Kad dzirdam par Latvijas zinātniekiem, reti iedomājamies, ka šāds ceļš varētu sākties nelielā pagastā netālu no Alūksnes. Taču tieši Jaunlaicenē sākās Annamarijas Trausas ceļš, kas viņu aizveda līdz doktora grādam fizikā un pētnieciskajam darbam Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā. Šobrīd Annamarija pēta īpaši sīkus materiālus, kas nākotnē varētu mainīt gan medicīnas, gan tehnoloģiju attīstību. Taču ceļš līdz zinātnei nebija taisns – bērnībā viņa sapņoja par skatuvi, piedalījās vietējā teātrī un tikai vēlāk, ģimnāzijā, atklāja aizrautību ar dabaszinātnēm.
Annamarija šobrīd ir pētniece Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā, kur viņa jau gandrīz piecus gadus darbojas nanomateriālu izpētes jomā. 2024. gada novembrī viņa ieguva doktora grādu fizikā. Līdz 9. klasei Annamarija mācījās Jaunlaicenes pamatskolā, bet no 10. līdz 12. klasei – Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā.
No aktrises sapņa līdz fizikai
“Bērnībā noteikti nebiju domājusi, ka nākotni saistīšu ar zinātni. Līdz pamatskolas vidum biju ļoti klusa un intraverta, bet tad kaut kas “atvērās” – spēlēju vietējā teātrī, dziedāju ansamblī, piedalījos jaunsargos, darbojos skolas ministru kabinetā. Ap 8. klasi prātā pavīdēja pavisam cits sapnis – kļūt par aktrisi,” stāstu iesāk Annamarija. Ar draudzeni pat nopietni apsvērušas šo iespēju, tomēr, turpinot mācības ģimnāzijā, atvēries pavisam jauns pasaules redzējums – viņu ieinteresēja ķīmija, bioloģija, ģeogrāfija. “Mācoties ģimnāzijā, varēju satikt cilvēkus, kuri jau bija izvēlējušies zinātnes ceļu un pastāstīja par programmām, ko varētu studēt. Tajā laikā man tiešām nebija ne jausmas, ko lai dara tālāk. Līdz pat 12. klases beigšanai nezināju īsti, ko gribu, jo patika ļoti daudzi priekšmeti,” stāsta A. Trausa.
Bakalaura grādu jauniete ieguvu Materiālzinātnē, Rīgas Tehniskajā Universitātē, bet tad izvēlējās ko pavisam citu maģistra studijām – Vides zinātni Latvijas Universitātē. “Pēc maģistra studijām biju pārliecināta, ka pienācis laiks noslēgt studiju posmu un uzsākt darba gaitas. Pirmo pieredzi guvu ķīmijas uzņēmumā, kur nostrādāju vairākus gadus, bet vēlāk pievienojos jaunuzņēmumu videi, kas bija ļoti dinamiskas un aizraujošas pieredzes laiks manā dzīvē. Vienā pasākumā uzzināju, ka Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā norisinās studentu hakatons. Aizgāju un tiku komandā ar diviem fizikas maģistriem. Sapratu, ka tas ir ļoti interesanti, ko viņi dara un ko saprot, un ka es arī tomēr vēlos atgriezties zinātnē. Radās iespēja strādāt institūtā, un tad man pajautāja, vai stāšos arī doktorantūrā, uz ko atbildēju apstiprinoši. Tā sākās mans ceļš fizikas nozarē,” stāsta jauniete.
Pēta nanomateriālus
Šobrīd Annamarijas uzmanības centrā ir nanovadi – īpaši smalki pavedieni, kuru diametrs ir tūkstošiem reižu mazāks nekā cilvēka matam. Viņa pēta, kā šie nanomateriāli uzvedas dažādos apstākļos: cik tie ir elastīgi, cik labi iztur karstumu, kā mainās to īpašības, kad tie tiek pakļauti mehāniskai vai termiskai iedarbībai. Darbā tiek izmantoti jaudīgi elektronu mikroskopi, kas ļauj ne tikai aplūkot šos sīkos materiālus, bet pat manipulēt ar tiem – pārvietot, kustināt, savienot. “Nanomateriāli nākotnē var tikt izmantoti, piemēram, jaunās paaudzes sensoriem, elektronikas ierīcēs vai medicīnā. Lai tas būtu iespējams, vispirms mums ļoti precīzi jāsaprot, kā šie materiāli uzvedas dažādos apstākļos. Elektronikā tos var izmantot, piemēram, jaunās paaudzes mikroshēmās vai sensoros, kuri reaģē uz siltumu, gaismu vai pat ķīmiskām vielām. Tas nozīmē ātrākas, energoefektīvākas ierīces ar mazākiem izmēriem. Savukārt biomedicīnā tos var izmantot diagnostikai – piemēram, lai noteiktu konkrētus biomarķierus asinīs ļoti agrīnā slimību stadijā. Ir arī iespēja tos izmantot kā daļu no viedajiem implantiem, kas spēj izdalīt medikamentus vajadzīgajā brīdī,” stāsta jauniete.
Neizzinātā mikroskopiskā pasaule
Viens no būtiskākajiem secinājumiem, ko Annamarija guvusi savā pētnieciskajā darbā, ir atziņa par to, cik daudz mums vēl jāatklāj par pasauli, kas mīt mikroskopiskā līmenī. Viņu īpaši pārsteidza fakts, ka materiāli, kurus ikdienā uzskatām par labi zināmiem, nano izmēros uzvedas pavisam citādi. “Tas, kas šķiet pazīstams makropasaulē, pēkšņi kļūst svešs un neparedzams, jo šajā mērogā sāk darboties atšķirīgi fizikas likumi. Materiāli var kļūt elastīgāki, izturīgāki vai pat mainīt savas īpašības pilnībā. Tas nozīmē, ka nākotnē mēs varam izmantot jau sen zināmus materiālus pavisam jaunā veidā – piemēram, radot īpaši jūtīgus sensorus, kas uztver molekulas, vai arī izstrādājot viedus materiālus, kas pielāgojas videi. Uzņēmējdarbībā tas nozīmē potenciālu veidot inovatīvus produktus, kādus klasiskajā materiālzinātnē pat nevarētu iedomāties – vienkārši tāpēc, ka līdz šim neesam redzējuši, ko šie materiāli spēj, kad tie kļūst par daļu no nanopasaules,” atklāj viņa.
Strādājot pētniecībā, viena no lielākajām priekšrocībām ir iespēja būt pirmajam, kas atklāj kaut ko jaunu, – tas ir gan aizraujoši, gan ļoti motivējoši, saka Annamarija. “Tomēr tajā pašā laikā zinātnieka darbs nav viegls – izaicinājumi ir saistīti gan ar neskaidrību par nākotni, gan ar konkurenci, laika spiedienu un resursu pieejamību. Arī rezultāti nav uzreiz, un jāiemācās sadzīvot ar to, ka kļūdas un neziņa ir daļa no procesa. Būt jaunam pētniekam nozīmē ieguldīt daudz – gan laiku, gan enerģiju, lai sevi pierādītu. Tajā pašā laikā tu vēl joprojām mācies, jo šī ir joma, kur iemaņas un dziļā izpratne krājas gadiem. Pētniecībā nekas nenotiek vienas dienas laikā – ir jābūt pacietībai un iekšējam mieram. Tas ir kā ilgtermiņa ieguldījums, kur augļi tam, ko dari šodien, nāk tikai pēc ilgāka laika posma,” pārdomās dalās Annamarija.
Sievietes vieta zinātnē
Runājot par sievietes vietu zinātnē, Annamarija atzīst, ka salīdzinājumā ar nesenu pagātni, pirms desmit gadiem, vide kļuvusi daudz atvērtāka. Pat fizikas nozarē, kur joprojām dominē vīrieši, šo atšķirību tik ļoti nejūt. “Arī Eiropas Savienības iniciatīvas aktīvi veicina dzimumu līdztiesību, un zinātnes vidē tas jau kļūst par normu. Tāpēc šobrīd es nejūtu, ka man būtu jāpierāda kaut kas vairāk tikai tāpēc, ka esmu sieviete. Tajā pašā laikā, iespējams, savu lomu spēlē arī mans raksturs – es nekad neesmu bijusi tā, kuru varētu viegli ielikt kādā īpašā vai otršķirīgā lomā tikai tāpēc, ka esmu sieviete. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai visi tiek uztverti vienlīdzīgi – tā ir bijusi dabiska sajūta, ka iekļaujošai videi vajadzētu būt pašsaprotamai,” atzīst jauniete.
Iedrošinājums jauniešiem
Domājot par jauniešiem un viņu ceļu savas nākotnes veidošanā, Annamarija teic, ka liela nozīme šajā procesā var būt cilvēkiem, kuri spēj iedvesmot jeb “iešķilt dzirksteli”. “Interese var rasties pavisam vienkārši – ja kāds ar aizrautību pastāsta interesantu lietu. Tikpat svarīgi ir atgādināt jauniešiem, ka nav uzreiz jāzina, ko vēlies. Mēs dzīvojam tik ļoti ar informāciju pārpildītā laikā, ka tiešām mēdz būt grūti izlemt, ko darīt nākotnē. Arī pieaugušie bieži vien vēl meklē savu īsto ceļu. Ir normāli mainīt domas, pārkvalificēties un turpināt meklēt. Viena lieta, ko varu ieteikt, – nekautrēties uzdot jautājumus. Jautāšana sākumā var šķist grūta – bieži baidāmies izklausīties nepietiekami gudri. Bet tieši ar jautājumiem sākas mācīšanās,” iedrošina jauniete.
“Zinātne ir brīnišķīga joma – joprojām pati brīnos, ka ir iespējams gandrīz katru dienu uzzināt ko jaunu un par to arī saņemt atalgojumu. Sajūta ir tāda, it kā nodarbotos ar hobiju, kurš vienlaikus ļauj arī dot reālu pienesumu. Tā ir arī iespēja būt daļai no tiem, kas iet pa priekšu un dod zināšanas tālāk citiem. Ja tevi aizrauj dažādas lietas un jaunu zināšanu iegūšana sagādā prieku, tad zinātne ir lieliska vieta, kur sevi īstenot. Ļoti priecāšos, ja pēc kāda laika redzēšu kādu Alūksnes jaunieti, kurš būs izvēlējies nākt strādāt Cietvielu fizikas institūtā – un teiks, ka tieši šis raksts viņu ir pamudinājis darboties zinātnē. Jo pati savulaik šādu informāciju vienkārši nezināju,” iedrošina A. Trausa un teic – ja ir interese uzzināt ko vairāk, droši var sazināties ar viņu.
Nav jābūt “pareizajam” ceļam no paša sākuma
Vaicājot par nākotnes iecerēm, Annamarija atklāj, ka šobrīd ļoti aktīvi raksta projektus un cenšas definēt savu pētniecisko virzienu. “Nanomateriālu izpēte ir ārkārtīgi aizraujoša – tā ir joma, kur iespēju ir ļoti daudz. Tuvākajos gados plānoju nostiprināt esošās prasmes un apgūt jaunas pētniecības tehnikas un iekārtas. Man ļoti gribētos arī kādu laiku pavadīt ārvalstīs – praksē vai pētnieciskā stažēšanā –, lai iepazītu jaunas pieejas un gūtu citu pieredzi. Ceļošana un atrašanās jaunās vidēs mani vienmēr ir aizrāvusi. Pēc pieciem līdz desmit gadiem redzu sevi kā pētnieci ar stabilu pētniecības virzienu. Pirms dažiem gadiem pat nespēju iedomāties, ka būšu fizikā, – bet te nu es esmu. Tas notika, pateicoties gan apstākļu sakritībai, gan tiešām brīnišķīgiem cilvēkiem. Tāpēc vēlētos, lai ar savu piemēru varu iedrošināt arī citus – ka nav jābūt “pareizajam” ceļam jau no paša sākuma, ir normāli izmēģināt vairākas lietas, lai saprastu savu īsto aizraušanos. Svarīgi atcerēties – pat ja nākas mainīt virzienu, nekas no iepriekš paveiktā nepazūd velti. Viss, ko esam darījuši, mācījušies vai piedzīvojuši, krājas un kādā brīdī palīdz nākamajam solim,” iedrošina jauniete.
