Katram no mums šobrīd ir iespēja aizvērt acis un pasapņot – kādā Latvijā vēlamies dzīvot? Kas būtu tās lietas, ko vajadzētu mainīt, ieviest vai likvidēt, lai dzīve valstī būtu labāka? Kādu Latviju vēlamies pēc 25 gadiem? Tie ir jautājumi uz kuriem savstarpēji sarunājoties atbildes rada “Dialoga apļos” Apē. Šogad Valsts kanceleja uzsākusi jaunu iniciatīvu, dodoties uz dažādām Latvijas vietām, lai ar vietējiem iedzīvotājiem pārrunātu Latvijas nākotni, izmantojot “Dialoga apļu” metodi. Sarunas notiek 22 vietās visā Latvijā, tostarp, pagājušajā nedēļā Apes Amatu mājā, kur to vadīja Valsts kancelejas pārstāvis Jānis Ķīnasts. Sarunā piedalījās sabiedriski aktīvi cilvēki no Apes un Alūksnes, kuri nebaidījās dalīties savās domās par to, kādā valstī vēlas dzīvot, un par to, kas vēl joprojām nenotiek tā, kā būtu jābūt. Šīs metodes pamatā ir iespēja dalībniekiem palikt anonīmiem, tāpēc arī laikrakstā nepubliskosim cilvēku vārdus un uzvārdus. Ieskats divu stundu garajā sarunā – 5. lappusē.

Diskutējot par to, kādā Latvijā mēs vēlamies dzīvot, bieži tika uzsvērts vārds “miers” – lai bērni un mazbērni Latvijā neredzētu karu. Lai Latvija neizzūd un turpinātu būt tas mazais punktiņš plašajā pasaules kartē. Tomēr diskusijas dalībniekus bažīgus darīja demogrāfijas situācija – joprojām piedzimst mazāk, kā dodas viņsaulē. To varētu risināt valstiskā līmenī, paredzot būtiskāku atbalstu ģimenēm. Iespējams, tas arī rosinātu pārcelties atpakaļ uz dzimteni tos, kuri šobrīd dzīvi veido ārzemēs. Ja ģimenēm būtu lielāks finansiālais atbalsts no valsts, arī nodrošināta dzīvesvieta un darbs – daudzi atgrieztos. Valstij un pašvaldībām jārosina aizbraukušos atgriezties. “Kara laikā un pēckara laikā dzima daudz bērnu un klasēs bija daudz bērnu. Kāpēc tagad tā nav? Jo labāk cilvēki dzīvo, jo mazāk skolēnu,” rosināja aizdomāties diskusijas dalībniece. Tāpat izskanēja ierosinājums veicināt pilsētnieku pārcelšanos uz laukiem. Šobrīd daudzus piesaista tikai Rīga un citas lielās pilsētas, bet mazpilsētām un pagastiem trūkst iedzīvotāju. Galvenā atziņa – cilvēkiem vajadzētu vairāk darīt un mazāk runāt, gan politiķiem, gan ikvienam no mums.

Mazāk strīdēties

Vienai no diskusijas dalībniecēm gribētos, lai Latvija kļūtu ekonomiski spēcīga un droša arī aizsardzības jomā. Mazāk jāķildojas savā starpā, tostarp partijām un Saeimas locekļiem. “Vajadzētu nedaudz mainīt arī savu raksturu. Lai mēs visu laiku negaustos un neraudātu, sēdēdami pie pilniem galdiem. Mēs esam 43. valsts pasaulē pārticības ziņā. Esam pārtikuši un mums nav priekšstata, kā dzīvo Āfrikā. Mums vajadzētu nākotnes vīziju, uz kuru visi kopā varētu tiekties. Reiz Apes skolā kā prezidents viesojās Valdis Zatlers, un jau tad viņam uzdeva jautājumu, kāda ir Latvijas vīzija. Uz ko ejam? Viņš nevarēja atbildēt, un atbildes nav arī joprojām. Ir tikai vispārējas frāzes – izglītība, aizsardzība, veselība,” norādīja apeniete. Sanākušie pauda, ka valstij būtu jāsniedz lielāks atbalsts uzņēmējiem, īpaši jaunajiem, samazinot pārāk lielo kontroles institūciju skaitu un sarežģītos noteikumus, kas jāievēro. Vajadzētu novērst arī līdzekļu izšķērdēšanu un neefektīvu resursu izmantošanu.

Skatīties vienā virzienā

Turklāt būtu jāveicina, lai Latvija kļūtu pašpietiekama visās jomās, nevis attīstītos tikai Rīgā. “Ir svarīgi, lai visi skatītos vienā virzienā. Pašlaik nereti viena ministrija norāda uz vienu risinājumu, otra – pavisam atšķirīgu, bet trešā piedāvā vēl ko citu. Rezultātā viens likvidē, cits sāk no jauna. Varbūt būtu lietderīgi vairāk runāt savā starpā un rast risinājumus kopā. Trūkst dialoga un skatīšanās vienā virzienā. Pašpietiekamība ir būtiska – mums jābūt saimniekiem savā zemē un jāspēj pieņemt lēmumus, kas atbilst mūsu vajadzībām, nevis pakļauties ārējiem diktētiem noteikumiem, piemēram, Eiropas Savienības regulas. Vienlaikus valstī būtu jāsamazina birokrātija, kas sarežģī ikdienas darbu. “Ļaut uzņēmējiem un aktīviem cilvēkiem darboties. Kāpēc viņi pārtrauc? Jo nospiež likumi un sistēma. Ja strādā, ir jādomā, un tā ir atšķirība ārzemēs, kur nereti cilvēks dara vienkāršu darbu, saņem par to lielu naudu, tomēr ne par ko necīnās. Vieglāk ir aizbraukt,” izskanēja sarunā.

Kāpēc sūdzamies?

Diskusijas laikā tika izteiktas bažas par tukšām ēkām, kas nav raksturīgas tikai Rīgai, bet arī mazākām pilsētām, piemēram, Alūksnei, kur ir daudz neizmantotu nekustamo īpašumu. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir pensijas – daudziem senioriem ir jāizdzīvo ar 500 eiro pensiju vai pat mazāku, kas ir ļoti grūti. Viņi ir pacietīgi, tomēr šī situācija ir jārisina. “Lai Latvijā būtu laimīgāki, priecīgāki cilvēki, tad arī mazāk čīkstētu,” pauda diskusijas dalībniece. “Kāpēc mēs sūdzamies? Mums taču ir viss, kas vajadzīgs, bet mēs to nenovērtējam. Bērni aizbrauc uz ārzemēm, bet tas ir viņu lēmums. Arī mēs varētu doties projām, bet mēs izvēlamies palikt un radīt šeit, veidojot produktus un attīstot savu uzņēmumu. Apkārt pulcējam savus domubiedrus un veidojam savu vietu. Mani bērni ir pieauguši, bet, neskatoties uz visiem izaicinājumiem, viņi nemaz nedomā doties prom un paliks dzimtenē. Ja mēs paši ieguldīsim darbu, tad arī būs rezultāts! Daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem,” teica apeniete.

Izskanēja ierosinājums nodrošināt bezmaksas augstāko izglītību, kā tas jau gadiem ilgi tiek darīts Somijā. Pašreizējais augstskolu finanšu modelis neveicina kvalitāti, bet vairāk kalpo kā biznesa modelis, kas neļauj visiem jauniešiem saņemt labāko izglītību. Augstākās izglītības pieejamība nedrīkst būt atkarīga no finansiālām iespējām, tāpēc ir jānodrošina iespēja mācīties visiem bērniem, ieviešot bezmaksas mācības augstākajās mācību iestādēs. “Pēc vairākiem gadiem gribētos ar savu Latviju lepoties. Lai pētījumos un datos neesam pēdējā vietā. Lai visās jomās esam augšpusē. Un ar lepnumu varu teikt, ka esmu latvietis un dzīvoju Latvijā!”. “Dialoga apļos” paustos viedokļus apkopos un iegūtos rezultātus un secinājumus prezentēs, un publicēs 2025. gada septembrī. Iegūtos viedokļus izmantos, sagatavojot valsts attīstības stratēģijas dokumentu.

Kāda ir Latvijas vīzija?

Sarunas noslēgumā kāda no dalībniecēm uzdeva jautājumu arī sarunas vadītājam J. Ķīnastam – kurp virzās Latvija un vai mums kā valstij ir skaidra vīzija? “Atbraucot uz Api un pasakot, ka esmu no Valsts kancelejas, apzinājos, ko es pārstāvu, taču patiesībā es pārstāvu tikai sevi – jaunu cilvēku, kurš pirms diviem gadiem kā uzņēmējs, pasniedzējs un skolotājs pievienojās valsts pārvaldei, jo ticu demokrātijas ideāliem. Divus gadus strādājot Valsts kancelejā, man ir iespēja vadīt radošu komandu, kas strādā ar šādiem formātiem un aicina cilvēkus sanākt kopā,” norādīja J. Ķīnasts.

Savā darbā viņš bieži dzird šo jautājumu – kur ir Latvijas vīzija? “Mana privilēģija ir darīt visu, kas manos spēkos, lai šo vīziju palīdzētu būvēt. Neesmu politiķis un neidentificēju sevi kā ierēdni. Es varu atbildēt tikai kā Latvijas pilsonis. Uzskatu, ka Latvijas vīzija ir tuvināties Ziemeļvalstu standartiem un ideāliem, kur nelielas valstis spēj ļoti efektīvi strādāt kopā. Ticu, ka Latvijas vīzija dzimst drosmīgu cilvēku sarunās. Un tādas sarunas es dzirdēju arī Apē. Mana vīzija Latvijai līdz 2050. gadam – neatkarīga, brīva un iekšēji vienota valsts,” norādīja J. Ķīnasts. Viņa rīcībā ir informācija, Latvijas vīziju balstīs Latvijas Satversmē noteiktajās vērtībās. “Pilnīgi visiem ir skaidrs, ka vīzijas pamatā jābūt Latvijas neatkarībai. Teritoriāli politiski suverēna valsts,” atzina viņš.

Latvieši nelūst

J. Ķīnasts ir dzīvojis daudzās vietās, kopumā 25 adresēs. Uzaudzis laukos, tādēļ viņš ļoti labi zina, ko nozīmē grūtības un ko nozīmē ar malku kurināt krāsni, no āliņģa nest ūdeni un pabarot lopus. “No šādām tikšanās reizēm līdzi paņemu sajūtas. Man nešaubīgi ir sajūta, ka Latvijā dzīvo spēcīgi cilvēki, kuri spēj darīt smagu darbu un, darot šo darbu, nepazaudē cerību, un nesalūst. Manuprāt, latvieši nelūst. Tas ir iemesls, kādēļ esam. Lai arī reizēm var šķist, ka citviet dzīvo labāk, mums ir paradīze tādā ziņā, ka ir sava neatkarīga valsts un valoda. Daudz ko var izdarīt, ja fokusēsimies uz to, kas mūs vieno, nevis šķeļ,” pauda J. Ķīnasts. No sarunas Apē viņš līdzi paņēma trīs svarīgas atziņas – interesi par saviem bērniem un mazbērniem, kā arī par jaunatni kopumā, vēlmi, lai Latvijā nebūtu tukšu māju, kā arī sāpi par tiem, kuri pametuši šo zemi. J. Ķīnasts atzina, ka “Dialoga apļa” pasākumi vienmēr ir ļoti labi apmeklēti, un tā tas bija arī Apē.

“DIALOGA APĻI”

– sarunas ar iedzīvotājiem, kas notiek par Latvijas nākotnes attīstību līdz 2050. gadam. Sarunu mērķis ir iniciēt diskusijas par valsts un sabiedrības nākotni, stiprināt pilsoņu iesaisti lēmumu pieņemšanā, noskaidrot iedzīvotāju viedokļus un pieredzi, kā arī veicināt savstarpēju izpratni un cieņu starp dažādiem cilvēkiem un grupām, saglabājot cilvēcisko saikni un veidojot kopīgu redzējumu. “Dialoga apļu” metode, kas radusies Somijā, piedāvā drošu un neformālu vidi sarunām, kas vērstas uz uzticēšanās veidošanu un savstarpējās sapratnes veicināšanu. Dialogs ir saruna, kurā tiek mēģināts labāk izprast apspriežamo tematu, citus cilvēkus un savas domas. Dialoga nolūks nav pierunāt, argumentēt vai pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību, bet radīt telpu dažādiem uzskatiem un veidot izpratni, balstoties citu teiktajā. Dialogā nav arī mērķa panākt vienprātību – cilvēki dialoga beigās var palikt pie savām domām, bet ir svarīgi, ka rezultātā ir augusi izpratne par citu cilvēku domām un savstarpēja sapratne.