Aivita Lizdika
Ārstu trūkums reģionos, tostarp Alūksnes slimnīcā joprojām jūtams, jo jaunie speciālisti lielākoties izvēlas strādāt galvaspilsētā. Šāda situācija risināma ar regulārām viesspeciālistu dežūrām, tādēļ līdzās pazīstamajam Alūksnes slimnīcas traumatologam Edgaram Perevertailo stājies ķirurgs Jevgēnijs Demičevs no Rīgas. Ikdienu viņš vada Gaiļezera slimnīcā, taču reizi mēnesī mēro ceļu uz divsimt kilometru tālo Alūksni. Lai arī ar darbu Alūksnes slimnīcā viņš ir apmierināts, pārcelties uz šejieni pavisam viņš nav gatavs, jo pagaidām šeit nesaskata izaugsmes iespējas.
Iejutās ātri
Uz Alūksni J. Demičevs kā dežurējošais ķirurgs brauc vienu reizi mēnesī un šeit strādā 48 vai vairāk stundas. “Sākotnēji neapzinājos, ka ceļā no Rīgas un atpakaļ būs jāpavada teju trīs stundas. Reizēm braucot nogurstu vairāk, nekā slimnīcā strādājot. Alūksnes slimnīcas kolektīvā iejutos ļoti ātri. Kolēģi ir draudzīgi un atsaucīgi, nevaru pat salīdzināt ar lielo slimnīcas kolektīvu Rīgā, kur nereti katram ir savas intereses,” atzīst ķirurgs. Alūksnes slimnīcā darbu viņam ierādīja traumatologs dakteris Edgars Perevertailo. Priekšstats par traumatoloģiju speciālistam bija virspusējs, jo studiju laikā viņš tikai nedaudz “pieskārās” ortopēdijai. “Dakteris Perevertailo ir vienīgais traumatologs šajā reģionā un liels darbaholiķis. Viņš uz slimnīcu nāk arī sestdienās, svētdienās, ir vienmēr, kad es šeit strādāju,” saka jaunais ķirurgs.
Atzinīgi viņš vērtē arī Alūksnes slimnīcas aprīkojumu, apstākļus palātās. “Te ir viss, lai veiktu jebkuru akūtu operāciju. Turklāt, tā kā aprīkojuma un instrumentu noslodze nav liela, to tehniskais stāvoklis ir kvalitatīvs,” stāsta J. Demičevs.
Neievēro regulāras ēdienreizes
Tāpat kā citviet, arī Alūksnē pacientiem ir dažādas veselības problēmas. “Jāārstē ādas veidojumi, papilomas, nereti ir cirkšņu trūces, apendicīts, žultspūšļa operācijas. Žultspūšļa izņemšana ir viena no biežāk veiktajām operācijām Latvijā. Tā raksturīga sievietēm pēc 50 līdz 55 gadiem, taču arī jauniem cilvēkiem arvien biežāk ir problēmas ar žultsakmeņiem. Tas atkarīgs no iedzimtības, diētas. Cilvēki ir aizņemti ar darbu, karjeru, neievēro regulāras ēdienreizes, kas bojā viņu veselību,” vērtē ķirurgs. Viņš uzskata, ka ķirurgam, kurš veicis operāciju, ir jāuzņemas arī vadība pacienta ārstēšanā pēcoperācijas periodā: “Tas, kurš operēja, daudz labāk varēs saprast, kas ar pacientu notiek pēc operācijas. Tikai pēc operācijas apraksta to ir grūtāk darīt, ir grūtāk atrast problēmas cēloni, ja tāda rodas.”
“Alūksnieši, salīdzinot ar rīdziniekiem, ir ļoti pacietīgi cilvēki. Reizēm pie ārsta vēršas jau tikai tad, kad slimība jau ir ielaista. To var saprast, jo daudzi dzīvo laukos, mājās ir saimniecība, kuru nevar ilgstoši atstāt,” viņš novērojis.
Nezaudē aktualitāti
Vidusskolas laikā, apspriežot nākotnes profesijas izvēli, Jevgēnijs sapratis, ka ir daudz tādu profesiju, kas laika gaitā zaudē savu aktualitāti. Kāds draugs viņam teicis: “Cilvēki vienmēr ēdīs un slimos.” Tie ir procesi, no kuriem neviens savā dzīvē nevar izvairīties. Šie vārdi jaunajam puisim spilgti palika atmiņā. Vecāki viņu nevirzīja kādai konkrētai profesijai, un, tā kā puisim patika ķīmija, dabas zinātnes, viņš izvēlējās studēt medicīnu. Ķirurģiju jaunais vīrietis izvēlējies tādēļ, ka negrib pacientus “barot” ar tabletēm, lai redzētu sava darba augļus.
“Manā dzimtā kopš 15. gadsimta nav bijis neviena mediķa. Tālāk izpētījis neesmu. Tēvs ir autoinženieris, mamma pēc izglītības ekonomiste, bet strādā par šuvēju. Skolā nekāds izcilnieks nebiju, bet mācības man padevās labi. Tādēļ mani nebaidīja ilgie studiju gadi. Tomēr nebiju gatavs tam, kas notika medicīnas fakultātē. Pēc tautības esmu baltkrievs, tādēļ mācījos krievu skolā. Savukārt studijas notika tikai latviski, un divu trīs mēnešu laikā pieķēru sevi pie situācijas, ka es jau esmu sācis pat domāt latviski,” atceras ķirurgs.
“Esmu samērā nepacietīgs, tādēļ izvēlējos ķirurģiju. Pēc operācijas pacientam kļūst labāk tūlīt, es redzu sava darba rezultātu,” tā par savu profesijas izvēli saka ķirurgs J. Demičevs. Studiju laikā viņš bieži kā brīvprātīgais strādāja Gaiļezera slimnīcā Rīgā, un reiz tur viņš satika vietējo ārstu reanimatologu Sprūdžu. Viņš Jevgēnijam piedāvāja iespēju strādāt Alūksnes slimnīcā, dežurējot kā ķirurgam. “Es šo iespēju novērtēju, jo gribēju ķirurga darbu. Nevēlos ārstēt klepu vai sirds aritmiju, kad cilvēki ar šādām problēmām vēršas Uzņemšanas nodaļā. To lai dara terapeits, es varu visu to, kur nepieciešama operatīva iejaukšanās, – es strādāju ar skalpeli,” saka J. Demičevs.
No katra gadījuma mācās
Pirmā saskarsme ar medicīnu Jevgēnijam bija skolas laikā, kad skolēnus aizveda paskatīties, kā veic miruša cilvēka sekciju. “Man tolaik kļuva slikti un es šo telpu atstāju. Tikai vēlāk, iegūstot ārsta diplomu, sapratu, ka tas tolaik bija no situācijas neizpratnes. Nesapratu šī notikuma mērķi. Protams, no atvērta vēdera mēdz būt arī nepatīkamas smakas, kuras ne visi var pieņemt. Tagad saprotu, ka tā ir ārsta ikdiena, jo nav noslēpums, ka Uzņemšanas nodaļā nonāk dažādu sociālo grupu cilvēki, arī tādi, kuri vispirms ir jānomazgā. Ja to neizdara, viņi ar iespējamo infekciju apdraud pārējos pacientus,” atklāj jaunais ķirurgs.
Studijas J. Demičevam grūtības nesagādāja, tomēr mediķa profesiju viņš tā pa īstam sāka izprast tikai sestajā kursā. “Emocijas un gandarījuma sajūtu darbā izjutu tikai tad, kad kļuvu par rezidentu un reāli sāku darbu slimnīcā. Jābūt lielai stresa noturībai, jo neapšaubāmi mēdz būt gadījumi, kad plānotā operācija neizdodas,” stāsta J. Demičevs. Viņš atklāj, ka darbā gūtās emocijas uz mājām “nenes”, tomēr ir gadījumi ar letālu iznākumu, kurus aizmirst tā vienkārši nedrīkst. Tie jāpārrunā ar kolēģiem speciālistiem, jāizanalizē no medicīnas skatu punkta, lai zinātu, vai ārstēšanā pieļautas kļūdas, vai bija citi iemesli, kādēļ operācija bija neveiksmīga. “Visi mēs esam cilvēki, un katram konkrētajam gadījumam ir sava interpretācija,” saka ķirurgs. Arī šādos gadījumos Jevgēnijs atceras kādas kolēģes teikto katrs pacients nonāk pie ārsta, lai tas viņam palīdzētu vai kaut ko jaunu iemācītu. Tādēļ neveiksmīgos gadījumos nevajag ieciklēties, bet jāatrod balanss starp apātiju un empātiju. “Ārstam jābūt līdzjūtīgam, taču jāsaprot, ka tas ir viņa darbs, bet pacienti ir sveši cilvēki. Žēl, ka, studējot universitātē, izpalika padziļinātas psiholoģijas studijas. Šiem jautājumiem pieskārāmies vienīgi medicīnas ētikā. Daudz ko šajā jomā nācās iemācīties vēlāk no mentoriem,” saka J. Demičevs.
Laimīgākā diena mūžā
Studējot ķirurģiju, jaunie speciālisti praktizējas uz simulatoriem, veicot dažādas laproskopiskas operāciju imitācijas. Tas uztrenē kustības, tomēr tas ne tuvu nav tam, kā viss notiek īstenībā. “Kādreiz, pirms kļūt par ārstu, potenciālajam studentam testēja redzi un krāsu redzi, tagad tas vairs nav aktuāli, jo laproskopiskās operācijas veic, skatoties monitorā, nevis mikroskopā, kā tas bija kādreiz,” atklāj ķirurgs. Viņš savu pieredzi guvis jau studiju ceturtajā kursā, strādājot kā brīvprātīgais Uzņemšanas, Neatliekamās medicīniskās palīdzības un citās nodaļās, līdz vienbrīd viņu pieaicināja operācijā, kur varēja skatīties un mācīties. “Tā lēnā garā, kad biju redzējis vairākas pēc kārtas līdzīgas operācijas, mentors uzticēja man skalpeli un aicināja operēt. Protams, rezidentam operācijā vienmēr asistē sertificēts ķirurgs,” stāsta Jevgēnijs. Viņš atceras, kā Gaiļezera slimnīcas vadītājs ķirurgs Kaminskis viņu uzaicināja pirmo reizi asistēt operācijā. “Gadījums bija smags, man pietecēja kurpes ar strutām, bet tā vienalga bija mana laimīgākā diena mūžā,” saka jaunais ķirurgs. Kādu citu reizi slimnīcā atveda pacientu ar durtu brūci sirdī. Ķirurgs Kaminskis rētu sašuva, un cilvēks izdzīvoja. “Vērojot to gadījumu, pārliecinājos, ka noteikti gribu būt ķirurgs, būt kā viņš,” saka J. Demičevs.
Saskarsmi apgūst bārā
Jaunais ārsts atzīst, ka ir ļoti komunikabls un ātri atrod kontaktu ar pacientiem. “Ar medicīnu saistītās profesijās nopelnīt bez atbilstošas izglītības nav iespējams, bet naudu vajadzēja, jo studiju laikā gribēju dzīvot atsevišķi no vecākiem. Tādēļ paralēli strādāju par viesmīli. Lai arī cik ļoti man nepatiktu darbs bārā un restorānā, es noteikti no tā daudz ieguvu. Pirmkārt, tā bija saskarsme, komunikācija ar cilvēkiem. Tagad, salīdzinot abas profesijas, vērtēju, ka ārstam ir vieglāk – cilvēks atnāk lūgt palīdzību, kas nav pakalpojums, kuru viņš pērk par savu naudu, kā tas ir, piemēram, restorānā. Tas nosaka klientu attieksmi pret apkalpojošo personālu,” domā J. Demičevs. Strādājot restorānā Vecrīgā, viņš padziļināti apguva arī angļu valodu, jo bieži nācās apkalpot ārzemju klientus.
Divas visgraujošākās slimības
Strādājot neatliekamajā palīdzībā slimnīcā, ārstam vienmēr jārēķinās ar to, ka pacienti vēršas pēc palīdzības, sūdzoties par sāpēm. “Šiem pacientiem vienmēr ir kāds neapmierinātības bāzes līmenis, kas katram ir atšķirīgs. Ir tādi, kuri nāk, jau uzreiz izsakot savas pretenzijas, ka ārsti nevar palīdzēt. Visvairāk nepamierināto ir to vidū, kuri paši nerūpējas par savu veselību. Viņi uzskata, ka ārstam ir jāpalīdz, bet neapzinās, ka vispirms pašam jāmaina savs dzīves veids. Bez tā ārstēšana nav iespējama. Tas attiecas uz alkohola lietošanu un organisma lieko svaru. Manā skatījumā tās ir divas visgraujošākās slimības – alkoholisms un aptaukošanās – tās ietekmē visus orgānus. Ķirurgam aptaukojušos cilvēku ir fiziski grūti operēt. Tas palielina sarežģījumu risku, pagarina operācijas laiku, palielina visu, sākot ar personāla noslodzi un izmaksām. Šādam pacientam būs ilgāk jāsaņem terapija,” saka ķirurgs. Viņš gan atzīst, ka Latvijā šajā ziņā cilvēki ir salīdzinoši veselīgi. Ar amerikāņiem vispār nevar salīdzināt, un ķirurgs novērojis, ka arī Lielbritānijā tagad ir slikti ēšanas paradumi. “Esot Londonā, mans gremošanas trakts nespēj pārstrādāt tur ēdienā esošo tauku daudzumu. Pie mums visu gadu pieejami dažādi augļi un dārzeņi, Veselības ministrija izdevusi veselīga uztura rekomendācijas pacientiem ar dažādām hroniskām slimībām,” viņš vērtē.
Vispirms katram pašam
Jaunais ķirurgs uzskata, ka par maz uzmanības sava organisma pārvaldīšanai jau no mazotnes ir pievērsts skolās. “Cilvēkam daudz vairāk jāizprot savs organisms. Daudz uzmanības skolā pievērš matemātikai, bet tagad, strādājot, manā darba dzīvē matemātikas nav. Tomēr dabaszinības māca par maz, par maz cilvēki zina par savu organismu, un tas vēlāk noved pie zināmām veselības problēmām. Cilvēks laicīgi nespēj atpazīt, kad sākas kāda novirze no normas. Pacienta informētība par savu veselību Latvijā ir zem pieļaujamā līmeņa,” saka J. Demičevs. Ķirurgs atklāj, ka cilvēki, nonākot slimnīcā, ļoti labi zina savas pacienta tiesības, bet pilnībā neapzinās pienākumus. “Katram pašam vispirms jārūpējas par savu veselību, ārsts var tikai palīdzēt to darīt,” saka ķirurgs.
Vienā profesijā
J. Demičevam tagad ir pašam sava ģimene. Sieva Renāte ir anestezioloģe, reanimatoloģe, un ģimenē aug meitiņa Emīlija. “Ar Renāti bijām klasesbiedri, pazīstami esam kopš 7. klases, tātad jau 16 gadus. Vēlāk arī studējām kopā, kārtojām eksāmenus, izgājām rezidentūru. Vienmēr viens ar otru konsultējamies. Ja viņai vajag padomu no manis kā no ķirurga, viņa zvana, vai otrādi. Reizēm strādājam vienā komandā, jo ķirurgs bez anesteziologa nevar operēt. Tomēr skats uz pacientu no ķirurga un anesteziologa viedokļa ir no diviem dažādiem skatu punktiem. Tas reizēm noved pie konfliktiem darbā, jo šīs specialitātes ir tik dažādas,” atklāj jaunais ārsts.
Nav gatavs pārcelties
Neskatoties uz noslogoto ikdienu, J. Demičevs atrod laiku vairākiem hobijiem. “Izlādēties man palīdz teniss, to spēlēju vienu vai divas reizes nedēļā. Nesen sāku nodarboties arī ar peldēšanu baseinā. Man patīk makšķerēšana vasarā, un jau kopš bērnības esmu liels datorspēļu fans. Savu brīvo laiku veltu arī meitiņai Emīlijai, izbraucot ar divriteņiem,” stāsta Jevgēnijs.
Šī gada laikā viņš Alūksni vēl nav iepazinis. Tikai vienu reizi bijis līdz ezera krastam, apskatījis apkārtni. Tomēr Alūksni viņš vērtē kā ļoti tīru pilsētu. “Jo tālāk no Alūksnes novada uz Rīgas pusi, jo trakāk, par kārtību galvaspilsētas ielās nemaz nerunāsim. Rīga lēnām pārtop par Eiropas galvaspilsētu sliktā nozīmē. Netīrs ir ne tikai apkārtnē, bet arī centrā. Alūksnē ir tīras ielas un ceļi, zāle nopļauta, valda kārtība,” novērojis dakteris. Tomēr J. Demičevs saprot, ka Alūksnei ir grūti piesaistīt jaunos speciālistus. Arī viņš nav gatavs pārcelties uz šejieni pavisam. “Jauniešiem ir ambīcijas. Arī jaunajiem ķirurgiem šeit nebūs izaugsmes, jo nav iespējams plašs operāciju spektrs. Lai sasniegtu konkrētu līmeni konkrētas patoloģijas ārstēšanā, jāveic zināms skaits operāciju. Šeit skaitu nevar sasniegt, jo novadā dzīvo mazāk cilvēku nekā vienā Rīgas mikrorajonā. Tā ir mazās valsts problēma, kur vairāk cilvēku koncentrējas lielākajās pilsētās,” atklāj dakteris. Viņš, lai zinātu aktualitātes, sociālajos tīklos seko līdzi notikumiem Alūksnē. “Alūksniešiem savas veselības uzlabošanai iesaku būt aktīvākiem, jo šim nolūkam pašvaldība ir radījusi visus apstākļus. Jums pat ir kalns, kur ziemā slēpot,” saka ķirurgs.
Reklāma