Vēsturiskais un unikālais Gulbenes–Alūksnes bānītis ir vairāk nekā transporta līdzeklis. Ar savu nesteidzīgo ritmu tas savieno vietas, cilvēkus un stāstus. Viens no tiem pieder 20 gadus vecajam Markusam Rozenbergam – jaunākajam bānīša mašīnistam, kuram vilcieni nav tikai darbs, bet dzīvesveids. Un šī izvēle nav nejaušība, bet stāsts, kas sācies jau bērnībā, jūsmojot par katru braucienu ar vilcienu. Tieši tad viņš jau izsapņoja sapni – būt vilciena vadītājam.
Markuss ir madonietis, bet šobrīd viņš strādā Gulbenes–Alūksnes bānītī. Uz Alūksni viņu atved ne tikai darba ceļi – šeit dzīvo viņa ome Daiga Rozenberga un arī vairāki draugi. Tieši draugi uzrunāja Markusu dalīties savā pieredzē par sapņu profesijas izsapņošanu un mērķtiecīgu tās īstenošanu, stāstot savu stāstu Alūksnes Bērnu un jauniešu centra ikmēneša tikšanās reizē “Kas es esmu?”. “Vilcieni un viss ar to mani ir saistījis jau kopš bērnības, tādēļ nemaz nespēju sevi iedomāties citā profesijā un darbā. Jau bērnībā zināju, ka būšu vilciena vadītājs, un te nu es esmu,” sarunu iesāk jaunietis.
Markuss atceras, ka īpaša bijusi katra reize, kad viņš no Madonas stacijas ar vilcienu devies uz Rīgu. Tas bijis gada lielākais notikums. “Tādēļ jau kopš bērnudārza laikiem zināju, ka vadīšu vilcienu, un uz to apzināti gāju. Skolas biedri gan manus izteikumus ne vienmēr uztvēra nopietni un tagad satiekoties saka “tu tiešām kļuvi par mašīnistu”. Daudziem domas par sapņu darbu jeb profesiju gadu gaitā mainās. Daži nobīstas un izvēlas mācīties ko citu, ne vienmēr to, kas pašam patīk. Es nenobijos un mērķtiecīgi piepildīju savu sapni. Protams, tam bija nepieciešama neatlaidība, un tieši to novēlu ikvienam jaunietim – tiekties uz savu sapni. Tas ir to vērts!” iedrošina Markuss.
Ne tikai vadīt, bet mainīt
Viņš absolvējis Rīgas Valsts tehnikumu, kur ieguvis lokomotīvju saimniecības tehniķa profesiju. Par mācību laiku jaunietim gan ir pārdomas – profesijas apguve nebija viegla, jo īpaši tādēļ, ka dzelzceļa nozarē joprojām daudz kas notiek krievu valodā. Viņaprāt, tas nav pareizi, un sistēmai noteikti ir jāmainās. Tieši tādēļ Markusa mērķis nav visu mūžu vadīt vilcienu, bet gan virzīties augstāk pa karjeras kāpnēm un nākotnē strādāt vadošā amatā, kur būtu iespēja organizēt un plānot dzelzceļa attīstību. “Latvijā daudzos vadošos amatos strādā cilvēki, kuri nozari īsti nepārzina un paši tajā nekad nav strādājuši. Tas attiecas ne tikai uz dzelzceļu. Vai tas ir pareizi? Nē! Ja nav patiesas izpratnes par nozari, nav iespējams pieņemt labākos lēmumus, kas veicinātu tās attīstību, nevis grautu,” uzsver jaunietis. Tāpēc Markusam ir vēlme pakāpties augstāk, lai reāli uzlabotu situāciju un dotu savu ieguldījumu nozares nākotnē. Viņš tic, ka Latvijas dzelzceļš kādreiz varētu konkurēt ar Lietuvas vai pat Vācijas dzelzceļu – un, viņaprāt, tas ir iespējams. Markusam ir daudz pārdomu par pašreizējo dzelzceļa sistēmu.
Markusam ļoti gribētos, lai pilnībā īstenotos “Rail Baltica” projekts. Viņam ir žēl, ka projektam ir tik daudz pretinieku un tiek traucēta tā īstenošana. “Ja šo dzelzceļu pabeigs, es tajā redzu attīstību, kas nākotnē pavērtu iespēju arī pārējo sliežu ceļu pārbūvei uz Eiropas platumu (1435 mm). Tikai tad vispār var runāt par īstu izaugsmi un savienojamību ar Eiropas Savienības dzelzceļiem,” uzsver jaunietis.
Viņš skaidro, ka Latvijas dzelzceļam ir sava specifika, – sliedes ir Krievijas platuma (1520 mm), un arī lielākā daļa tehnikas ir Krievijā ražota. Pašreizējās karadarbības dēļ tas rada nopietnas problēmas, jo rezerves daļas ir grūti vai pat neiespējami iegūt. “Citur tās vienkārši neražo. Tāpēc mums daudz vairāk jāskatās Eiropas virzienā. Ja to darīsim, es redzu lēnu, bet stabilu attīstību,” saka Markuss. Viņaprāt, “Rail Baltica” ir milzīga iespēja, kuru nedrīkst palaist garām. Projekts noteikti ir jāpabeidz, jo šāda mēroga iespējas rodas reizi simts gados, turklāt Eiropa to līdzfinansē. Markuss atgādina, ka līdzīga iespēja bija arī laikā, kad Baltijas valstis atguva neatkarību, taču toreiz sekoja dzelzceļa infrastruktūras izzagšana. Piemēram, dzelzceļa posms starp Lietuvu, Latviju un Igauniju (Rīga-Skulte-Ipiķi-Pērnava), kas savā ziņā līdzinājās “Rail Baltica” idejai, tika nojaukts un nodots metāllūžņos. “Tagad viss ir jābūvē no jauna,” viņš secina.
Starp pagātni un tagadni
Tomēr jaunieti interesē ne tikai nākotne, viņu saista arī pagātne, jo bez pagātnes nav nākotnes. Piemēram, studiju laikā viņš strādājis Latvijas Dzelzceļa muzejā un labprāt klientiem stāstīja par dzelzceļa kustības pirmsākumiem. Arī pats daudz lasa un pēta informāciju par to, kā viss sācies. Tieši tādēļ šobrīd darbs senajā bānītī viņam ir īstā darba vieta. Pirms darba Gulbenes–Alūksnes bānītī Markuss strādāja un praktizējās uzņēmumā “Vivi”. Kā pats atzīst, tas bija ļoti dinamisks darbs ar labu atalgojumu, taču tam bija arī būtisks mīnuss – profesionālajā vidē joprojām dominēja krievu valoda, kuru viņš pārzina vāji. Jaunajam speciālistam šāda darba vide nebija pieņemama, un tādēļ pēc divu gadu prakses beigām viņš darbu tur neturpināja.
Tieši fakts, ka savstarpējā saziņa profesionālajā vidē notika pārsvarā krievu valodā, Markusam kādā brīdī pat lika šaubīties, vai viņš ir izvēlējies pareizo dzīves ceļu. Viņš bija vienīgais starp kursabiedriem, kurš krievu valodu pārzināja vāji, un tas radīja papildu izaicinājumus ikdienas darbā.
Vai tas, ka Markuss šobrīd strādā Gulbenes – Alūksnes bānītī, ir sakritība vai apzināta izvēle? Kā pats stāsta, sava nozīme bijusi arī tam, ka bērnībā un jaunībā viņš bieži viesojies pie vecmāmiņas Alūksnē. “Protams, es zināju, ka Alūksnē ir īpašs un unikāls bānītis, taču nekad nebiju iedomājies, ka pats kādreiz uz tā strādāšu,” atzīst Markuss. Viss noticis pavisam negaidīti – ceturtā kursa beigās, laikā, kad viņš jau bija nostrādājis divus gadus praksē un skaidri apzinājās, kas darbā patīk un kas ne, diemžēl to lietu, kas nepatika, bija vairāk. Tieši tad pilnīgi nejauši nāca piedāvājums no bānīša vadības trūka mašīnistu, un bija nepieciešami jauni spēki. Lai gan tas nebija tas darbs, kuru Markuss sākotnēji bija plānojis, viņš nolēma piekrist. “Parasti šādas mierīgākas darba vietas izvēlas pirmspensijas vecumā, kad aiz muguras jau ir daudz nostrādātu gadu un gribas lēnāku darba ritmu. Es izdarīju pilnīgi pretēji – gāju, kā saka, pret spalvu,” stāsta jaunietis. Viņš cer, ka ar savu piemēru varētu iedrošināt arī citus jaunos speciālistus – strādāt ar degsmi, ieviest jaunas idejas un uzlabojumus, lai celtu līmeni ne tikai lielpilsētās. “Lai ne viss jaunais un labais būtu tikai Rīgā, bet lai daļa no tā nonāktu arī reģionos,” uzsver Markuss.
Mazais vilciens ar lielu stāstu
Gulbenes – Alūksnes bānītis ir unikāls – tas ir vienīgais joprojām kursējošais šaursliežu vilciens Baltijā, kurā pārvadājumi notiek regulāri, divas reizes dienā, 365 dienas gadā. Markuss ar smaidu bānīti raksturo kā lēnu, skaļu, grabošu un neērtu, tomēr ļoti mīļu. “Tajā visā ir kaut kas tāds, ko grūti izskaidrot vārdos. Piemēram, skatoties pa bānīša logiem, daba vienmēr šķiet īpašāka. Jā, arī braucot ar moderniem vilcieniem, var redzēt burvīgas ainavas, taču caur bānīša logiem viss izskatās citādi. Iespējams, tāpēc, ka tas brauc krietni lēnāk un dod iespēju pamanīt vairāk,” spriež Markuss. Savu īpašo šarmu rada arī ikdienas pasažieri – lielākā daļa no tiem ir labi zināmi. “Lielajos vilcienos nekad nezini, kas brauks, bet šeit savus cilvēkus mēs pazīstam,” saka bānīša vadītājs.
Vidēji dienā ar mazo vilcieniņu pārvietojas 15 līdz 20 pasažieri. Ir arī dienas, kad nebrauc neviens, un, kā paši darbinieki joko, tad nākas “vadāt tikai gaisu”. “Joprojām neviens īsti nezina, kā šie cilvēki pārvietojas – kurš brauc uz veikalu, kurš uz skolu vai darbu, kurš Gulbenē pārsēžas citā vilcienā, bet varbūt kāds vienkārši izbrauc prieka pēc,” stāsta Markuss. Lai arī pasažieru ikdienā nav daudz, ņemot vērā, ka līnija ved cauri mazapdzīvotām vietām, tas ir labs rādītājs. Taču ir arī dienas, kad bānītis ir īpaši pieprasīts – piemēram, Bānīša svētkos pasažieru skaits var sasniegt 300 vai pat vairāk.
Markusa darba diena sākas ar ceļu no Madonas uz Gulbeni. Darbā viņš ierodas ap pulksten 11.00. Sākotnēji tiek sagatavota dokumentācija un lokomotīve ceļam, lai jau īsi pēc pulksten 12.00 izbrauktu no depo uz staciju. Tur tiek komplektēti sastāvi un sākas pasažieru iekāpšana, bet pulksten 13.00 bānītis dodas pirmajā reisā uz Alūksni. Ar pēdējo reisu Markuss Gulbenē atgriežas pulksten 21.15, savukārt darba diena noslēdzas ap pulksten 23.00. Darba grafiks ir elastīgs, nav jāstrādā katru dienu – kolēģi savā starpā vienojas, kurš kurā dienā strādā un kad nepieciešama brīvdiena. Lielajos uzņēmumos ne vienmēr tas tā ir iespējams.
Atbildība uz sliedēm
Par vilciena mašīnista darbu sabiedrībā nereti valda priekšstats, ka tas nav īpaši sarežģīts, – vien jāsēž kabīnē un jāvada vilciens. Taču Markuss atgādina kādu jau skolā dzirdētu teicienu: vilcienu iekustināt var ikviens, bet apstādināt – tikai mašīnists. Viņš tam pilnībā piekrīt. Sākt braukt patiešām nav grūti, taču viss, kas seko pēc tam, nebūt nav tik vienkārši. Piemēram, bremzēšana notiek ar diviem dažādiem bremžu krāniem, mašīnistam regulāri jāveic vilciena ikdienas tehniskās pārbaudes un jāorientējas dažādos tehniskos jautājumos. Ja ceļā gadās kas negaidīts, jāspēj ātri reaģēt un novērst problēmu. “Šajā darbā nepieciešama arī psiholoģiskā noturība. Nesen nokārtoju vilciena vadītāja tiesības, un viens no būtiskākajiem aspektiem bija psihofizioloģiskā atbilstība – jāiztur speciāls tests, kas nebūt nav viegls,” stāsta Markuss. Viņš uzsver, ka ceļš līdz mašīnista profesijai kopumā nav vienkāršs, – darbs ir ļoti atbildīgs un sarežģīts, lai gan cilvēkiem no malas bieži šķiet citādi. “Daudzi domā – kas tad tur, jābrauc tikai pa sliedēm,” viņš piebilst.
Markuss atzīst, ka viņa darbs un darba vide ir patiesi unikāli, – viņam ir ofiss ar mainīgu skatu katru sekundi, visos četros gadalaikos. Neviena diena neatkārtojas, un tieši tas piešķir darbam īpašu vērtību. Turklāt jaunietis veic arī nozīmīgu un sabiedrībai vajadzīgu darbu – nogādā cilvēkus tur, kur viņiem jānokļūst. Tieši tas Markusam ikdienā sagādā vislielāko prieku. “Uz darbu eju ar prieku, un to es novēlu ikvienam. Jā, ir ikdienas nebūšanas, brīži, kad šķiet – visu gribas mest pie malas, taču tas pāriet. Tad saprotu, ka man patīk tas, ko daru, un ka esmu tieši tur, kur man jābūt. Ideāli ir tad, ja darbs ir arī hobijs, un man tā patiešām ir. Tāpēc to, ko daru, daru ar prieku un gandarījumu, nevis tikai tāpēc, ka tā vajag,” saka Markuss. Ja vien iespējams, viņš labprāt ceļo ar vilcienu. Piemēram, dodas pie drauga uz Vāciju, kurš arī studē mašīnzinības tieši dzelzceļa nozarē. Tehnikuma laikā Markuss izmantoja iespēju doties “Erasmus” praksēs, kuru laikā strādāja dzelzceļa nozarē gan Lietuvā, gan Vācijā. Jaunietis atzīst, ka iespēja redzēt, kā nozare darbojas citās valstīs, ir ļoti vērtīga pieredze un būtu svarīgi labos piemērus ieviest arī Latvijā.
Ja nebūs labi, arī būs labi
“Vilciena mašīnists Latvijā ir reta profesija, un diemžēl tā ir arī novecojusi. Kamēr nozarē neienāks jauni cilvēki, par inovācijām īsti nevar runāt. Gribētos, lai jaunie darbinieki dzelzceļā būtu vairāk. Ja arī kāds izmācās, bieži vien izvēlas strādāt lielos uzņēmumos vai dodas uz ārzemēm – un idejiski to var saprast,” spriež Markuss. Viņš neslēpj, ka arī pats ik pa laikam sev uzdod jautājumu, vai ir apmierināts ar to, kur šobrīd atrodas. “Protams, reizēm šaubos – vai izdarīju pareizo izvēli, atgriežoties strādāt reģionā. Taču šaubas būtu jebkurā gadījumā, arī tad, ja būtu izvēlējies citu ceļu. Esmu par to, ka ir jāmēģina. Tikai tad var saprast, vai tas ir tavs ceļš vai nē,” uzsver jaunietis.
Markuss dzīvo ar pārliecību, ka viss būs labi. Arī tajās dienās, kad varbūt nav viegli, viņš cenšas domāt pozitīvi un katrā situācijā saskatīt labo, nevis koncentrēties uz slikto.
“Skatos uz priekšu un esmu pateicīgs par to, kur esmu un ka vispār esmu. Ne jau visa dzīve būs tieši tāda, kāda tā ir šobrīd. Ļoti liela nozīme ir tuvajiem cilvēkiem – ģimenei un draugiem. Piemēram, var būt ļoti slikta diena, bet atliek vien aizbraukt uz Alūksni pie savējiem, un viss atkal ir kārtībā. Šādi brīži ir ārkārtīgi svarīgi,” stāsta Markuss. Viņš uzsver, ka nevajag pārāk koncentrēties uz slikto, bet gan domāt par labo. “Kā man teica vecvecmamma – ja nebūs labi, arī būs labi. Pagātni vairs nevar mainīt, bet nākotni gan – un ļoti. Nevajag padoties. Grūtības būs vienmēr, to varu teikt ar simtprocentīgu pārliecību. Taču, ja esi pilnībā pārliecināts par savu ceļu, tad ej pa to. Cilvēkam vienmēr ir izvēle – iet vieglāko ceļu vai pareizāko ceļu. Kurš no tiem ir īstais, zina tikai pats,” saka Markuss.
Viņš ir viens no tiem piemēriem, kad jaunietis atgriežas reģionā un savas zināšanas, prasmes un darba spējas velta tam, lai arī ārpus galvaspilsētas dzīve kļūtu labāka. Sarunas biedram gribētos, lai arvien vairāk jaunu cilvēku izvēlētos dzīvot un strādāt reģionos, nevis koncentrētos tikai Rīgā. “Jaunie cilvēki ar labām idejām un arī ar augstām prasībām ir saskrējuši Rīgā, vienā centrā. Tur viss notiek, procesi virzās uz priekšu, bet par reģioniem bieži vien tiek aizmirsts. Ja paskatāmies vēsturē, laukos kādreiz bija daudz vairāk jaunu cilvēku – centralizēšanās pilsētās nebija tik izteikta,” spriež Markuss. Viņš kā piemēru min arī Gulbenes–Alūksnes dzelzceļu, kura vēsturiskajās fotogrāfijās redzams, cik sakopta un dzīvīga šī vide savulaik bijusi. “Tas bija tāpēc, ka te bija jauni cilvēki, kuriem rūpēja sava vide. Viņi neizvēlējās vienkāršāko ceļu – neaizbrauca uz Rīgu, bet palika un veidoja savu vietu,” viņš uzsver.
