Abonē e-avīzi "Alūksnes un Malienas Ziņas"!
Abonēt

Reklāma

Dzied, spēlē, runā malēniski un godā tur tautas tradīcijas

Jaunlaicenes pagasta folkloras kopas “Putnis” dalībnieki visi kā viens saka, ka stimuls nākt uz mēģinājumiem un dziedāt koncertos ir lieliskā kopābūšana citam ar citu. Tā paskrējuši 25 gadi, un “Putnis” 26. oktobrī svin savas pastāvēšanas 25. gadadienu. Pie folkloras kopas šūpuļa stāvējušas toreizējās novada un pagasta kultūras darbinieces Astrīda Bētere un Izolda Krūmiņa, pagasta pārvaldes vadītāja Rasma Muceniece, bet pirmo ceļu uz starptautisko folkloras festivālu “Baltica” kopā ar dziedātājiem “lauzusi” tās vadītāja apeniete Sandra Oto. Vidēji 15 dalībnieki folkloras kopā bijuši vienmēr, bet tagad viņiem pievienojas arī jaunā paaudze – dalībnieku bērni un mazbērni. Tas liek domāt, ka paaudžu maiņu “Putnis” būs nodrošinājis.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Uz vokālā ansambļa pamata

1999. gada rudenī A. Bētere uzrunāja I. Krūmiņu un aicināja izveidot Jaunlaicenē folkloras kopu. “Izolda piekrita. Kā darbojas folkloras kopas, neviens tā īsti nezināja, tādēļ abas ar Rasmu Mucenieci kāpa automašīnā un brauca uz Viļaku pieredzes apmaiņā pie folkloras kopas “Abrenīte” un tās vadītājas Albīnas Veinas. Folkloras kopa Jaunlaicenē radās uz sieviešu vokālā ansambļa pamata, pieaicinot “puiškanus”,” stāsta jaunlaiceniete Māra Svārupe, kura bija viena no pirmajām folkloras kopas dalībniecēm.

Pēc trīs mēnešu intensīviem mēģinājumiem jaunlaicenieši aizbrauca dziedāt uz Viļaku. Dziedāja “kalnu kalniem” apgūtās tautasdziesmas par tēmu “Ūdens”. “Par ezeriem un jūrām, līdz vienai no dziesmām bija daudz pantu, mēs saputrojāmies, un Inese Dārziņa mums saka – ai, nu, pietiek – jo pašas sapratām, ka nedziedājām vairs par tēmu. Izrādījās, repertuārā bija jābūt tās vietas folklorai, no kuras nākam, tā, kura radusies Jaunlaicenē un šeit pierakstīta. Turklāt mēs dziedājām kā vokālais ansamblis, nevis ar folkloras stilistikai un ritmikai raksturīgo konkrēto izteiksmi. Pēc skates pie mums pienāca tolaik Latvijā zināmā folkloriste Helmī Stalte un novērtēja, sakot, ka mums ir burvīgas balsis, brīnišķīgs dziedājums, un aicināja ansambļa darbību turpināt. Tas bija stimuls iesākto turpināt,” atceras M. Svārupe.

Pēc tam folkloras kopas dalībnieki devās pieredzes apmaiņā pie citām folkloras kopām Latvijā un mācījās amatā. Drīz pēc tam jau piedalījās starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica” Turaidā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Aptuveni pēc gada kopu savā vadībā pārņēma jaunlaiceniete Inga Ārste.

“Kalmes” austi tērpi

Pirmie tērpi kopai bija aizgūti no vietējā kora. Tie bija sarkani rūtaini tautiski brunči. “Tomēr vienbrīd mūspusē “parādījās” vietējās rokdarbnieces Agisas Sudares vecāsmammas zili rūtainie tautiskie brunči, kuri mums ļoti iepatikās. Tādus lūdzām mums noaust Tautas lietišķās mākslas studijas “Kalme” toreizējai vadītājai Renātei Pilipai. Tomēr katrā skatē mums žūrija aizrādīja par brunču krāsu, jo mums tā bija nedaudz savādāka kā oriģinālajā audumā,” stāsta M. Svārupe.

Vēlākos gados folkloras kopai bija iespēja jau par pagasta pašvaldības naudu iegādāties skaistus tautas tērpus, pašas rūpējās vien par zeķēm un aubēm. Pagājušajā gadā tērpu komplekti papildināti ar “Kalmē” austām 15 villainēm, jauniem zābakiem un kurpēm, ko apmaksāja novada pašvaldība.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pabūts daudzviet

“Kad tā lieta ar dziedāšanu “aizgāja”, kur tik nepiedalījāmies! Dziesmu svētkos, folkloras festivālos, koncertos, gadatirgos, Pļaujas svētkos un dažnedažādos latviešu gadskārtu godos. Dziesmu svētkos dziedājām koncertā Vērmanītī, pēc tam uzstājāmies neskaitāmos Latvijas novadu pagastos, gūstot daudz jaunu draugu,” stāsta ilggadējā folkloras kopas dalībniece Inese Dārziņa. Gandarījumu sagādāja arī ārzemju braucieni. “Pabijām Igaunijā, mūsu ceļš kopā ar deju ansambli “Jandāls” veda uz Franciju, ar “Jukumu” uz Horvātiju, Moldovu, kas atmiņā palicis kā neatkārtojams piedzīvojums,” saka I. Dārziņa. “Inga Ārste un Māra Svārupe mūsu dziesmas mācēja salikt pa tēmām tā, ka mums patika tās izpildīt. Mums, dziedātājiem, nebija jādomā, kā kustēties, kur virzīties, kas jāsagatavo, lai uzstātos. To visu izdarīja Inga un Māra,” piebilst vēl viena dalībniece Dina Jāņekalne. “Atceros, reiz dziedājām pie Ķīšezera Rīgā. Noslēdzot priekšnesumu, dziedot visas iebridām ezerā peldēties. Mūs no visām pusēm skriešus ielenca televīzijas operatori un citi, kuri šo skatu gribēja nofilmēt, tas bija iespaidīgi,” saka M. Svārupe.

Saskata potenciālu

I. Ārste kolektīvu pameta 2019. gadā, kad novadā “pūta kultūras nozares pārmaiņu vēji”. Sākās arī kovidlaiks, un ansambļa darbošanās pārtrūka, lai gan ar toreizējās pagasta pārvaldes vadītājas Ivetas Vārtukapteines gādību folkloras kopu vismaz uz laiku bija pierunāta vadīt apeniete Aiva Zaķe.

2021. gadā Jaunlaicenes pagastu sāka vadīt alūksnietis Dzintars Salaks. “Tolaik Brīvdabas muzejā Rīgā notika starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, uz kuru mani kolektīvs uzaicināja. Bija jābrauc, atteikt nevarēju,” tagad smejot atceras Dz. Salaks. “Tas bija ļoti jauks pasākums, sapratu – tam visam ir jāturpinās, sasniegto nevar aizlaist nebūtībā. Man ļoti patika, tādēļ folkloras kopā iesaistījos arī pats, un nu te esmu jau ceturto gadu.”

Jaunlaicenes pagastā pie vietējās “kultūras dzīves stūres” bija izvirzīta Iveta Kovtuņenko. Arī viņa folkloras kopā saskatīja potenciālu, tādēļ pēc A. Zaķes kļūt par tās vadītāju uzaicināja Ingu Kalniņu, kura tolaik strādāja Jaunannas Mūzikas un mākslu skolā, bija Jaunannas sieviešu ansambļa “Trallas” vadītāja, spēlēja kokli. Inga atbrauca, bet tikai pēc diviem mēnešiem. Tagad, 20. oktobrī, palika deviņi mēneši, kopš viņa ir kopā ar jaunlaiceniešu folkloras kopu. “Pēc horoskopa esmu Skorpions un man ir “bieza āda”, bet man kā kurzemniecei visgrūtāk apgūt malēniešu izloksni,” saka I. Kalniņa. “Jebkuram kopas vadītājam ar mums, dalībniekiem, ir grūti. Mēģinājumos mēdzam kopīgi domāt par tērpiem, izteikt savus priekšlikumus par repertuāru, iebilst, jo sanācis tā, ka visi dalībnieki esam personības,” piebilst M. Svārupe.

Īsts ieguvums

Sākumā ansambli uz akordeona pavadīja S. Oto un I. Ārste, bet pašos pirmsākumos pavadījumu uz cītaras spēlēja arī Melzobu pāris – Velta un Pēteris. Īsts ieguvums folkloras kopai bija vietējais muzikants ziemerietis Konstantīns Mucenieks. Viņš pašmācības ceļā bija apguvis dažādu mūzikas instrumentu spēli. “Cilvēks ar absolūto muzikālo dzirdi. Ja mums kas neskanēja īsti pareizi, viņš mēdza teikt – pa, pa, pa, pa, nav lāga… Viņš bija Dieva radīts muzikants,” saka M. Svārupe. Vēlāk kopai radās izdevība ar pašvaldības atbalstu iegūt cītaru un bungas, bet paši pirka dažādus klabekļus, grabekļus un citu, skanējuma dažādošanai.

“Žēl, ka Aigars Augulis, kurš spēlēja kontrabasu, tautā sauktu par basi, un vijolnieks Pāvels Melnis vairs neiesaistās mūsu kolektīvā. Viņi folkloras kopai piedeva īpašu šarmu,” saka M. Svārupe. Savukārt D. Jāņekalne uzskata, ka liels pluss kopai ir bērnu un mazbērnu iesaistīšana priekšnesumos. “Ar mums kopā izdziedājušies vai visi mūsu bērni, bet tagad arī mazbērni,” atzīst M. Svārupe. Tagadējā Jaunlaicenes tautas nama vadītāja Kristīne Ābola teic, ka ļoti lepojas ar nelielo dalībnieku mainīgumu visu gadu garumā un iegūto pirmo pakāpi folkloras kopu skatē. “Tomēr kopas pastāvēšanā ļoti liela loma ir arī vietējā tautas nama vadītājam. Daudzi nāca un gāja, ceru, ka beidzot tas “kuģis” ir nostabilizējies un Kristīne, kura arī pati dzied mūsu ansamblī, būs uz palikšanu,” vēlot viņai izturību darbā, piebilst I. Dārziņa.

Sava “runas sieva”

Dalība visos gadskārtu svētkos folkloras kopas dalībniekiem ir sagādājusi gandarījumu. “Ziemassvētku budēļos iešana, mičošanas tradīcija kāzās, čigānos iešana. Vienmēr un visos svētkos, kas notiek Jaunlaicenē, esam piedalījušies,” saka D. Jāņekalne. Sarīkojumos nepietiek tikai ar dziedāšanu, tur nepieciešams arī “runas vīrs”. “Mums ir sava “runas sieva” – Inese Dārziņa. Inese, šķiet, prastu sarunāties arī ar ķīniešiem, viņa prot iziet no situācijas, atrast saikni ar skatītāju, pielietot žestus, kustības, lai arī skatītājus iesaistītu kopīgās dziesmās un dejās. Pēdējā “Baltica” festivālā Inesei vēl pievienojās Maija Pilskalniete, viņas abas burtiski “iznesa” šo uzstāšanos,” saka M. Svārupe.

Pēc kāda no folkloras festivāliem “Baltica” jaunlaiceniešus žūrija ļoti slavēja un ieteica kopai izdomāt nosaukumu. “Šķirstīju apenietes Rasmas Harju uzrakstīto grāmatu, un divi nosaukumi no tās man “izkristalizējās” – Putnis un Spriņģis. Vienojāmies, ka būsim Putnis, jo kāds gan no mums, pārsvarā vecākā gadagājuma cilvēkiem, Spriņģis,” smej Māra.

Kas iz ceļa, tam jōīt

“Gandarījumu sniedz prieks, ko cilvēki saņem no mūsu uzstāšanās, aplausi, tā ir atgriezeniskā saite par mūsu sniegumu. Tad arī mēģinājumos aizmirstas ikdienas rūpes, darbs, negācijas. Te maināmies ar dārzeņiem, āboliem, bumbieriem, puķu stādiem, uzzinām jaunumus novadā un pagastā. Esam saime, protam plānot savu laiku, tā ir iespēja baudīt mūzikas skanējumu. Savukārt reizēm grūtākais ir brīvdienas pavadīt projām no mājām, arī vakaros negribas iet uz mēģinājumu, bet malēniešiem ir teiciens – kas iz ceļa, tam jōīt (kas uz ceļa, tam jāiet – latv.),” saka dalībnieces. Ingu Kalniņu te saista strādāt, vadītprieks, intriga, Guna Klote jūtas kā ģimenē, Mārai Svārupei patīk kopābūšana, Dinai Jāņekalnei ļoti patīk dziedāt, Kaspars Svārups te ir dēļ jautrības, Solvita Cekule – ieklausās, Inesei Dārziņai jau izveidojies pieradums dziedāt un runāt, Astra Plukša necerēti iemīlējusi folkloru, Dzintra Virka godā tur senču tradīcijas, spēlē cītaru, Maija Pilskalniete runā malēniski, Sārai Bērziņai patīk dziedāšana, Dzintars Salaks ir pateicīgs par dalību, spēlē bungas, bet Kristīne Ābola un viņas meita Annija Virka nāk dziedāt. Lai skaista Jums visiem kopā kopas “Putnis” dzimšanas diena un dziesmām bagāti nākamie 25 gadi!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Dzied, spēlē, runā malēniski un godā tur tautas tradīcijas” saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.