Laura Felša
Liene Miesniece: “Kā tas beigsies, nezina neviens. Svarīgi ir neaizmirst, nepamest un nenogurt.”
2022. gada 24. februāra rīts nāca ar neticami sliktām ziņām – Krievijas Bruņotie spēki iebruka Ukrainā. Lielākā Latvijas sabiedrības daļa sastinga bailēs, pārdzīvojumos, dusmās un neziņā. Šodien ir 2024. gada jūlijs – nekas nav mainījies, karš nav beidzies. Kopš kara sākuma daudzi Latvijas iedzīvotāji atbalsta Ukrainu, kā nu var – ar ziedojumiem, sūtījumiem, brīvprātīgo darbu. Ne vienmēr palīdzība izpaužas materiālā ziņā – svarīgs ir arī psiholoģiskais faktors, aprunāšanās ar cilvēku. Viena no brīvprātīgajām ir Liene Miesniece, kura regulāri uzturas kara izpostītajā Ukrainā un atbalsta vietējos iedzīvotājus ar savu klātbūtni – uzklausa, veido draudzības un, pats galvenais, nodod vēstījumu tālāk. Brīvprātīgā ar saviem pieredzes stāstiem no Ukrainas labprāt padalās ar laikraksta redakciju.
Ar vienu ceļasomu
Liene ir sociālā darbiniece, un viņas dzīve ir starp Latviju, Ukrainu un Austriju. Kā viņa pati saka – esmu latviete, bet nezinu, kurp došos rīt – tad jau dzīve rādīs. Viņa sevi nevar raksturot, bet nesen kāds labs draugs teicis: “Tu esi īsta kā pasaule!” – tas arī būtu Lienes patiesākais raksturojums – īsta.
Pirmo reizi Ukrainā Liene bijusi sen, kopā ar vecākiem. Šobrīd viņa sevi sauc par sociālo ceļotāju. “Mani neinteresē muzeji, kalni vai pludmales. Mani interesē cilvēki. Un vilcieni. Ukraiņi smejas, ka es vilcienus zinu labāk par viņiem pašiem. Zinu, ka nevajag pasūtīt gultasveļu, jo tā būs mitra pēc mazgāšanas, tāpēc man ir guļammaiss,” par ceļošanu vilcienos stāsta Liene.
Parasti šiem ceļojumiem Liene sāk gatavoties jau ziemā, tad aprīlī sākot dīdīties, kā pati saka, un maijā jau ir ceļā. Ceļā viņa vienmēr dodas tikai ar vienu mugursomu. Vienmēr līdzi ir arī saaukstēšanās pulverīši. Lai no rīta ātri tiktu pie karsta dzēriena, viņa dodas pie vilciena pavadoņa, paziņo, ka ir slima un vajag tikai karstu ūdeni saaukstēšanās pulverītim. “Visi citi gaida apmēram 30 minūtes, lai iedzertu tēju vai kafiju, jo pavadoņiem ir daudz darba. Toties man viss ir gatavs trīs minūtēs,” par savām baltajām viltībām pastāsta ceļotāja. Ukraiņi šo triku jau piefiksējuši, smejoties, un kupejā allaž sākas liela jautrība.
Izmisums un bezpalīdzība
Liene uz Ukrainu dodas katru gadu maijā. Kā pati saka, tīri sadzīvisku iemeslu dēļ – nav ne par karstu, ne par aukstu.
Sarunas laikā caurstrāvo humors, jo bez tā nemaz nevarētu izturēt redzēto Ukrainā. Redzot, kas tur notiek, Liene neslēpj savas izjūtas – tas ir naids. “Ar to jāmācās sadzīvot. Sevī. Bet tas nav man vienīgajai, un tiksim galā. Reizēm ir izmisums, bezpalīdzība. Reizēm cerība,” savās izjūtās dalās ceļotāja. “Kad atbraucu no Ukrainas, sazinājos ar draugu Harkivā – esot mierīgāk, jo bombardējot Belgorodu. “Tagad drīkst “mest” pa visu Krieviju. Drīz beigsies,” saka draugs no Harkivas. Bet pāris dienas vēlāk Harkivā mira civilie iedzīvotāji,” stāsta Liene. Sazinoties ar draugu, viņam bijušas aizdomas, ka agresori gribējuši uzspridzināt autoostu, bet nav trāpījuši.
Dibina īpašas draudzības
Jautāta, vai nav bail braukt uz Ukrainu, atbilde ir ātra un īsa – nē, nav! “Man kā tūristam nedrīkst būt bailes. Braucu, lai atbalstītu. Es nedrīkstu laist klāt šīs izjūtas un baidīt ukraiņus,” pārliecinoši saka brīvprātīgā un uzsver, ka bailes Ukrainā ir relatīvs jēdziens. “Kupjanskā, kad fonā frontes cīņas un blakus sprādzieni, tad saraujos mazliet. Autoostā nospriedām, ka forši būtu kāda “patvertnīte”, pagrabiņš. Bet nav. Nu tad mēs tur, trīs sievietes, izdomājām, par ko smieties, lai novērstu domas,” par kārtējo humora devu kara apstākļos stāsta rīdziniece.
Liene ceļo viena. Tas esot viņas egoisms un brīvība. “Es nevēlos savu ceļojumu ne ar vienu dalīt. Vēlos būt spontāna lēmumos un vainīga kļūdās. Bet, kad tu brauc viens, īpaši kara laikā, veidojas ļoti, ļoti īpašas komunikācijas ar vietējiem iedzīvotājiem,” uzsver ceļotāja.
Sākumā ukraiņi skatoties uz viņu ar aizdomām. Kā tad tā – viena? No Latvijas? “Viņi ir neizpratnē un man jautā – mēs braucam projām, bet tu atbrauci šurp? Nekad neaizmirsīšu, ar kādām lielām, aizdomīgām acīm ukrainiete Alla paskatījās uz mani, kad ierados Ļvivas hostelī. Samiegojusies tāda kā pūce. Bet viss, kā jau vienmēr, beidzās ar draudzību. Liene, nāc ēst boršču! – man nav spēka. Liene, ejam staigāt! – ejam. Liene, tev autobuss pēc 35 minūtēm! – zinu!” par nodibināto draudzību stāsta brīvprātīgā ceļotāja.
Konjaks desmitos no rīta
Viņa cenšas distancēties no emocijām un izjūtām. “Un tā dara arī Ukrainā. Saziņa – viss kārtībā? Jā, viss labi. Kā tev? – arī labi,” stāsta Liene, kurai arī tagad, Latvijā, ar fronti saziņa ir katru dienu – viņa sazinās ar cilvēkiem Vovčanskā, Kupjanskā. “Ļoti pārdzīvoju par puišiem, gaidu vēstulīti. Dažreiz vairākas dienas nav sakaru, bet esmu iemācījusies nesatraukties, jo mums ir noruna, ka mans numurs ir visiem “kolēģiem” un man noziņos,” viņa stāsta.
Kad bijusi Odesā, kāda garāmejoša sieviete pēkšņi sākusi bļaut uz Lieni: “Kur ir mans vīrs? Desmit dienas nav ziņu! Kur ir mans vīrs?” “Es nezināju, ko darīt, ko teikt, un piedāvāju iedzert konjaku. Nopirkām mazo pudelīti un desmitos no rīta dzērām konjaku. Pēc divām dienām Nasķja uzrakstīja, ka vīrs ir dzīvs,” atceras Liene.
Gandrīz katrai ukraiņu sievietei karā ir dēls, vīrs, tēvs vai draugs, vai klasesbiedri. “Harkivā iepirkos kioskā, kad notika sprādziens, un pārdevēja sāka raudāt. Sāka žestikulēt ar rokām un teica: “Kas tad man – es te zem jumtiņa! Bet visi mani klasesbiedri ir tur! Visi!” Tajā brīdī sapratu Ukrainas sieviešu spēku. Virs kioska uzlidojumi, bet domā par saviem vīriem kara laukā,” stāsta Liene. Viņasprāt, tādēļ ukrainietes ir tik skaistas – tas ir spēks.
No piedzīvotā grūti atgūties
Arī mēs Latvijā jau pazīstam vairākus ukraiņu tautas pārstāvjus, bet kādi viņi ir savā dzimtenē? “Skaisti, lepni, sirsnīgi, strauji, gudri, kaislīgi un dziļi. Pat trūkst vārdu, lai izteiktu. Smieties viņi mīl, un joki nav muļķīgi – ukraiņi ir sarkasma meistari,” kaimiņu tautu raksturo Liene. Bieži esot smējusies līdz asarām, klausoties ukraiņu stāstītajos jokos.
Bet pie kara gan nevarot pierast. Un arī nevajagot. “Ikdienā dzīvojot ar uzlidojumiem un sprādzieniem, – tas nav tā – vienkārši dzīvot. Tas ir citādāk. Iekšējā trauksme,” saka ceļotāja. Viņai Ukrainā diezgan bieži mēdz būt liels nogurums – no pārlieku daudz komunikācijas, iespaidiem un trauksmes. Kad Liene atgriežas Latvijā, dažas naktis ir bezmiegs, par spīti nogurumam. “Tas ir tāds “pēcstress”. Kamēr esi uz vietas, ieslēdzas strukturēta domāšana un reaģēšana. Dabiski. Pati no sevis. Bet, atbraucot no Ukrainas, ķermenis kādu nedēļu pārkārtojas,” par atgriešanos stāsta Liene. Šogad bijis grūtāk – divas dienas no rīta un vakarā dzērusi stipras miegazāles. “Tas “pēcstresa” bezmiegs ir tāds jocīgs. Svaidies, svīsti, mētājies, grozies, sapņo, domā… Un vēlies iemigt, bet nevari,” stāsta sarunas biedre.
Uzteic Alūksnes kopienu
Kas gan būtu Ukraina bez prezidenta? Brīvprātīgā ļoti novērtē, ka Volodimirs Zelenskis ir kopā ar savu tautu ļoti grūtos laikos. “Viņam kara laikā nākas pieņemt arī nepopulārus lēmumus, un es viņam vēlu spēku un izturību,” saka Liene.
Viņa ļoti lepojas ar Latvijas atbalstu Ukrainai. “Latvija dod visu, kas ir. Es lepojos! Kā smejas paši ukraiņi, – viņiem vajadzētu mācīties no mums un savas valsts dzērājšoferu automašīnas arī sūtīt uz fronti,” stāsta ceļotāja. Viņa informācijas telpā ir ievērojusi Alūksni un uzteic mūsu novada iedzīvotāju nevienaldzību pret notiekošo kara plosītajā zemē. “Alūksnieši ir lieli malači. Esmu pārsteigta, ka mēdz būt tik stipras kopienas, gan sniedzot atbalstu Ukrainai, gan pašu cilvēkiem nelaimēs. Prieks, ka Latvijā ir tik stipras vietas un cilvēki,” uzslavas teic Liene.
Kaut arī apmeklējusi Ukrainu vairākkārt, viņai nav zināms vairāk nekā citiem. Ceļotāja ar smagu sirdi atzīst, ka nav ne jausmas, kad un vai tas viss beigsies. “To nezina neviens. Svarīgi ir neaizmirst, nepamest un nenogurt,” viņa uzsver. Arī ukraiņu karavīriem esot dažādas prognozes. Ja es drīkstu pajokot – tas ir atkarīgs no izdzertā konjaka daudzuma. Nu, iedzer karavīri pārbraucienos un brīvdienās. Paši atzīst, ka reizēm par daudz. Bet es varu teikt – ukraiņi māk dzert. Nekad nekāda agresija vai nevīžība. Mērs. Un cieņa pret sevi un citiem,” pastāsta Liene.
Pazuduši kontakti
Sociālā ceļotāja mums visiem skaļi atgādina šo vārdu – karš. “Ukrainā notiek karš un paralēli – dzīve. Vakar man piezvanīja Saška no frontes – vai es varētu rīt apsveikt viņa dēlu astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, jo pats būšot bez sakariem. Protams, varu! Piezvanīju, novēlēju, lai puisim gan nav jākaro,” nopūšas Liene.
Šobrīd ir pazuduši kontakti ar Lienes paziņu Marinu, kurai izdevās izbraukt no okupētās Mariupoles. “Iepazināmies Kijivā pirms diviem gadiem. Viņa bija pēdējā ukrainiete, kura man pastāstīja savu stāstu. Trešajā vakarā pateica, ka ir no Ukrainas austrumiem, bet nevēlas par to runāt. Nekad tālāk neiztaujāju, lai neuzplēstu emocionālās rētas,” atceras Liene. Piektajā vakarā Marina pajautājusi, vai ir kādas bildes no Bučas, Irpiņas, Hostomeļas un citām vietām. Jā, Lienei tādas ir. “Marina uzvārīja kafiju un atnāca pie manis. Kopā skatījāmies, un pamazām Marina sāka stāstīt, ka ir no Mariupoles. Kam ir gājusi cauri, ko ir paglabājusi un ka no iepriekšējās dzīves nav palicis pat neviens foto. Es sapratu, ka pēc tāda pārdzīvotā cilvēks var runāt, atklāties tikai ar karu fonā. Tikai zinot, ka es esmu redzējusi Buču,” stāsta ceļotāja. Cilvēkam, kurš ir izgājis cauri ellei, ir svarīgi, ka tu saproti, par ko viņš runā. Pamazām abas sadraudzējušās. “Marina vaicāja, vai man nav kaut kas no Latvijas piemiņai. Tad vēl nebiju iedomājusies, ka kaut kas tāds jāņem līdzi. Es atdāvināju savu gredzentiņu ar latvju zīmēm,” stāsta Liene un pauž cerību, ka ar viņas draudzeni viss ir kārtībā.
Gatavi palīdzēt
Liene katram iesaka kaut kur aizbraukt vienam. Pilnīgi vienam. Arī uz Ukrainu var braukt viens. “Tur par tevi parūpēsies visi. Jebkurš. Piemēram, Harkivā vilcienam atvēra “zaļo tuneli” un mēs gaidījām laukā pie stacijas. Caur durvīm redzam, ka cilvēki tiek iekšā, bet stacija ir slēgta. Izeja ir uz citām platformām, bet mums visiem vajag 1. platformu. Pie manis pienāca sievietes un pateica, ka vēro mani jau kādu laiku – parādīšot, kā tikt uz vajadzīgo vietu. Pasaucu līdzi visus vietējos, gājām un tikām “koridorā”,” stāsta ceļotāja.
Strupceļš ar krievu valodu
Jautāju latvietei Lienei, kā viņai šķiet, vai Latvijas iedzīvotāji būtu pietiekami saliedēti draudu gadījumā? “Grūti pateikt, bet zinu, ka krīzēs cilvēki saliedējas. Karš nav kovids. Bet Latvijā ir jādomā, kā izvairīties no krievu valodas lietošanas. Likums par publisko telpu ir iestrēdzis, un es pieļauju, ka tas ir dēļ Ukrainas bēgļiem. Mēs esam nonākuši strupceļā. Jo ukraiņi bieži ir slinki uz valodas apguvi. Pat hosteļos “booking.com” norāda saziņu arī angļu valodā. Bet es ierodos, un angliski neviens nerunā. Bija reize, kad hosteļa darbiniece bija īpaši kareivīgi noskaņota un pajautāja man, kāda man ir pase – Ukrainas?! Es atbildēju – Latvijas. Tad viņa samulsa un vienojāmies par krievu valodu, jo angliski viņa nerunā,” stāsta Liene, kura atzīst, ka iemācīsies ukraiņu valodu. Bet ar norunu, ka ukraiņi iemācīsies angļu vai vācu valodu. Vai, kā pati nosmej, latviešu. “Es runāju krievu valodā, ja man to vajag. Bet nekad, nekad, ja to vajag krievam. Nekad. Katram cilvēkam ir jārunā vismaz divās valodās. Katram. Un bez atlaidēm,” stingri nosaka Liene.
“Man ir svarīgi turp braukt. Jau ceļā uz Ukrainu es domās apskauju visus savus ukraiņu draugus,” stāsta sarunas biedre un atklāj stāstu par slaveno ukraiņu apskāvienu. “Ciešs, ilgs un no sirds. Visi mīl apskauties, visi. Nejauši satikts, iepazīts cilvēks, bet atvadoties – apskauties. Un ar Dievu. Sargi sevi,” nosaka Liene un vēl Ukrainai uzvaru šajā sarežģītajā un skumju, baiļu un briesmu pilnajā karā.
Nākamajam maija ceļojumam uz Ukrainu viņai jau ir jaunas idejas, kā draugus smagajā karā atbalstīt.
Reklāma