņos, iesaistījusies arī Apes pilsētas un pagasta iedzīvotāju padomē. Interesants ir jūtīgās un trauslās kūku cepējas vaļasprieks – viņa kopā ar vīru brauc rallijā. “Nezinu kā, bet vīram mani izdevās pierunāt. Esmu cilvēks, kurš nevarēja mašīnā lasīt grāmatu vai ziņas telefonā, vienmēr kļuva slikti. Pirmo reizi kā ekipāža braucām pa grants ceļiem ar lieliem grāvjiem. Man bija ļoti bail. Tomēr sajutu adrenalīnu un turpinām braukt. Man tā ir iespēja atslēgt domas no ikdienas rūpēm un atpūsties. Teiktu, ka vīra un sievas ekipāža ir labs tandēms, viens otru papildinām, zinām vājās un stiprās puses. Viens otru tik ļoti labi pazīstam, ka kopā ir viegli,” saka Elizabete. Aizvadītajās brīvdienās Liepājā un Dienvidkurzemes novada Rudē un Sustā notika minirallija sezonas ceturtais posms “ERST Finance minirallijs Karosta”, kur absolūtajā vērtējumā uzvaru ieguva Elizabete un Dāvis, uzrādot ātrākos rezultātus divos no sešiem ātrumposmiem, kā arī savā 4WD+ ieskaitē. Elizabete un Dāvis ir priecīgi par uzvaru. “Nespēju vēl noticēt, ka mēs to paveicām!” teic E. Leite.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Uzbur gardumus svētkiem un ikdienai” saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.