1879. gadā entuziasts Aleksejs Grāvītis, ar kājām vairākkārt mērojot ceļu no Gulbenes līdz Liepnai, tur pamazām izveidojis nelielu skoliņu, kura sākotnēji bija sešgadīgā pamatskola, vēlāk jau septiņgadīgā, astoņgadīgā, bet vēlāk arī vidusskola. Viņa dibinātā skola ir izglītības sākums Liepnas pagastā. Šo gadu laikā aiztecējis daudz ūdeņu un tiem līdzi pūtuši arī pārmaiņu vēji, bet rīt, 19. oktobrī, tagadējais nu jau Alekseja Grāvīša vārdā nosauktais Liepnas pamatskolas kolektīvs savus bijušos audzēkņus, pedagogus un darbiniekus aicina kopīgi svinēt skolas 145., jaunās skolas ēkas 60. un Sporta halles 15. dzimšanas dienu. Tās priekšvakarā skolas direktore un pedagogi, un skolēni kavējās atmiņās, lai pastāstītu par savām skolas darba gaitām vairāku gadu desmitu garumā.

Savulaik – skola ar perspektīvu

A. Grāvīša izveidotajā Liepnas skolā savulaik bērnu bija daudz. Pirms 60 gadiem uzceltā jaunā skolas ēka pagājušā gadsimta 70. gados bija izaugusi līdz pat vidusskolai, te nācās izveidot paralēlklases, jo bērni mācīties brauca ne tikai no tuvējās apkārtnes, bet arī no toreizējā rajona centra, Alūksnes. Šim nolūkam bija nepieciešams skolas internāts, kur nedēļas garumā palikt tiem bērniem, kuri nevarēja izbraukāt uz mājām. Internāta pakalpojumus izmantoja arī attālāk dzīvojošie vietējā pagasta bērni. Te viņi bija pabaroti, pieskatīti un izguldīti. “Skola bija ar perspektīvu, jo, piemēram, 1990. gadā pagastā dzīvoja vairāk nekā 1300 iedzīvotāju, līdz ar to bija arī ievērojami vairāk bērnu. Nu esam nokļuvuši atpakaļ – ar 2019./2020. mācību gadu atkal pārtapuši par pamatskolu zemās demogrāfiskās situācijas dēļ, jo pagastā palikuši vien aptuveni 500 iedzīvotāji,” stāsta A. Grāvīša Liepnas pamatskolas vēstures skolotāja Lidija Zitāne.

Kad vidusskola te vēl pastāvēja, skolas vecākās paaudzes pedagogi to ierosināja nosaukt tās dibinātāja Alekseja Grāvīša vārdā. “Sākotnēji tas neizdevās, bet piemērots brīdis bija 2019. gads, kad notika pēdējā skolas reorganizācija. Šoreiz pašvaldība mūsu ierosinājumu atbalstīja, un kopš tā laika nesam Alekseja Grāvīša vārdu,” saka tagadējā pamatskolas direktore Ilona Kazimirjonoka.

Skolotājus piesaistīt grūti

Liepnas skola vienmēr lepojusies ar saviem pedagogiem. Te visos laikos strādājuši izglītoti, apzinīgi un sirdsgudri skolotāji, un pašreizējā skolas kolektīvā viņi ir 20. Ar šo mācību gadu kolektīvā veiksmīgi iejutusies visjaunākā kolēģe Ginta Mallone, kura bērniem mācīt angļu valodu brauc no Žīguru pagasta Balvu novadā. “Skolotājus aicināt pie sevis strādāt mums nav viegli. Esam tālu no pilsētas, mērot 30 vai vairāk kilometrus divas reizes dienā piecas dienas nedēļā nav viegli, tas skolotājam izmaksā dārgi. Savukārt tie, kurus nenomāc brauciena izmaksas, atzīst, ka ceļš ir nogurdinošs, ziemā arī nedrošs. Skolā vēl jāpavada intensīvas piecas, sešas darba stundas, bet, atgriežoties mājās, jāsagatavojas nākamās dienas mācību darbam. Jāņem vērā, ka katram ir arī sava ģimenes dzīve,” stāsta I. Kazimirjonoka. Pašlaik vairākiem skolotājiem Liepnas pamatskolā nav iespējams nodrošināt pilnu algas likmi. Aptuveni puslikme ir mūzikas un krievu valodas skolotājām.

“Strādājot lauku skolā, skolotājam nepieciešamas zināmas rakstura iezīmes – patriotisms, fanātisms un arī labdarība mums nav sveša. Tie, kuri vēlas strādāt prestižā skolā, laukos palikt nevar, jo lielu naudu mēs šeit nenopelnām. Skolā pašlaik mācās vien 75 bērni, bet pirmsskolas grupiņā iet 23 mazulīši,” atklāj direktore. “Lauku skolu nevar salīdzināt ar pilsētas bērnu “kombinātu”. Mācību stundas laikā es varu aprunāties ar ikvienu bērnu klasē, pieiet, izskaidrot nesaprotamo vielu. Mazo skolu priekšrocība tomēr ir tā, ka skolotājs savu uzmanību veltī katram skolēnam. Nauda un cilvēciskās vērtības ir divas dažādas lietas,” piebilst L. Zitāne.

Aicina svinēt

Šodien bijušie skolas absolventi, pedagogi un darbinieki tiksies salidojumā. Skolas svētku zālē viņus gaidīs direktores svinīgā uzruna, varēs izbaudīt skolēnu koncertu, vēlāk ballēties Māra Keiša mūzikas pavadījumā un kavēties tik jaukajās skolas laiku atmiņās. “Svētki nāk un atkal aizies, bet mēs, skolotāji, šeit paliksim, turpināsim strādāt un turpināsimies savos un skolas bērnos,” nobeigumā saka viena no svētku organizatorēm skolotāja Sanita Bordāne. Viņa aicina bijušos un tagadējos liepniešus izbaudīt skaisto rudens sestdienu, lai kopīgi nosvinētu Liepnai tik nozīmīgas jubilejas.

PATĪK MĀCĪTIES LIEPNĀ

Pedagogiem patīk darbs skolā, bet ko domā audzēkņi? “Man patīk mācīties Liepnas pamatskolā. Mums ir jauki klasesbiedri, sadzīvojam draudzīgi, nestrīdamies,” saka 9. klases skolēns Mārtiņš Siliņš. “Arī skolotāji mums ir jauki, saprotoši, pozitīvi, jautri, apveltīti ar lielisku humora izjūtu,” piebilst viņa klasesbiedrene Marta Bordāne. Abi stāsta, ka skolā bez mācībām bērniem iespējams iesaistīties ārpusstundu vizuālās mākslas pulciņā, sporta, dabas, ritmikas un logoritmikas pulciņos. Bērni atzīst, ka viņi skolā nav pārāk noslogoti. Mācību stundas, tāpat kā citās skolās, sākas pulksten 8.30, bet beidzas ap pulksten 14.00 vai 15.00. Savukārt mājasdarbos skolotāji neuzdod pārāk daudz uzdevumu.

Mārtiņš domā, ka skolā vēl būtu nepieciešama telpa skolēniem, kas iekārtota ar atpūtas krēsliem, pufiem un dīvānu, kur ērti apsēsties un uzspēlēt galda spēles. Agrāk šāda telpa skolēniem bija, bet pašlaik nav, jo, kā norāda direktore, pietrūcis telpu klasēm. Tomēr skolā iekārtota īpaša telpa “Spārni” aktīviem bērniem, kur darbojas skolas pašpārvalde. To skolēni “Erasmus” projekta ietvaros šoruden iekārtojuši paši. “Kamēr ārā ir rudenīgi silti laika apstākļi, mācību stundu starpbrīžos mēs mēdzam uzturēties arī skolas iekšpagalmā. Tur aug lieli kastaņkoki, kuru zaros mazāko klašu skolēni mēdz arī kāpelēt,” atklāj Marta. Mārtiņš savus nākotnes plānus pēc 9. klases saista ar mācībām vidusskolā, bet Marta savas ieceres vēl neatklāj, lai gan sava vīzija viņai ir.

Labprāt nāk palīgā

Direktore priecājas, ka viņas aicinājumam atkal strādāt skolā atsaukušies pensionētie skolotāji. Skolotāja Lidija Zitāne darbu Liepnas vidusskolā sāka 1973. gadā, vēlāk strādāja ciema padomē, Liepnas internātskolā, bet līdz aiziešanai pensijā atkal vidusskolā. Tagad L. Zitāne savulaik iesākto darbu turpina, un nu viņas kolēģi ir bijušie audzēkņi. “Ne savos aktīvajos skolotājas darba gados, ne tagad, kad esmu jau skolotāja pensionāre, neatceros kādu mūsu skolas audzēkni, kurš, kā tautā saka, “būtu nogājis no ceļa”. Visi ir atraduši savu vietu dzīvē, un mēs lepojamies ar juristiem, zobārstiem, tiesnešiem, skolotājiem, uzņēmējiem un citu cienījamu profesiju pārstāvjiem, kuri nākuši no Liepnas. Visi viņi ir izauguši par labiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka skola savos audzēkņos ir ielikusi cilvēcības pamatus un turpina to darīt arī tagad,” saka L. Zitāne. Skolā nav sava psihologa, bet kolektīvam izveidojusies laba sadarbība ar Inetu Bērziņu un Līgu Amosovu. Direktore priecājas arī par šajā mācību gadā izveidoto aktīvo skolas padomi ar enerģisko Santu Voropajevu priekšgalā. Pērn Santa ierosinājusi jaunu tradīciju, kas turpināsies arī šogad – vairāku paaudžu sadraudzības turnīru volejbolā.

Jaunums Liepnas pedagogiem ir saņemtā ziņa no Izglītības un zinātnes ministrijas – jābūt gataviem apmācīt trešo pasaules valstu pilsoņu bērnus. “Tas saistīts ar patvēruma meklētāju centra atvēršanu Liepnā, tādēļ jau šogad apmeklējām tam nepieciešamos kvalifikācijas paaugstināšanas kursus,” saka I. Kazimirjonoka.

Sapnis veiksmīgi izsapņots

Skolas direktore I. Kazimirjonoka sapni kļūt par skolotāju sākusi īstenot jau, mācoties 1. klasē. Par piemiņu no tās viņai ilgi glabājies zīmējums, uz kura rakstīts “Es būšu skolotāja”. Profesijas izvēlei Ilona iespaidojusies no saviem skolotājiem, kuri savos audzēkņos tolaik saskatīja pozitīvismu un apzinīgumu. “Tādi arī bijām. Skolas gados daudz pasākumu skolā organizējām bez pedagogu palīdzības. Vēlāk, mācoties par skolotāju, svarīgi bija apgūt mācību priekšmeta metodiku. Tad bieži atcerējos, kā man matemātiku mācīja mana klases audzinātāja skolotāja Marija Tarasa. Iespējams, tieši tādēļ man matemātika vienmēr ir bijis mīļākais mācību priekšmets,” saka direktore. Par saviem sargeņģeļiem skolas laikā viņa uzskata arī skolotājas alūksnietes Āriju Cimbuli un Metu Lerhu. Arī viņas abas bija kā mentori, kuras Ilonu virzīja pedagoga darbam. Vēlākos gados, kad jau Ilona pati bija skolotāja, Ā. Cimbule bieži viņai piezvanīja, interesējās par viņas veiksmēm un neveiksmēm darbā, nu jau viņa aizgājusi viņsaulē, bet M. Lerha to dara vēl pašlaik. “Arī tā izpaužas skolotāja mīlestība pret savu dzimto vietu un savu darbu, viņas to atstājušas savos audzēkņos, kuri tagad iet viņu pēdās,” saka I. Kazimirjonoka.

Direktore lepojas arī ar skolas tehniskajiem darbiniekiem, kuri savu darbu veic apzinīgi, ar augstu pienākuma sajūtu. “Par to esmu gandarīta, varam veiksmīgi sastrādāties,” saka viņa.

Labi padarīta darba sajūta

Sestdien savu 15. pastāvēšanas gadadienu svinēs arī Liepnas Sporta hallei. Kad Liepnā Sporta halles vēl nebija, skolas sporta, dizaina un tehnoloģiju skolotājs Andris Spirks strādāja arī par deputātu vietējā pagastā. “Balsojumā abas rokas bija “par” Sporta halles būvniecību pagastā, bet šaubījos, vai būs pietiekams apmeklējums, lai tik lielu halli varētu uzturēt. Kad to uzcēla un redzēju, ka tā ir pilna ar sportotgribētājiem, visas šaubas pagaisa. Bija labi padarīta darba sajūta,” tagad atceras A. Spirks. Sporta hallē iespējams spēlēt futbolu, florbolu, basketbolu, volejbolu, tur ir tenisa, novusa galdi, trenažieru zāle un viena no 94 retajām Latvijā – septiņus metrus augstā kāpšanas siena. Te notikušas Alūksnes novada sacensības florbolā, Alūksnes Sporta skolas basketbola nometnes bērniem, “Atzeles” kausa izcīņa volejbolā, kad piedalījās sportisti arī no blakus novadiem, un citas sacensības.

A. Spirks tagad ir arī Alūksnes Sporta skolas sporta dzīves organizators, jo halli iznomā Sporta skolai. Halli tagad pamatā izmanto skolēni sporta stundās un interešu izglītības pulciņos, bet vakaros Sporta skola šeit organizē astoņas nodarbības mēnesī vietējiem jauniešiem. Ziemas periodā telpas nomāja arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde patvēruma meklētāju lietošanai, bet tagad, tumšajos rudens vakaros, to vairāk izmanto arī vecāka gada gājuma liepnieši.

Andris hallē strādā desmit gadus, arī ir liepnietis, kurš 11 gadus mācījies šajā skolā, pabeidzis to, studējis toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā un atgriezies dzimtajā pagastā un skolā. “Kas vilka atpakaļ uz dzimto pusi? Mans klases audzinātājs Liepnas skolā bija Vilhelms Kukličs. Viņš ielika bērnos sportošanas pamatus, arī manī. Vēlāk radiniece, toreizējā skolotāja Lilita Spirka man ieteica studēt pedagoģiju. Tā arī es, ieguvis sākumskolas skolotāja izglītību, atgriezos Liepnā, jo kurš gan cits, ja ne mēs paši organizēsim savu dzīvi pagastā? Arī ar bērniem man ļoti patīk strādāt,” saka A. Spirks.

Trešdaļa klasesbiedru – skolotāji

Vizuālās mākslas, dizaina un tehnoloģiju skolotāja vecākajās klasēs Mārīte Pugeja arī ir vietējā. Tāpat kā lielākais vairums skolotāju viņa mācījusies Liepnā, pēc tam studējusi Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, atgriezusies dzimtajā pagastā. “Esmu augusi tajā laikā, kad skolotāja profesija mūsu valstī bija prestiža. Tam apliecinājums ir tas, ka trešā daļa no maniem klasesbiedriem ir izvēlējušies pedagoga profesiju un ilgāku vai īsāku laiku tajā arī strādājuši. Pašlaik kolēģi šajā skolā man ir divi klasesbiedri,” atklāj M. Pugeja. Viņa nāk no ģimenes, kur visas māsas absolvējušas mākslas skolu. Arī Mārīte savu lielāko daļu studiju laika pavadījusi mākslas skolā zīmējot, gleznojot, apgūstot kompozīciju. Vizuālā māksla un rokdarbi viņai vienmēr padevušies. Dažādus noformēšanas darbus viņa veikusi, jau būdama skolniece, bet par pedagoģi skolā nostrādājusi nu jau 30 gadus.

Ar plašāku redzesloku

M. Pugejai grūti salīdzināt skolēnus viņas darba pirmsākumos un tagad, jo, kā saka pati, viņa aug līdzi laikam. Tomēr vērtē, ka mūsdienu skolēni ir radošāki, atklātāki, uzdrošinās daudz ko vairāk pateikt, viņiem ir plašāks redzesloks. “Arī es no viņiem daudz ko mācos. Mākslā interneta pieejamība paplašina skolēna redzējumu, tur daudz ko skolēns var atrast kā iedvesmas avotu, kas jāliek lietā,” saka viņa. “Mārītes vadībā mūsu skolēni saņēmuši daudz atzinību un godalgu mākslas priekšmetu jomā,” piebilst direktore. Skolotāja Pugeja no savu darba gaitu pirmsākumiem ir arī klases audzinātāja. Šajā mācību gadā viņai uzticēta apvienotā 4. un 5. klase. Pedagoģe uzsver, ka viņai savulaik paveicies ar savu klases kolektīvu, bet tagad tāpat ir ar darba kolektīvu, jo uz darbu viņa iet ar prieku. “Pedagogu un tehnisko darbinieku kolektīvs ir saliedēta komanda, kuru vada talantīgā direktore. Ilona ir apveltīta ar izcilu humora izjūtu, kas nereti sniedz mums, skolotājiem, atelpu darbā. Varam pasmieties visi kopā un neapvainojamies, ja kādreiz cits citu “pavelkam uz zoba”. Caur humoru viegli uztveram jebkuru darbu, esam savstarpēji izpalīdzīgi, ātri izprotam kolēģu pasniegto domu, attīstām tās pavedienu tik veikli, ka beigās esam jau aizmirsuši, kurš konkrēto ideju izvirzīja. Mūsu skolā ir droša vide, te mācījušies arī mani bērni,” saka M. Pugeja.

Darbs, kas sagādā prieku

Iveta Boroduška ir sākumskolas un pirmsskolas, sociālo zinību, ritmikas un teātra pulciņa skolotāja, kā arī skolas arodbiedrības pirmorganizācijas priekšsēdētāja. Liepnas skolas absolvente, caurcaurēm liepniete. “Man jau bērnībā ļoti patika mācīt jaunākos māsu un brāli. Jau tolaik man šķita, es kļūšu par skolotāju. Izvēli par labu šai profesijai noteica arī manas skolotājas, manas autoritātes
– pirmā audzinātāja Elga Abakuka, kura mani slavēja par skaisto rokrakstu, un latviešu valodas un literatūras skolotāja Valentīna Kļaviņa, kura allaž bija mierīga un nosvērta,” atceras I. Boroduška. Pēc studijām Liepājā jaunā skolotāja vēlējās atgriezties Liepnā, kur viņu gaidīja dzimtās vietas un mīļie cilvēki. Pirmā Ivetas darbaudzinātāja bija sirsnīgā un sadarbībai atvērtā Marija Tarasa, bet darba kolektīvs jaunos pedagogus sagaidīja laipni un ar zināmu lepnumu par saviem bijušajiem audzēkņiem. Tagad skolotāja savā skolā nostrādājusi jau 33 gadus, kas piepildīti ar krietniem darbiem, par kuriem saņemti gan Izglītības un zinātnes ministrijas, gan pagasta un novada pašvaldības un citas pateicības. Tas sagādā gandarījumu, atzīst I. Boroduška. “Būt skolotājam un dzīvot Liepnā ir raženi un skaisti,” saka viņa.

Skolotājam savs darbs jādara ar mīlestību, jābūt labestīgam, pacietīgam, mierīgam, nosvērtam, tad tas nešķitīs grūts, domā I. Boroduška. “Strādāju tā, lai pašai par to būtu prieks. Laime nav nekas, kas pasniegts gatavs, – tā atkarīga no paša darba,” saka skolotāja. Viņai padodas sadarbība ar skolēnu vecākiem, jo skolotāja strādā ar cieņu, cilvēkmīlestību, runā ar vecākiem vienkāršā, saprotamā valodā.

Vērtē kā stingru skolotāju

“Šajā skolā strādājuši mani vecāki, te mācījos es un mani trīs bērni. Kopš 2000. gada, kas mani šim darbam uzrunāja toreizējā skolas direktore Austra Lāce, pamatskolas klasēs strādāju arī es. Skolotāju kolektīvs ir saliedēts. Viens par visiem un visi par vienu. Nekad neesmu no rīta cēlusies ar domu, ka negribas iet uz darbu. Zinu, ka vienmēr, ja nepieciešams, saņemšu atbalstu no kolēģiem, kopīgi varam realizēt veiksmīgas idejas, un mums izdodas,” saka latviešu valodas un literatūras skolotāja, direktora vietniece audzināšanas jomā Sanita Bordāne. Skolēni viņu sauc par stingru skolotāju. Pašai gan šķiet, ka viņa tāda nepavisam nav, jo bieži vien piekāpjas, iet uz kompromisu. “Skolotājam nepieciešama liela pacietība, atbildība, jābūt emocionāli ieturētam, gatavam jauniem izaicinājumiem un jāmīl savs darbs. Jābūt psihologam, lai izprastu konkrēto situāciju, jo reizēm bērni mūsdienās atļaujas pārāk daudz, un nepārtraukti jāmācās arī pašam,” viņa saka. “Skolēniem mūsdienās trūkst pašsaglabāšanās instinkta. Bērni nejūt robežu dzīvības draudiem un pašam,” novērojusi I. Kazimirjonoka.

+ 6