Trīs kara gadi: Ukrainas cīņa un mācības Latvijai

Laikā, kad aprit trīs gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, laikraksts “Alūksnes un Malienas Ziņas” pirmo reizi organizēja apaļā galda diskusiju, lai izvērtētu, kāds ir bijis šis laiks un kādas mācības esam guvuši. Karš Ukrainā turpinās jau 11 gadus, taču tieši pēdējie trīs gadi ir bijuši vissmagākie un devuši visskaudrākās mācībstundas.

Atziņa, kas izskanēja diskusijas laikā, – lai Ukrainas stāsts kalpo kā mācība Latvijai – būt vienotiem un godāt savu zemi. Visi diskusijas dalībnieki bija vienisprātis – Ukraina uzvarēs! Lai arī situācija politiskajā arēnā ir sašūpojusies, visi cer, ka šī “sašūpošanās” ar laiku nesīs pozitīvas izmaiņas un Ukraina šo karu uzvarēs.

Diskusijā piedalījās Alūksnes un Apes novada fonda vadītāja Dzintra Zvejniece, Zemessardzes 25. kaujas atbalsta bataljona komandieris pulkvežleitnants Raivo Jaunslavietis, Zemessardzes 31. kājnieku bataljona komunikācijas speciālists karavīrs Aigars Ribušs, Alūksnes novada pašvaldības Centrālās administrācijas Klientu apkalpošanas speciāliste Māra Kovaļenko, Zemessardzes veterāns Juris Ločs, fonda atbalsta personas Jolanta Baldiņa un Nadežda Hercoga, kā arī trīs Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri patvērumu raduši Alūksnē, – Alesja Dmitrenko, Jurii Baste, Elena Gritsenko. Diskusiju vadīja laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” galvenā redaktore Sandra Apine. Saruna notika simboliskā vietā, Alūksnes novada Sabiedrības centrā, kas ir viena no pirmajām pieturām, kur ukraiņi, ierodoties Alūksnē, vēršas pēc palīdzības un saņem visu nepieciešamo atbalstu. Šeit neskan vārdi “nevaram palīdzēt” – risinājumus rod vienmēr.

Alūksne ir veiksmes stāsts, kur Alūksnes novada pašvaldība un tās iestādes, strādājot ciešā sadarbībā ar Alūksnes un Apes novada fondu un sabiedrību, ir spējušas sniegt atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem visus trīs gadus. Novada iedzīvotāji ir atvēruši gan savas sirdis, gan mājas durvis, ziedojuši un dažkārt atdevuši pat pēdējo. Kā saka paši ukraiņi – reizēm radinieki nepalīdz tik ļoti, kā šobrīd to dara alūksnieši ukraiņu tautai. Viņi ir pateicīgi, ka nonākuši tieši Alūksnē, kur viņus silti uzņem un atbalsta vietējie iedzīvotāji.

“Lai aizbēgtu no kara, Ukrainā pārdevām mašīnu. Kurp dosimies, mēs nezinājām – citi jau bija izvēlējušies valstis, kur būs viņu patvērums, bet mums nebija plāna. Galvenais bija tikt prom no kara. Kad piedāvāja doties uz Latviju, piekritām. Pilsētā iebraucām naktī un tikai no rīta uzzinājām, kur esam,” ierašanos Alūksnē atceras Elena. Arī Alesjas un Jurii ģimenes ierašanās stāsts ir līdzīgs, arī viņi nezināja, ka dosies uz Alūksni, kur nu jau divus gadus ir viņu mājas. Abas ģimenes Alūksnē ir iekārtojušās – ir dzīvesvieta, darbs, un viņi ir apmierināti ar dzīves apstākļiem. Tomēr šeit viņi nepaliks – viņu dzimtene ir Ukraina un, tiklīdz būs iespējams, atgriezīsies dzimtajā zemē.

Pirmie – jau 28. februārī

Pirmā vieta, kur Ukrainas civiliedzīvotāji vēršas, ierodoties Alūksnē, ir klientu apkalpošanas centrs administratīvajā ēkā. Kā stāsta M. Kovaļenko, Alūksnes novada pašvaldība bija viena no pirmajām, kas sasauca darba grupu, lai būtu gatavi brīdim, kad atbrauks pirmie no kara bēgošie ukraiņi. “Alūksne ir pierobežas pilsēta, un bija skaidrs, ka pie mums cilvēki brauks. Tobrīd valsts uz to vēl nebija reaģējusi, un nebija nekādi valsts normatīvi. Pirmie Ukrainas civiliedzīvotāji ieradās 28. februārī, bet viņi atbrauca pie radiniekiem, un palīdzība nebija nepieciešama. Tobrīd nebija arī nekādu reģistru, kur reģistrēt cilvēkus, vai pamācību, ko darīt. Sākumā pieredzes nebija nevienam,” atceras M. Kovaļenko. Sākotnēji novadā izveidotas trīs izmitināšanas vietas – Zeltiņu skolā, Annas sporta angārā un E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas internātā (šobrīd – dienesta viesnīca). Taču, uzsākot praktisko ukraiņu uzņemšanu, kļuva skaidrs, ka ērtāk ir nodrošināt izmitināšanu tieši pilsētā.

Tas bija darbs 24 stundas diennaktī – ja ukraiņi ieradās, viņi bija jāuzņem neatkarīgi no tā, vai bija nakts vai diena, pirmsākumus atceras M. Kovaļenko. “Lielākoties cilvēki ieradās naktī, un mēs ar kolēģi Jūliju Krūzīti arī naktī gājām pie viņiem, lai reģistrētu. Vismaz centāmies to darīt, jo reizēm cilvēki bija tik ļoti noguruši no garā ceļa, ka nespēja atbildēt uz mūsu jautājumiem. Tad mēs secinājām, ka neatkarīgi no tā, cikos cilvēki ierodas, viņiem ir jāiedod silts ēdiens. Bija situācijas, kad mēs ieradāmies naktī, lai aizpildītu anketas, bet, kamēr ēdienu sildīja, cilvēks jau bija aizmidzis. Pirmās nedēļas laikā kļuva skaidrs, ka jāveic izmaiņas, un turpmāk dokumentus kārtojām nākamajā rītā,” pieredzē dalījās M. Kovaļenko. Pēc pašu iniciatīvas izveidota Alūksnes pilsētas karte, kurā iezīmētas vietas, kur ukraiņiem jāvēršas, lai saņemtu palīdzību. Vēlāk novērots, ka cilvēki staigā ar šīm kartēm rokās, kas nozīmē vien to, ka tās bija vajadzīgas un noderīgas.

Miera vieta 2627 ukraiņiem

Līdz šim brīdim Ukrainas atbalsta centrā Alūksnē reģistrēti 2627 Ukrainas civiliedzīvotāji, tostarp 639 nepilngadīgie, kuri Alūksnes novadā uzturējušies vismaz vienu dienu. Tomēr reālais skaits varētu būt lielāks, jo ne visi reģistrējas, piemēram, situācijās, kad patvērumu meklē pie radiniekiem. No reģistrētajām personām vairākums ir sievietes – 1328. Dz. Zvejniece papildināja, ka 800 cilvēki Alūksnē bijuši tikai caurbraucot – viņi piestājuši, lai paēstu siltu maltīti, un uzreiz devušies tālāk.

M. Kovaļenko neslēpa, ka ir bijis daudz emocionālu brīžu, īpaši uzņemot sievietes ar bērniem. “Šeit viņi atrada zināmu mieru, taču stress saglabājās. Tomēr pa visiem šiem gadiem nav bijis neviens gadījums, kad kāds būtu izrādījis nepateicību par uzņemšanu. Lai gan ir dzirdēti dažādi stāsti, Alūksnē visi vienmēr ir bijuši pateicīgi par sniegto palīdzību,” stāstīja M. Kovaļenko un piebilda, ka lielu darbu izdarīja ģimnāzijas internāta komanda, kas katru atbraucēju mīļi sagaidīja, pabaroja, uzklāja gultu.

Fonda un pašvaldības sadarbība

Kopš pirmās kara dienas Alūksnes novada pašvaldība cieši sadarbojas ar Alūksnes un Apes novada fondu. Kā sacīja M. Kovaļenko, – nevienā citā pašvaldībā nav tik labas sadarbības pieredzes. “Pašvaldībai ir ierobežotas iespējas, un ne vienmēr tā var nekavējoties sniegt palīdzību, taču fonds to var. Piemēram, iegādāties cilvēkiem nepieciešamās zāles,” pauda M. Kovaļenko. Fondam šāda iespēja bija, īstenojot Sabiedrības integrācijas fonda un “Global Challenges Local Solutions” (Polija) finansētos projektus. Dz. Zvejniece papildināja, sakot, ka palīdzība Ukrainas tautai sniegta visu šo laiku, nevis noorganizēta tikai viena kampaņa. Patiesībā atbalsta pirmsākumi meklējami vēl senāk – jau no 2014. līdz 2018. gadam uz Ukrainu fonds nogādāja mantiskos ziedojumus. Sākoties pilna mēroga karam 2022. gada 24. februārī, fonds atsāka Ukrainas atbalstīšanu.

“Šajā laikā fonds ir palīdzējis Ukrainas civiliedzīvotājiem visdažādākajās situācijās – nodrošinot medicīniskos pakalpojumus, slimnīcu un zobārsta apmeklējumus, psihologa konsultācijas, iegādājoties medikamentus, meklējot dzīvesvietas un darbu, sazinoties ar vēstniecībām un citām iestādēm. Fonds ir organizējis konsultācijas ar bankām, notāriem, policiju, mācījis valodu, kā arī palīdzējis trīs ukraiņiem organizēt apbedījumus. Tāpat ir iegādāti apģērbi, apavi un higiēnas preces. Atminos, ka 2022. gadā izpirkām visus koferus un sporta somas, jo cilvēki bija atbraukuši vien ar maisiņā saliktām lietām. Paņēma līdzi vien to, ko ātrumā varēja,” atcerējās Dz. Zvejniece.

Kad mājvietas bija atrastas, fonds palīdzēja ar mēbeļu un sadzīves tehnikas sagādi. Ukraiņus veda uz kultūras pasākumiem, apmeklēja muzejus, devās ekskursijās, kā arī tika organizēti sadraudzības pasākumi. Kā sacīja Dz. Zvejniece, – divus gadus tas bija darbs visas 24 stundas diennaktī. Šobrīd situācija vairs nav tik intensīva. “Šis viss gan man radījis kādas pārdomas. Fonds saņēma projektu finansējumu, lai varētu palīdzēt ukraiņiem, bet mēs tā kā zaķi lecam ar to finansējumu. Piemēram, Sabiedrības integrācijas fonds iedeva finansējumu dažiem mēnešiem un brīžiem pat likās, ka nesaprotam, kam tērējam naudu.

Nauda ir, braucam kaut ekskursijās. Pēc tam naudas četrus piecus mēnešus nebija, bet darbs turpinājās tāpat. Manuprāt, finansējumam jābūt stabilam. Organizācijām, kas ar šo mērķtiecīgi strādā, varētu iedot naudu un ļaut pašām ar to rīkoties, piemēram, kādas ekskursijas vietā salabot zobus,” pārdomas izteica Dz. Zvejniece.

Zaudēti tuvinieki

Būtiska loma atbalsta sniegšanā bija un joprojām ir fonda darbiniekiem un brīvprātīgajiem, tostarp J. Baldiņai un N. Hercogai. Abām ir saknes Ukrainā – Jolantas māmiņa bija ukrainiete, savukārt Nadežda dzimusi un augusi Ukrainā, bet pirms piecdesmit gadiem uz Latviju viņu atveda vīrs. Ukrainā palika viņas radinieki. “Māsa ar nepilngadīgo un pieaugušo dēlu un viņa bērnu pusgadu pavadīja okupācijā. Aicināju viņus pie sevis, taču veselības dēļ viņi nevarēja atbraukt. Sazvanāmies katru dienu. Diemžēl viena no māsām, redzot kara šausmas, kad tieši pie viņas mājas sprāga bumbas un cilvēki gāja bojā, piedzīvoja sirdstrieku un nomira, nesagaidot ātro palīdzību… Karā dzīvību zaudēja arī māsīcas dēls un vēl viens radinieks spēka gados,” atklāja N. Hercoga. Ar fonda atbalstu Ukrainā nogādāta nakts redzamības termokamera viņas māsas dēlam, kurš kā tankists karoja Ukrainas pusē.

J. Baldiņa un N. Hercoga kopā ar ukraiņiem bija kopš ukraiņu ierašanās pirmajām dienām. Tobrīd sevi atdevušas visu – strādājušas, neskatoties, cik ir pulkstenis, un bijušas stipras brīžos, kad iekšēji dvēsele kliedza no uzklausītajiem stāstiem. Ja sākumā palīdzība bija nepieciešama saistībā ar ierašanos un pirmo nepieciešamības preču sarūpēšanu, tad vēlāk bija jāpalīdz iegūt stabilitāti tiem, kuri izlēma palikt Alūksnē ilgāku laiku. Šobrīd J. Baldiņa strādā Alūksnes novada muzejā, taču saikne nav zudusi un viņa ar prieku muzejā uzņem ikvienu ukraini.

Dodas konvojā

Zemessardzes veterāns Juris Ločs ir viens no alūksniešiem, kurš piedalījies Alūksnes un Apes novada fonda organizētajā automašīnu nogādāšanā uz Ukrainu. “2014. gadā mani pārsteidza, ka pasaule nereaģēja adekvāti uz Krievijas agresiju. Visi zināja vēsturi un to, kā savu karu sāka Hitlers, – scenārijs atkārtojās. Pirms 2022. gada 24. februāra es saviem cilvēkiem teicu: “Tiklīdz beigsies Olimpiāde, Krievija uzbruks.” Un tieši tā arī notika. Pasaulei vajadzēja rīkoties citādi – jau 2014. gadā noteikt stingrus ierobežojumus Krievijai,” sacīja J. Ločs. Dodoties automašīnu konvojā, J. Ločs iepazinies ar ukraiņiem tuvāk. Viņš sadraudzējās ar kādu ukraiņu karavīru, kurš, tāpat kā viņš, ir zemessargs. Karā viņš zaudējis roku, cietusi arī kāja. Abi joprojām uztur saziņu. Tieši pēc šī brauciena viņam radās ideja palīdzēt vēl vairāk – viņš fondā sāka vākt līdzekļus džipa iegādei, aicinot ziedot tieši zemessargus. Akcija noslēgsies marta beigās, un J. Ločs ir apņēmies pats automašīnu nogādāt Ukrainā.

Uz Ukrainu konvojā devies arī A. Ribušs. Kā militārpersonai viņam brauciens uz Ukrainu bija sarežģītāks nekā citiem, taču viņam izdevās to īstenot. “Ja nevaru palīdzēt finansiāli, varu palīdzēt citādi. Došanās uz Ukrainu bija mans ieguldījumus Ukrainas atbalstam,” viņš atzina.

Palīdzēs tik ilgi, cik būs nepieciešams

Reizēm Dz. Zvejniece saņem jautājumus, cik ilgi fonds palīdzēs Ukrainai. Viņas atbilde – tik ilgi, cik vajadzēs, un jau šobrīd ir skaidrs, ka palīdzība būs nepieciešama arī tad, kad karš būs beidzies. “Nebūs tā, ka karš beigsies un arī mūsu atbalsts beigsies. Ir jāturpina strādāt un jāpalīdz ukraiņiem. Un viss nāk atpakaļ. Ja sākumā mēs palīdzējām ukraiņiem, tad šobrīd man jau ir vesels saraksts ar darbiem, kā ukraiņi palīdz mums, piemēram, nāk uz fondu brīvprātīgi strādāt, ziedo, cep un vāra, darbojas labdarības pasākumos. Ne tikai tajos, kas veltīti Ukrainai, bet arī citos, piemēram, vācot ziedojumus slimiem bērniņiem. Tagad viss, ko esam devuši, atgriežas atpakaļ,” teica Dz. Zvejniece.

R. Jaunslavietis atzina, ka Ukrainas tauta ir unikāls piemērs sabiedrības saliedētībai un izturībai. “No Ukrainas varam mācīties. Arī latvieši ir piedzīvojuši ciešanas, 50 gadus dzīvojot svešā jūgā, tādēļ ir pašsaprotami, ka atbalstām Ukrainu gan individuāli, gan valsts līmenī. No Ukrainas var daudz mācīties, un tas jau notiek – piemēram, Latvijas bruņotie spēki rūpīgi seko līdzi kara gaitai un gūst vērtīgas atziņas. Tā nav tikai Latvijas pieredze – visā pasaulē tiek analizētas aktuālākās tehnoloģiju sadursmes un taktiskie risinājumi. Protams, ne visu var tieši pārņemt vai nokopēt, taču daudz kas ir noderīgs un pielāgojams mūsu drošībai,” pauda R. Jaunslavietis.

Neziņa par kara beigām

Jautājums, uz kuru šobrīd nav atbildes nevienam, – kad Ukrainā beigsies karš? Pēdējo dienu notikumi un ASV prezidenta Donalda Trampa izteikumi ukraiņos rada satraukumu, kā notikumi varētu attīstīties. “Šobrīd nevar saprast, vai karš tuvojas beigām vai tieši sāksies trešais pasaules. Ir sajūta, ka Tramps pasaulē grib radīt haosu,” teica ukrainiete Alesja. Vēl vairāk asins izliešanas nevēlas neviens. “Tie, kuri paši to nav jutuši, nezina, kas ir karš. Par to ir jārunā. Uzskata, ka visam tik tālu nemaz nevajadzēja nonākt un krievi bija jāaptur jau 2014. gadā. Tad mirušo būtu mazāk. Zinot, kas vienpadsmit gados noticis, jāsaka, ka skanējis daudz tukšu runu un darbu ir bijis maz. Gribētos, lai visa pasaule beidzot pieceļas un sāk rīkoties,” pauda Elena.

Jurii aktīvi seko līdzi arī notikumiem Latvijā, tāpēc mudina latviešus būt uzmanīgiem. Publiskajā telpā izskan dezinformācija, un tas var būt sākums kam nelāgam. “Jābūt stingrākai reakcijai uz blogeru izteikumiem, kuri kultivē krievisko. Tieši tā krievi darbojas citās valstīs, un no tā ir ļoti jāuzmanās. Jāreaģē arī uz sīkumiem, nevis jāuztver kā maznozīmīgi. Kas attiecas uz Trampa izteikumiem – tie šobrīd pasaulei liek domāt, lietas sāk kustēties. Es ticu, ka viss būs labi,” teica viņš.

Vai spējam domāt paši?

Turpinot diskusiju par dezinformāciju, kas izplatīta pret Latvijas valsti, J. Ločs pauda uzskatu, ka demokrātija ir pārāk maiga, un tiem, kuri ir pret Latviju, būtu jāpiemēro stingrākas sankcijas. A. Ribušs gan norādīja, ka drošības iestādes uz šādiem ierakstiem reaģē. “Nav tā, ka nerīkojas, bet rīkojas likuma robežās. Latvijas ir demokrātiska valsts, kur iedzīvotāji brīvi var izteikt savu viedokli. Jā, piekrītu, informācijas karš notiek, ir viltus ziņas, tāpēc cilvēkiem ir jābūt ļoti gudriem un zinošiem, jāspēj informāciju šķirot,” teica A. Ribušs, uzslavējot “Alūksnes un Malienas Ziņas” kolektīvu par to, ka tas sniedz lasītājiem patiesu un pārbaudītu informāciju. R. Jaunslavietis norādīja, ka dezinformācija ir sekas vārda brīvībai jeb tam, ka katram ir iespēja teikt un filmēt pilnīgi visu, ko vēlas.

M. Kovaļenko dalījās pārdomās par to, cik saliedēti mēs, latvieši, esam. “Mēs visi redzam, kā Ukraina cīnās, tomēr dažreiz rodas šaubas, vai, Dievs pasarg, ja tas notiktu pie mums, mēs spētu būt tik vienoti. Vai mēs spētu cīnīties tā kā viņi? Sabiedrība ir diezgan sašķelta. Publiski to nesakām un par to nedzirdam, bet neformālās sarunās bieži atklājas, ka viedokļi atšķiras. Tas rada bažas. Kā mainīt šo cilvēku domas? Par to ir jādomā valstiskā līmenī. Katram ir jāatgādina sev, kas viņš ir, kādu tautu pārstāv un kur dzīvo,” prātoja M. Kovaļenko. Dzirdot šādas sarunas, R. Jaunslavietim ir tikai viens ieteikums – nevis sākt analizēt un diskutēt, bet paust savu pārliecinošo nostāju – mēs būsim kopā un vienoti. “Ja arī paši varbūt neesam pārliecināti, tā sakot, pārliecinām paši sevi un otru. Jābūt lielai pārliecībai, pat ja tam nav racionāla pamata,” ieteica R. Jaunslavietis.

Kāds būs šis gads?

N. Hercogai ir sajūta, ka vasarā vai rudens pusē būs lūzums, kas nesīs pārmaiņas, un tās būs labvēlīgas Ukrainai. Arī Dz. Zvejniece tic, ka labajam ir jāuzvar, tāda ir pasaules lietu kārtība. “Varbūt Tramps šobrīd spēlē kādu mums nesaprotamu lomu, bet viņš to dara, un reakcija būs. Protams, ir bail cerēt pārāk daudz, jo diemžēl soli pa solim okupanti iet uz priekšu,” domās dalījās N. Hercoga. J. Ločs, kurš pēc dabas vienmēr ir optimists, arī tic, ka Ukraina uzvarēs. “Runājot par Trampu, viņš izdarīja ko labu – “sapurināja” Eiropas valstis, un Eiropa tagad sāks mosties. Lai krievam ir bieds,” teica J. Ločs.

R. Jaunslavietis atturējās izteikt prognozes, tomēr, viņaprāt, pārmaiņas būs. “Es nevēlos runāt lozungos, un mums nav jāgaida, kas mainīsies, bet gan jāturpina atbalstīt Ukrainu. Tajā pašā laikā mums jāstiprina sava nācija, sabiedrības noturība un bruņotie spēki. Kad būs kādi signāli, ka risinājums tuvojas, varēsim atslābt. Tomēr domāju, ka īsti atslābt mēs nekad nevarēsim,” teica R. Jaunslavietis. A. Ribušs ir pārliecināts, ka Ukrainai izdosies saglabāt savu valsts suverenitāti un tās iedzīvotāji varēs dzīvot tāpat kā latvieši – mierā un drošībā. “Zinot, kas notiek bruņotajos spēkos, esmu pilnīgi drošs par to. Latvijas iedzīvotājus sargā!” uzsvēra A. Ribušs.