No Alūksnes uz Ukrainu devies jau 12. konvojs, lai Alūksnes un Apes novada fonda (AANF) brīvprātīgie nogādātu automašīnas un humāno palīdzību brīvības cīnītājiem. Aizvadītā gada decembrī Nacionālo bruņoto spēku Zemessardzes 31. kājnieku bataljons sāka ziedojumu vākšanas kampaņu, kas ilga līdz pat Lieldienām, lai varētu savākt pietiekami daudz līdzekļu automašīnas iegādei ukraiņu bataljonam, kuram ir tāds pats nosaukums. Džipam pie stūres sēdās bataljona veterānu priekšnieks Juris Ločs, kurš konvojā brauc otro reizi, – pirms tam ceļā devās “Līgo konvojā”.
Akcija – beztermiņa
Zemessardzes 31. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Jānis Freimanis stāsta, ka akcija, kura sākās 2. decembrī, 31. martā noslēdzās. “Mērķis ir sasniegts – Zemessardzes 31. kājnieku bataljons, arī civilie darbinieki kopā ar Gulbenes Zemessardzes 26. kājnieku bataljonu kopā saziedoja vairāk nekā 2300 eiro,” stāsta J. Freimanis. Viņš ir pateicīgs visiem, kuri iesaistās un palīdz ukraiņiem, kā arī uzsver, ka šis noteikti nav noslēdzošais pasākums, – ziedojumu kastīte paliek bataljonā bez laika ierobežojuma.
Kampaņa bija īpaša ar to, ka tā ir mērķēta konkrētai ukraiņu vienībai
– Latvijas NBS Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 31. kājnieku bataljons palīdz Ukrainas bruņoto spēku 2. brigādes 31. bataljonam Ukrainā.
Šī nav pirmā reize, kad bataljons organizē un iesaistās labdarības akcijā. Līdzīgas rīkotas arī iepriekš, piemēram, 2022. gada nogalē bataljons atvēra speciālu kontu, kurā personāls un zemessargi saziedoja savus personīgos līdzekļus – aptuveni 800 eiro, un sadarbībā ar Alūksnes brīvprātīgo Pāvelu Čorniju tika sarūpētas ukraiņu karavīriem svarīgas lietas – riepu ķēdes automašīnām, kas atvieglotu pārvietošanos pa bezceļiem, virszābaki, kuri noder mitrumā, kā arī uzlādes stacijas (powerbank), kas ir svarīgas, lai pastāvīgi uzlādētu savas elektroniskās iekārtas. Tāpat daudzi zemessargi ziedo arī personīgi – kurš gan labāk par karavīru apzinās karavīra vajadzības un situācijas nopietnību.
Kaut ar zobiem grauzīs, bet nepiedos
Šīs akcijas iniciators ir Zemessardzes veterāns Juris Ločs. Sākot ceļu uz Ļvivu, kur nodos mašīnas, viņš neslēpj gandarījumu, ka šādā veidā var palīdzēt ukraiņu tautai. “Protams, dodoties ceļā, ir baiļu sajūta. Ja kāds saka, ka nav bail, tad viņš melo. Man dzīvē bijuši vairāki bīstami brīži, piemēram, avārijas situācijas. Jāspēj neaizvērt acis, nav jāgaida, kas nu būs, – ir jāorientējas un jāreaģē,” saka J. Ločs.
“Ceru, ka Donalds Tramps “pamodīsies”, bet man nav lielu cerību uz to. Viņš, tāpat kā Putins, grib būt diktators. Šobrīd pats galvenais, lai ukraiņiem pietiktu ieroču. Kad biju pagājušajā konvojā, ukraiņi teica: “Ja mums nebūs ieroču, mēs ar zobiem grauzīsim – nepiedosim nevienam krievam šo vardarbību, ko viņi nodarījuši mūsu tautai,” sarunu turpina bataljona veterānu priekšnieks.
Viņš notikumiem Ukrainā seko katru dienu. “Man sāp sirds. Mums ir jāpalīdz, citādāk nevar. Diemžēl daļa cilvēku Latvijā jau pieraduši pie šī kara. Pat paši ukraiņi pie tā pieraduši – viņi jau atpazīst sprādzienu trokšņus, jāslēpjas vai nav,” kara situāciju komentē J. Ločs. Daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka tas ieildzis un tā arī turpināsies. “Daudzi domā, ka šis karš mūs neskars. Ziniet, ja mēs nepalīdzēsim, karš neaizies garām Baltijas valstīm. Putinam šī mūsu teritorija, Baltijas jūra ir vajadzīga. Esmu pārliecināts, ja Ukrainai neveiksies šajā karā, pirmā vieta, kur miera nebūs, esam mēs, Baltijas valstis. Tāpēc nebūsim vienaldzīgi, palīdzēsim, cik mūsu spēkos,” iedvesmo J. Ločs.
