Pirms 20 gadiem, 2005. gada 25. aprīlī, Alūksnē spēra nozīmīgu soli kopienas labā – 19 privātpersonas, viens uzņēmums un viena organizācija apvienojās, lai dibinātu Alūksnes un Apes novada fondu. Šodien, fonda jubilejas dienā, pulksten 18.00 Apes Kultūras centrā sanāks kopā fonda draugi, atbalstītāji un ziedotāji, lai svinētu kopīgi paveikto un turpinātu iet iesākto ceļu. Jo nekas jau nebeidzas un neapstājas – labie darbi turpinās.
Visus 20 gadus fonda valdes priekšsēdētājas jeb vadītāja ir Dzintra Zvejniece, un, kā viņa pati saka, jubilejas gads iesācies darbīgi un ar jauniem izaicinājumiem. “Arī šogad turpinām būt līdzās Ukrainas tautai, jo politiskā situācija joprojām nav stabilizējusies. Martā uz Ukrainu devās jau DIVPADSMIT automašīnu konvojs, bet kopumā kopš 2022. gada nosūtītas 79 automašīnas, bet viena noziedotā vēl nav devusies ceļā. Sākotnēji fonda atbalsts bija veltīts tiem ukraiņiem, kuri bēga no kara un atrada patvērumu Alūksnē, bet šobrīd galvenais uzsvars ir uz palīdzības nogādāšanu tieši Ukrainā. Katru reizi, kad ceļā dodas konvojs, piepildām automašīnas ar lietām, kuras tur ir ļoti nepieciešamas karavīriem. Darbs turpinās, un mūsu palīdzība joprojām ir vajadzīga,” stāsta Dz. Zvejniece.
Jauns sadarbības modelis ar pašvaldību
Gluži kā 19 iepriekšējie fonda gadi, arī 20. būs darbīgs un pilns jauniem izaicinājumiem. Tomēr šogad ir kāda jauna iezīme – sadarbībā ar Smiltenes novada pašvaldību notiek darbs pie Jāņukalna atjaunošanas. Dz. Zvejniece stāsta, ka šis ir pirmais gadījums, kad noslēgts līgums par kopīga infrastruktūras projekta īstenošanu, kas iezīmē jaunu sadarbības modeli starp pašvaldību un fondu. Papildus tam fonda paspārnē tiek realizēta vēl viena nozīmīga iniciatīva – kāds uzņēmējs ir piešķīris finansējumu Smiltenes vidusskolai, lai uzlabotu STEM (zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas) priekšmetu apguves iespējas. Šī atbalsta administrēšana uzticēta fondam, tādējādi dodot skolēniem iespēju paplašināt zināšanas un attīstīt prasmes, kas būs noderīgas nākotnē.
Zīmīgi, ka jubilejas gadā fondā pirmo reizi viesojās Ministru prezidente Evika Siliņa, uzsverot, ka pasaule mainās, bet cilvēcīgais atbalsts ir nemainīga vērtība un fonds ir organizācija, kur darbības pamatā ir šī vērtība. “Nereti izskan izteikumi, ka nevalstiskās organizācijas ir tādi kā lūdzēji un nabadziņi, bet tā nav. Fonda darbības laikā piesaistīti ziedojumos teju divi miljoni eiro. Tas nav maz, bet, lai tā būtu, ļoti daudz jāstrādā. Kad man jautā, kādi ir lielākie fonda izaicinājumi, vienmēr atbildu, ka tā ir spēja nodrošināt organizāciju arī laikā, kad nav finansējuma. Tas var nebūt viens vai divi mēneši, bet trīs, četri, pieci gadi, kad organizācijai nav stabila finansējuma, bet tas nenozīmē, ka darbs apstājas. Jāturpina, tikai bez naudas. Man pārliecība, ja ko izveido jeb nodibini – tad esi par to atbildīgs. Nevar apstāties tikai tādēļ, ka ir grūtības. Un tieši tādi ir bijuši fonda 20 gadi – veiksmīgāki, neveiksmīgāki, ar naudu vai bez, bet esam turpinājuši strādāt,” saka fonda vadītāja. Laipnība – tā Dzintra fondu raksturo vienā vārdā.
Kad līdzās ir stiprs sabiedrotais
Atceroties fonda pirmsākumus, Dz. Zvejniece stāsta, ka pirmos gadus fondā nebija stabila finansējuma. Vien 2014. gadā saņemts stabils atbalsts no Borisa un Ināras Teterevu fonda tieši organizācijas darbības nodrošināšanai. “Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalsts vienmēr ir bijis ļoti būtisks. Ilgstošā un veiksmīgā sadarbība ļāva ne tikai fondam būt un darboties, bet īstenot vairākus nozīmīgus projektus, tostarp projektu konkursus, jauno talantu atbalsta programmas un citas labdarības aktivitātes, kas veicināja kopienas attīstību un labklājību,” teic Dz. Zvejniece. Šopavasar noslēdzas piecu gadu periods, kad saņemts Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalsts.
“Piecu gadu periodā piesaistīti finanšu un materiālie līdzekļi 959 209 eiro apmērā. Mums ir sadarbības partneri un ziedotāji vairāk kā no 30 valstīm. Palīdzējuši slimiem bērniem un jauniešiem, sirmgalvjiem, atbalstījuši ģimenes grūtībās, piemēram, pēc ugunsnelaimēm vai avārijas. Esam atbalstījuši arī kultūru – piešķirot finansējumu kultūras pasākumiem, vides objektiem. Vākti ziedojumi dzīvnieku mājas “Astes un Ūsas” uzturēšanai, izdotas vairākas grāmatas, izveidotas piemiņas vietas, īstenoti seši Eiropas Savienības programmas “Erasmus+” projekti. Kopš 2022. gada esam kopā ar Ukrainas tautu, un šajā laikā atbalsts ukraiņiem ir bijis ļoti dažāds. Paveikts ir ļoti, ļoti daudz un uz to visu varam atskatīties ar gandarījumu un labi padarīta darba sajūtu,” atzīst Dz. Zvejniece.
Dāvana fondam – 17. projektu konkurss
20 gadu laikā fonds 16 reizes izsludinājis projektu konkursus, kas nozīmē, ka vispirms tika piesaistīti ziedojumi un tikai tad, kad nepieciešamais finansējums bija savākts, tika izsludināts konkurss, aicinot iesniegt projektus atbalsta saņemšanai. “Atšķirībā no citām ziedojumu piesaistes akcijām, kur ziedotājs uzreiz redz konkrētu mērķi – piemēram, palīdzību slimam bērniņam –, ziedojot projektu konkursam, sākotnēji nav zināms, kādi projekti tiks iesniegti un kam līdzekļi tiks piešķirti. Tomēr tieši šis modelis ļauj atbalstīt dažādas idejas, kas vajadzīgas tieši kopienai. Līdz šim 16 projektu konkursos ir īstenotas 153 idejas. Vairākas joprojām kalpo sabiedrībai, piemēram, Alūksnē izveidotās ūdens ņemšanas akas, Gaujienā darināts uzvalks Jāzepa Vītola tēlam, Malienā tapa rotaļu laukums, ko ar rūpēm uztur vietējā kopiena. Joprojām aicinām ziedot projektu konkursam. Tā būtu skaista dāvana fondam – iespēja izsludināt jau 17. projektu konkursu, īstenojot jaunas un vērtīgas iedzīvotāju iniciatīvas,” aicina Dz. Zvejniece.
Vaicājot, kā organizācija 20 gadu laikā mainījies, Dz. Zvejniece neslēpj – dibinot fondu, nezināja, kā tas darbosies. “Visi dibinātāji un aptaujātie 82 cilvēki bija vienisprātis – labdarības fonds nepieciešams, vienlaikus bija ļoti daudz nezināmā, tādēļ mācījāmies, devāmies pieredzes apmaiņas braucienos, kur guvām pārliecību, ka mūsu virziens būs kopienu fonds. Nebūvēsim un necelsim, bet piesaistīsim finansējumu, lai to savukārt tālāk nodotu kopienai kādu problēmu risināšanai. Pie tā esam visu šo laiku stingri pieturējušies,” stāsta Dz. Zvejniece un piebilst, ka patiesībā visa aizsākums ir biedrība “Alūksnes nevalstisko organizāciju atbalsta centrs”, kas darbojas sešus gadus ilgāk un ir sākums labdarībai mūsu pusē. Toreiz, vēl pirms fonda dibināšanas, atjaunoja fasādi Bībeles muzejam, pilsētas dīķos izvietoja krāsainas strūklakas, bet tie nebija fonda darbi, kā nereti cilvēkiem šķiet. “Strādājam kopienai – viss, kas ir svarīgs kopienai, ir svarīgs arī fondam. Un tieši tā rodas labdarības akcijas. Neko neizdomājam no nekā, bet katrai labdarības akcijai ir kāds iemesls jeb kādēļ tā iniciēta. Tās nekad nav nejaušas,” saka fonda vadītāja.
Ziedot ar prieku, darīt ar sirdi
Dz. Zvejniece gan norāda uz kādu nepilnību – ja, uzsākot vākt ziedojumus, ar to saņēmējiem sadarbība ir, tad, mainoties situācijai, cilvēki ar fondu nesazinās un komunikācija pārtrūkst. Tie ir vien daži, tomēr darvas pilieni starp daudzajiem pozitīvajiem pieredzes stāstiem. Tāpat nereti cilvēki fondu salīdzina ar valsts mēroga organizācijām, kas darbojas ar pavisam citu kapacitāti un resursiem. “Salīdzināt nevajag, tie ir dažādi lielumi. Tāpat arī – ja ir kāda neskaidrība vai bažas par naudas izlietojumu, vienmēr var vērsties fondā un saņemt atbildes uz visiem jautājumiem,” norāda viņa.
Svētkos katram ziedotājam fonda vadītāja vēl ziedot ar prieku un arī brīvprātīgajiem darbu darīt ar prieku. Savukārt sev Dz. Zvejniece novēl strādāt vieglāk – lai nebūtu tik daudz laika jāveltī dokumentiem, bet tā vietā varētu veltīt laiku sarunām ar cilvēkiem. “Brīžiem ir sajūta, ka visu laiku jāpierāda, ka fonds darbojas, – jāgatavo atskaites, projektu pieteikumi. Nevis strādāju, bet pierādu, ka strādāju,” sajūtas neslēpj fonda vadītāja. Nākotnē Dz. Zvejniece vēlētos redzēt fondu kā stabilu un ilgtspējīgu organizāciju, līdzīgu tādām, kādas jau pastāv, piemēram, ASV vai Apvienotajā Karalistē, ar nodrošinātu administratīvo finansējumu. Lai stabilitāte būtu gan finansējuma, gan komandas sastāva ziņā.
Tomēr brīžos, kad Latvijā viss liekas slikti, Dz. Zvejniece rosina atcerēties par Ukrainu. “Dzīvojam skaistā valstī un pilsētā, ko mums gausties un strīdēties. Lai ukraiņiem spēks!” vēl fonda vadītāja.
