Šogad Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija (AVĢ) svin nozīmīgu jubileju – 115 gadi, un 2. augustā aicina tikties salidojumā. Tā ir skola, kura daudziem alūksniešiem ir kļuvusi par stingru starta platformu tālākajai dzīvei, un ģimnāzija lepojas ar katru. Viena no viņiem ir ģimnāzijas 2007. gada absolvente – Latvijā iemīļotā aktrise alūksniete Anta Aizupe. Lai gan šobrīd viņas ikdiena ir piepildīta ar filmēšanām, mēģinājumiem un intensīvu darbu kultūras jomā, Anta atvēl laiku sarunai un ar siltumu atceras skolas gadus. Viņa atzīst – tieši ģimnāzija devusi pamatu un drošības sajūtu, stājoties pretī lielajai dzīvei. Šajā stāstā Anta dalās savās atmiņās, pateicībā skolai, kā arī atklāj, kāpēc, viņasprāt, ne visi kļūst par aktieriem. “Skola bija kā auglīga zeme maniem sapņiem, kur man mācīja, ka viss ir iespējams,” viņa stāsta.
Atceries mani?
Anta Aizupe ir savas pilsētas patriote, un saikne ar to, ģimeni un draugiem Alūksnē viņai ir ļoti nozīmīga. Tādēļ likumsakarīgi iesaistījusies arī ģimnāzijas jubilejas pasākuma “Atceries mani?” tapšanā, veidojot tam scenāriju kopā ar skolas absolventi aktrisi Elīnu Hanzenu un AVĢ direktori Uvu Grencioni – Lapsenieti. “Pati diemžēl nebūšu klāt 2. augustā, jo Valmieras Vasaras teātra festivāls tiek plānots jau oktobrī, pirms nāca piedāvājums piedalīties šajā pasākumā, spēlēšu izrādes tur. Bet varbūt paspēšu uz koncerta noslēgumu! Šobrīd aktīvi rakstām scenāriju. Koncerta nosaukums ir “Atceries mani?”, man šķiet, šī ir frāze, kuru, satiekoties pēc daudziem gadiem, skolas salidojumā dzirdēsim ne reizi vien. Ceram, ka šī satikšanās mums visiem būs ne vien skaists, bet arī sirsnīgs kopābūšanas mirklis, kurā atcerēsimies cits citu un mūsu skolu,” saka Anta.
Ikdiena ir spraiga
Tikko noslēgusies teātra sezona, un Anta šobrīd filmējas divos projektos – Lindas Oltes filmā “Bērns” un otrs ir televīzijas projekts, ko pagaidām nevarot atklāt. “Varu vienīgi pateikt, ka tas būs seriāls TV3. Paralēli gatavojamies Valmieras Vasaras teātra festivālam, kur režisore Anna Klišjāne iestudējusi izrādi “Koju stāsti” – tajā spēlēšu kopā ar Jāni Kroni,” stāsta aktrise. Aktrises ikdiena paiet ļoti spraigi, pati veido savu grafiku – izvēlas, kam teikt “jā” un kam –
“nē”. “Visam pa vidu cenšos ieplānot arī brīvdienas. Pirms deviņiem gadiem pasaulē nāca abas manas meitiņas Ida un Guna, un – tā ir mana dzīve! Šobrīd jau ir vieglāk samenedžēt savu ikdienu, jo viņas ir pietiekami lielas,” saka Anta un atceras, ka sākumposms neesot bijis nemaz tik vienkāršs.
Aktrises profesija – liktenis
Pēc ģimnāzijas Antas ceļš veda uz Latvijas Kultūras akadēmiju, bet kļūšana par aktrisi – tas gluži neesot bērnībā izsapņots sapnis. “Es vienkārši pamēģināju iestāties un tiku uzņemta. Pat vēl mācoties akadēmijā, šķita, ka ar to nenodarbošos. Bet dzīvē jau nekad nevar zināt, kas un kā notiks. Es to sauktu par nejaušību vai likteni,” stāsta Anta. Aktrises profesijā ir arī izaicinājumi. “Ir gan filmas, gan seri-
āli, gan izrādes, gan pasākumi. Katrā žanrā ir savi pārbaudījumi –
katrā no šīm jomām vajadzīga atšķirīga sagatavošanās un koncentrēšanās, katram sava specifika. Sarežģītākais ir visu saplānot un veltīt laiku un enerģiju katrai lietai atsevišķi, lai rezultāts būtu kvalitatīvs un baudāms ne tikai man, bet arī skatītājam,” secina alūksniete.
Teātris kā sports
Kā atzīst Anta – aktiera darbs nav tikai profesija, tas ir dzīvesveids. “Tas prasa vairāk, nekā no malas varētu izskatīties, bet šis darbs ir aizraujošs! Var ilgi domāt un šaubīties – vai tas ir priekš manis vai nē, bet, kā var lasīt “Hazāru vārdnīcā”, Milorada Paviča vārdos: “Drošākais ceļš pretī īstajai nākotnei, – jo pastāv arī mānīgās, neīstās nākotnes, – ir doties pretī savām bailēm.” To man nemitīgi atgādināja arī mana runas pasniedzēja Aina Matīsa – ja no kaut kā baidies, izdari to, tikai tad tu sapratīsi, ko darīt tālāk, cita ceļa nav. Un pie tā es arī turos,” stāsta Anta, kura gadu gaitā pārliecinājusies – ja vienreiz kaut kas nesanāk, tas nenozīmē, ka neizdosies nākamajā reizē. “Teātris ir līdzīgs sportam –
komandas spēle, kurā ir gan zaudējumi, gan uzvaras. Tu nekad nezini, kas sagaida šodien. Par aktieri nevar kļūt jebkurš, tāpat kā jebkurš nevar kļūt par arhitektu, skolotāju vai zinātnieku. Katram ir savs ceļš, bet ticu, ka par aktieri var kļūt katrs, kurš to jūt kā savu aicinājumu, iespējams, ieskatoties aktiera ikdienā, šī profesija arī vairs nešķitīs tik vilinoša un aizraujoša. ir cilvēki, kuri sāk studēt aktiermākslu un saprot – nē, es to nemaz negribu,” saka alūksniete.
Laba augsne nākotnei
Runājot par laiku AVĢ, Anta atzīst – tā ir vieta, kur jauniešus ļoti labi sagatavo lielajai dzīvei, nākotnei. “Skolotāji bija atbalstoši un teica “jā” trakajām idejām, tas iedrošina un iedvesmo. Iesaku jauniešiem izmantot visas iespējas, ko skola dod. Mana klases audzinātāja vidusskolas posmā bija Iveta Mikijanska – viņa man ir ļoti mīļās atmiņās. Vienmēr prieks satikt. Ir pagājis ilgs laiks, kopš biju skolniece, bet katru pedagogu atminos ar siltumu. Tas bija brīnišķīgs, gaišs un produktīvs laiks. Mācības ģimnāzijā bija ļoti laba augsne manai nākotnei. Tas palīdzēja ikdienas darbam, atbraucot uz Rīgu, jutos droša un pārliecināta par jebko, ko daru. Kopējā sajūta bija stabila – pateicoties vecākiem, skolotājiem un videi, kādā biju ģimnāzijā,” viņa atzīst.
Viss ir iespējams
Anta ar smaidu atceras skolas Ministru kabineta dzīvi, kur aktīvi darbojusies. “Rīkojām dažādus pasākumus. Atminos – skolotājai Inesei Ločmelei jautājām, vai drīkst ar snovborda dēli aktu zālē veikt trikus? Un viņa atļāva! Tajā brīdī man šķita, ka viss ir iespējams. Mēs bijām ļoti aktīvi. Bija svarīgi nesēdēt un neko negaidīt, bet gan pašiem ņemt visu savās rokās un darīt, organizēt,” stāsta skolas absolvente. “Paldies manai skolai, kas mani tik labi sagatavoja lielajai dzīvei – deva sajūtu, ka viss ir iespējams. Tas jauniem cilvēkiem ir ļoti svarīgi,” viņa saka.
A. Aizupe uzskata, ka Alūksne ir laba vieta, kur pavadīt bērnību un jaunības laikus. “Manuprāt, alūksnieši ir uzņēmīgi un mērķtiecīgi. Mēs cits citam protam nodot pareizās vērtības. Tā kā darba ir ļoti daudz un pārsvarā tas ir brīvdienās un vakaros – tad, kad visi pārējie atpūšas, uz Alūksni aizbraukt sanāk ļoti reti, vien apciemot ģimeni un uzreiz laisties prom, bet, neskatoties uz to, vienmēr mēģinu aiziet vismaz līdz Pilssalai un ezeram,” par savu dzimto vietu saka alūksniete.
Skolā veidojas cilvēki
Šajā īpašajā jubilejas gadā Anta teic sirsnīgu paldies skolai. “Lai gan AVĢ absolvēju pirms 18 gadiem, ģimnāzijā gūtais manā dzīvē joprojām dzīvo – katrā sasniegumā, pārliecībā un vērtībā. Skola noteikti nav tikai mācību vieta – tā ir vieta, kur veidojas cilvēki. Un tās darbinieki ir tie, kuri palīdz cilvēkiem izaugt,” pārliecinoši saka Anta. Viņa skolotājiem vēl spēku, izturību un prieku turpināt šo darbu. “Lai arī zinu, ka skolotāja darbs ir ļoti grūts un nereti paliek nenovērtēts, tieši jūs esat tie, kuri pirms tik nozīmīgā starta lielajā dzīvē iedod sajūtu “Man viss izdosies!”. Un tas ir tik svarīgi!” sarunas beigās saka alūksniete Anta Aizupe.
