Turpinot ceļu uz Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas (AVĢ) 115. jubileju, kas gaidāma un svinama 2. augustā, turpinām intervijas ar skolas absolventiem. 1988. gada Alūksnes 1. vidusskolas absolventa Uģa Sarkana dzīve rit Anglijā, bet uz ģimnāzijas jubilejas absolventu salidojumu viņš plāno būt klātesošs, lai satiktu skolas biedrus un pakavētos atmiņās par skolas gadiem. Uģis Sarkans skolotājiem un vienaudžiem palicis prātā kā viens no skolas spožajiem prātiem, un joprojām viņa dzīve saistīta ar eksaktajām zinātnēm. Pats atzīst, ka bijis aktīvs skolēns, daudz kur iesaistījies, taču, ja skolas gadus būtu iespēja izdzīvot vēlreiz – viņš vairāk laika veltītu draugiem, nevis tik cītīgām mācībām.
Nedrīkstēja kavēt
Alūksnietis uzaudzis Torņa ielā, iepretim daudzstāvu mājām, kur toreiz dzīvoja padomju armijas militāristi. “Apkārtnē nebija daudz citu bērnu, varbūt tāpēc izveidojos par diezgan lielu vientuļnieku. Pēc tam gan ar ģimeni dzīvojām tuvāk skolai – Jāņkalna un Helēnas ielas krustojumā,” atceras U. Sarkans. Viņš ar sirsnību atminas pirmās skolotājas – Konstanci Ļitviņenko, Aldoniju Leišavnieci, savukārt vidusskolas gados – Rutu Bērziņu. Spilgtā absolventa atmiņā ir ģeogrāfijas skolotājs Leons Bauers. “Viņš bija visstingrākais no pedagogiem. Nevienam klasē pat prātā neienāca kaut kāda āzēšanās. Atceros, ka viņa stundas sākās astoņos no rīta, kad ziemā vēl bija krietni tumšs. Ja kāds ieradās kaut minūti par vēlu, nācās stāvēt kādu brīdi pie klases durvīm un svīst par skolotāja Bauera dzēlīgajiem komentāriem,” viņš dalās atmiņās.
Darījis daudzas ārpusskolas lietas
Kā jau alūksnietim, viņam ar dzimto pilsētu asociējas ezers, zaļā un skaistā daba, bet no skolas laikiem visspilgtāk atmiņā palikusi slēpošana Dores kalnā. “Kopumā par skolu manas atmiņas ir ļoti pozitīvas. Droši vien ka brīvā valstī un laikmetā būtu varējis labāk apgūt diskusijas mākslu, kā tagad dažkārt pietrūkst. Būtu vēlējies kādas apgūstamo priekšmetu izvēles iespējas – bet šīs domas tādas atpakaļ vērstas, jo bērnībā jau viss likās skaisti,” stāsta U. Sarkans.
Jaunietim patikušas arī darbmācības stundas, sevišķi no 4. līdz 8. klasei, kad darbnīcu telpās varēja mācīties strādāt ar koku un metālu. “Vidusskolā puiši varēja izvēlēties – apgūt traktorista vai celtnieka profesijas pamatus. Traktoristu apmācības notika Alūksnē, bet mēs divatā ar manu klasesbiedru Andri Krausu braukājām uz Api, kur kopā ar Apes vidusskolēniem mums mācīja celtniecības teorētiskos pamatus,” viņš atceras.
Skolas gados Uģis darījis daudzas ārpusskolas lietas, kā pats saka, – varbūt pat pārāk daudz. “Tagad dažreiz domāju, ka būtu varējis vairāk laika veltīt draugiem. Mācījos Alūksnes Mūzikas skolā klarnetes spēli, pēc tam saksofonu. Apmeklēju abus orķestrus – gan vidusskolas, gan arī Alūksnes pilsētas orķestri. Jaunākajās klasēs iesaistījos visdažādākajos pulciņos – kokgriezēju, šaha, radioelektronikas. Un vēl līdz aptuveni 11 gadiem dejoju – šim gan biju pārāk “stūrains”,” savas aktivitātes atceras U. Sarkans.
Pierunā palikt vidusskolā
Uģa Sarkana skolas laikā direktors bija Valters Reigass, pēc tam – Edmunds Temps. “Pārāk daudz saskarsmes ar direktoriem tajā laikā nebija, uz pārrunām nekad netiku izsaukts. Skolotājs Edmunds Temps vidusskolas gados mācīja ļoti “padomisku” priekšmetu – politekonomiku,” viņš atminas un atzīst – Alūksnes skola noteikti devusi “atspērienu” turpmākajā dzīvē. “Kādu brīdi, kad vēl apsvēru arhitekta profesiju, bija plāns pēc 8. klases beigšanas doties uz Rīgu mācīties celtniecības tehnikumā, kas tad varētu atvieglot tālākās studijas. Mamma nebija īsti pārliecināta par šo ideju, bet galvenā atrunātāja, šķiet, bija skolotāja Irēna Kausa, kura tajā laikā bija mācību pārzine. Viņa mani pārliecināja – būtu derīgāk palikt vidusskolā un tālāk attīstīt talantus eksaktajās zinātnēs,” viņš dalās atmiņās.
Līdz ar to pēc vidusskolas beigšanas viņš likumsakarīgi studējis Latvijas Universitātē – vispirms lietišķo matemātiku, pēc tam datorzinātņu maģistrantūrā un doktorantūrā. “1987. gadā skolā parādījās datoru klase, zināju, ka gribēšu būt programmētājs vai datorzinātnieks. Pirms tam, kopš agras bērnības, sapņoju par arhitekta profesiju – bet nekas pārāk labs tur nebūtu sanācis, man īsti nav talanta zīmēšanā,” par profesijas izvēli stāsta U. Sarkans.
Kopā ar zinātniekiem no visas pasaules
Kopš 2000. gada viņš dzīvo Anglijā, netālu no Kembridžas, mazā pilsētiņā Saffron Walden. “Strādāju Eiropas Bioinformātikas institūtā, kur zinātniekiem no visas pasaules palīdzam organizēt bioloģijas datus – informāciju par olbaltumvielām, gēnu sekvences, mikroskopijas šūnu attēlus, un tamlīdzīgi. Vadu nelielu programmētāju komandu,” par savu tagadējo nodarbošanos stāsta alūksnietis. Darbs esot daudzveidīgs – finansējuma piesaiste, sadarbības ar citām grupām institūtā un ārpus tā, darbinieku meklēšana un piesaiste, grupas pieskatīšana.
“Pēc pandēmijas strādājam hibrīdrežīmā – divas dienas nedēļā cenšamies strādāt birojā, pārējās dienas mājās. Joprojām patīk, kad pašam ir iespēja kaut ko uzprogrammēt, kaut arī laika tam nav daudz,” viņš stāsta.
Lai gribas atgriezties
“Man šķiet, ka dzīve jauniešiem tagad ir sarežģītāka, nekā bija man
– tik daudz iespēju, informācijas gūzma. Bet es apskaužu viņus par viņu brīvību,” teic U. Sarkans. Jautāts par vērtībām, U. Sarkans atzīst – viņam vienmēr ir svarīgs godīgums. “Domājot par pašreizējo brīdi cilvēces attīstībā, svarīga šķiet iecietība. Varbūt man tik tuvajā matemātikā lietas ir ļoti labi definētas, bet dzīvē gandrīz nekas nav melns vai balts. Šobrīd tik ļoti izplatītā uzskatu polarizācija dažādos sabiedrības līmeņos ir biedējoša,” uzskata U. Sarkans.
Tikšanos ar skolu augustā viņš gaida ar interesi un sirsnību. “Visam skolas kolektīvam un skolēniem novēlu izturību. Direktorei Uvai Grencionei – Lapsenietei vēlu ilggadību – lai veicas šajā skolas pārmaiņu brīdī realizēt savas ieceres. Alūksne vienmēr ir bijusi īpaša, un droši vien katram jāpalīdz tai kļūt par vēl patīkamāku vietu dzīvei. Lai mazāk būtu vēlēšanās bēgt prom uz Rīgu vai vēl tālāk – un, ja arī aizbēg, – lai gribas atgriezties,” vēl skolas absolvents Uģis Sarkans.
