Abonē e-avīzi "Alūksnes un Malienas Ziņas"!
Abonēt

Reklāma

Savā Apē jūtas vislabāk

“Viss dzīvē sakārtojas tā, kā vajag, ir tikai jātic un reizēm mazliet jāpagaida,” skan apenietes Signes Ēveles pagājušā gada atziņa. Pērngad pēc iesāktas dzīves lielpilsētā viņa atgriezās dzimtajā Apē un kopš novembra kūrē Apes un Gaujienas jauniešu dzīvi. “Apē es jūtos vislabāk. Šī ir mana vieta, un šobrīd man ir iespēja būt daļai no komandas, kas veido interesanto pilsētas kopienas dzīvi.”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Signe ir viena no pēdējām Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas absolventēm, kurai bija iespēja apgūt vidusskolas posmu iespējami tuvu dzīvesvietai, – turpat Apē. Gadu vēlāk vidusskolas posmu slēdza. “Izvēlējos mācīties Rīgā – Latvijas Universitātē komunikāciju zinātnes studiju programmā reklāmas novirzienu. Paralēli studijām trešajā kursā sāku strādāt “Swedbank”, kur man uzticēja darīt tieši to, ko mācījos, – strādāju mārketingā. Darbs bija ļoti interesants, ļoti patika, un patiesībā, tieši pateicoties šai darba pieredzei, man iepatikās tas, ko es mācījos. Studijās augstskolā es neieguvu to, ko gaidīju. Viens ieguvums gan ir – ieguvu astoņus man ļoti svarīgus draugus, kuri bija mans dzinulis mācību procesā un vispār universitātes absolvēšanā. Bez viņu atbalsta diezin vai to būtu izdarījusi. ”

Studiju laikā Signe dzīvoja Rīgā, bet viņas draugs Ritvars Repuls palika dzīvot dzimtajā Apē. Lai arī cik ļoti Signe vēlējusies dzīvi veidot galvaspilsētā, draugs šo ideju neakceptēja. “Man ļoti gribējās būt Rīgas meitenei un biju pārliecināta, ka tā ir vieta, kur vēlos būt. Viss gan izrādījās citādāk – diendienā skrienot pa galvaspilsētas burzmu, sapratu, ka Rīga tomēr nav mana vieta. Iespējams, ietekmējos no drauga sajūtām, jo Ritvars ļoti nevēlējās dzīvot burzmā. Vienubrīd gan viņš man piekāpās un mēnesi Rīgā dzīvojām abi, bet tas tikai vairāk apstiprināja manas sajūtas, ka tā tomēr nebūs vieta, kur abiem kopā attīstīties un sasniegt izsapņotos mērķus,” stāsta Signe. Šobrīd abi dzīvo Apē, un tā bija kopīga izvēle – pārcelties atpakaļ uz dzimto vietu.

Ietekmē mentālo veselību

“Iemesls, kādēļ es izlēmu beigt sapņot par Rīgas dzīvi, bija manas sajūtas – tur bija daudz satraukumu, steigas, arī neziņas, kas rezultējās ar mentālās veselības problēmām. Es par to nekautrējos runāt, bet uzskatu, ka par to tieši ir jārunā. Savu pirmo panikas lēkmi piedzīvoju, strādājot attālināti no mājām. Sēdēju pie datora un sāku trīcēt. Nesapratu, kas ar mani notiek, likās, ka sirds apstāsies. Biju viena pati un nebija, kas man palīdzētu saprast manas sajūtas. Draugs bija darbā, vecāki Apē, bet es ar savām sajūtām biju viena. Bija tik slikti, ka pati zvanīju ātrajai palīdzībai, un šis zvans manī radīja vēl lielāku paniku, nevis nomierināja. Mediķi manu satraukto stāstījumu uztvēra mierīgi un teica, ka tā ir klasiska panikas lēkme vai veģetatīvā distonija un uz tādiem izsaukumiem nebrauc, jo ir svarīgāki pacienti. Viss. Es atkal biju viena – nesaprasta un nesaņēmusi palīdzību. Sāku drebēt divreiz vairāk. Mani nesaprata un man nepalīdzēja. Draugs pameta visus darbus un, cik vien ātri varēja, ieradās pie manis, un aizveda uz uzņemšanu slimnīcā. Apstiprinājās jau iepriekš minētais, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija,” ļaunākās dienas notikumus atceras Signe.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Visur un nekur

Panikas lēkmes atkārtojušās, sekojuši emociju uzplūdi, kas nozīmē, ka vienu brīdi varēts smieties, bet pēc mirkļa jau histēriski raudāt. “Meklēju iemeslus, kādēļ tā ar mani notika, apmeklēju psihoterapeita sesijas, kurās atklājās, ka man panikas lēkmi izraisīja vide. Tobrīd es dzīvoju uz koferiem. Man bija viena dzīves vieta Rīgā, bet tikpat ļoti mana dzīves vieta bija ģimenes mājas Apē un vēl drauga mājas Apē. Biju visur, bet nebiju nekur. Man šāda situācija nederēja, jo esmu cilvēks, kuram ir svarīgi apzināties piederību vietai, – zināt, kur ir manas mājas. Man nepatīk braukāt, un jau iepriekš čīkstēju, ka man nekur nav savas vietas, tomēr neiedomājos, ka tas izraisīs veselības problēmas. Lai gan man ļoti patīk ceļot, apskatīt un izzināt jaunas vietas, sajūta, ka atbrauc uz mājām un tev ir sava gulta, savs skapis, sava vieta, man ir ārkārtīgi svarīga. Jā, es varēju veidot pati savu vietu Rīgā, bet es tādu neatradu. Lai arī cik ļoti centos un gribēju, tas man neizdevās,” stāsta Signe.

Meklēt palīdzību, nevis kulties pašam

Signe neslēpj, ka savest kārtībā mentālo veselību palīdzēja speciālists – psihoterapeits, viņa pati ar to nebūtu tikusi galā. “Esam mācīti vienmēr būt stipri un tikt ar visu galā, bet mūsdienās tas tā vairs nestrādā. Pasaule ir mainījusies. Pusaudžu gados biju dumpiniece un, ja negribēju, no rītiem uz skolu negāju. Jau tolaik man ieteica apmeklēt skolas psihoterapeitu, ko, protams, nedarīju. Teicu, ka neesmu slima un man tas nav vajadzīgs. Cik ļoti tobrīd maldījos. Man šāda konsultācija būtu bijusi ļoti vajadzīga. Saprotu arī, ka maniem vecākiem ar mani tobrīd bija ļoti grūti. Paldies viņiem par pacietību un spēju izaudzināt mani par labu cilvēku,” saka Signe. Pašas piedzīvotais var noderēt, lai sabrukuma brīdī palīdzētu, piemēram, jauniešiem.

“Līdzcilvēki ne vienmēr līdz galam saprot, kā cilvēks jūtas, piemēram, panikas lēkmju laikā. Viņi var pat domāt, ka tu tikai tēlo, kas rada vēl lielāku diskomfortu, jo neviens tev netic, nesaprot un tu nezini vairs, kur likties. Psihoterapeits man palīdzēja izprast to, ka arī līdzcilvēkiem nav viegli, jo viņi tiešām var nesaprast manas sajūtas, taču nevajag ieņemt cietēja pozīciju,” piedzīvotajā dalās Signe. Viņai ir divi kontroljautājumi, uz kuriem cilvēkam jāspēj atbildēt, un, ja uz abiem atbilde ir nē, tad jāmeklē palīdzība – vai tu jūties labi tur, kur šobrīd atrodies, un vai spēsi viens pats no tā tikt ārā? Signe iesaka meklēt palīdzību, nevis mēģināt kulties pašam.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Viss mainās līdz ar pārcelšanos

Sākot dzīvot Apē, panikas lēkmes beigušās. “Kaut zināju, ka pārcelšanās atpakaļ uz Api arī nozīmē pārmaiņu radītu satraukumu, tomēr pierastā vidē, pie ģimenes jutos mierīgāk. Piemēram, zināju, ka man Apē nebūs darba. Taču manī bija paļāvība, ka viss nokārtosies. Dienas, kad nebija ko darīt, Apē bija pilnīgi citādākas kā Rīgā. Neko nedarīt Rīgā nozīmēja visu dienu raudāt un nezināt, kur likties, savukārt brīva diena Apē nozīmē, ka atradīšu ko darīt, kaut vai vienkārši – veltīt laiku sev,” stāsta apeniete. Šobrīd Signe un Ritvars veido arī paši savu dzīvesvietu – remontē dzīvokli. “Izklausīsies dīvaini, bet, pateicoties mentālās veselības problēmām, kļuvu par citu cilvēku, mainījos, un šobrīd man ir svarīgākas citas vērtības, piemēram, vairāk novērtēju savus cilvēkus – ģimeni un draugus. Daudz vairāk spēju paļauties un neskriet visu atrisināt. Dzīvē viss notiks, kaut reizēm jāpagaida ilgāk, nekā gribētos. Tā iespēja būt jaunatnes darbiniecei mani atrada pati. Lai arī sākumā šaubījos par to, ka darbs ar jauniešiem ir man piemērots, tomēr piekritu pamēģināt,” stāsta S. Ēvele.

Ape – iespēju pilsēta

Otrdienās un ceturtdienās jaunatnes darbinieci var satikt Gaujienā, bet pirmdienās, trešdienās un piektdienās – Apē. “Jaunieši, klasiskajā izpratnē no 13 līdz 25 gadiem, ir pašpietiekami un ļoti aizņemti. Viņiem ir daudz darāmā, nav laika nākt uz jauniešu centru, tādēļ ir jāmeklē citi veidi, kā viņus ieinteresēt, piemēram, iesaistot pasākumos, projektos, apmaiņas programmās. Mērķis nav piespiest ar varu, pārmācīt vai pierādīt. Citādāk ir ar jaunākiem bērniem, ceturtās, piektās, sestās klases skolēniem, kuri labprāt nāk darboties vai vienkārši pavadīt brīvo laiku. Tas ir labi, jo viņi būs nākamie jaunieši un, sasniedzot 13 gadu vecumu, uz jauniešu centru skatīsies pavisam citādāk, jo jau būs pieraduši pulcēties,” saka Signe.

Viņa uzskata, ka Ape ir iespēju pilsēta. “Apē var veidot, attīstīt, radīt. Iespējams, man šobrīd ir rozā briļļu periods, bet tā es skatos uz savu pilsētu. Ir daudz vēl neizmantota potenciāla, ir ēkas, ko var atjaunot un radīt tajās ko nebijušu. Ape var kļūt labāka un labāka, bet viss atkarīgs no tā, cik paši gribēsim un darīsim. Apei piemīt īpašs šarms un nekur citur tāda nav. Arī mani universitātes draugi ir iemīlējuši šo vietu,” saka viņa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Savā Apē jūtas vislabāk” saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.