Jūlijs ir 13. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mēnesis, kad Rīgu piepilda tūkstošiem latviešu tradīciju turpinātāji – skolēni, viņu vecāki un kolektīvu vadītāji. Liela daļa no skolēniem, kuri vienreiz izjūt šo maģisko sajūtu uz lielās skatuves, to vēlas piedzīvot arī pēc tam jau Vispārējo Dziesmu un Deju svētku laikā. Par to uz sarunu aicināju mammu Baibu Johansoni un viņas meitas, kurām dziesma ir devusi iespēju būt klātesošām un piedzīvot lepnuma sajūtu, stāvot uz Mežaparka estrādes.

Dzied jau 50 gadus

Baiba Johansone beigusi savas aktīvās darba gaitas un, kā pati saka, – dzīvo laimīgi un bez stresa.

“Uz nepilnu slodzi strādāju Alūksnes novada pašvaldībā par Zemes lietu komisijas priekšsēdētāju. Tagad jau gadu esmu Ilzenes pagasta muzikālās vienības “Ilzenes ziņģētāji” vadītāja – mēs dziedam to, kas mums pašiem patīk. Dziedu arī jauktajā korī “Ezerlāse”, jo bez kora nevaru,” par savu ikdienu stāsta Baiba. Viņa piedalījusies vismaz sešos dziesmu svētkos – ar Gaujienas pagasta kori, ar Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas sieviešu kori “Liepas”, jaukto kori “Dzelme” un trīs svētkos ar jaukto kori “Sonus”. “Es koros dziedu jau 50 gadus. Kad mācījos Gaujienas vidusskolā, dziedāšanas skolotāja bija Irēna Auziņa (dzimusi Resne), viņa vadīja Gaujienas pagasta kori. Mūs, vecāko klašu skolēnus, aicināja dziedāt, tā aizsākās manas kora gaitas,” atceras Baiba.

“Gaismas pils” izskanēja

Pirmo reizi dziesmu svētkos bijusi ar Gaujienas pagasta kori 1977. gadā. “Atceros – visi dziedātāji nodzied koncertā un, man par lielu izbrīnu, visi sauc: “Gaismas pili! Gaismas pili!”. Es nevarēju saprast, kas īsti notiek. Bet tajā brīdī nevarēja apjaust, kurš no diriģentiem uzdrīkstēsies kāpt uz skatuves un diriģēt. Jo tas bija 1977. gads, kad “Gaismas pili” neviens “nedziedāja”. Starp diriģentiem tajā brīdī esot bijusi saruna/saskatīšanās – kurš nu tagad ies? Tad Haralds Mednis teicis, ka viņš diriģēs – esot jau gados, karjeru vairs nevarot apdraudēt un nav, ko zaudēt. Tās sajūtas ir neaizmirstamas, vēl tagad uzmetas zosāda, to mirkli atceroties. “Gaismas pils” izskanēja neatkārtojami,” emocionālo mirkli atceras kora dziedātāja.

Dziesma līdzās laiku laikos

Kā radusies mīlestība pret dziesmu? “Man dziedāšana nāk līdzi jau paaudžu paaudzēs. Mamma Anna Bārda bija varena dziedātāja, arī viņas tētis dziedāja. Atceros, arī vecmāmiņai tas patika. Ilzenē vienmēr bija kolektīvi, kur arī mana mamma dziedāja. Tētis Pēteris Bārda bija tenors vīru ansamblī,” viņa stāsta. Ģimenē nevienam neesot muzikālās izglītības, bet dziesma laiku laikos nāk līdzi. “Mamma dziedāja gan, darot nogurdinošos lauku darbus, gan atpūšoties. Atceros – atbraucu no skolas, dzirdu – mamma jau kaut kur dzied, viņai bija skaista un skaļa balss. Mūsu bērnībā bieži kopā sanāca kaimiņi uz kādiem svētkiem, es vienmēr sēdēju un gaidīju – kad nu sāksies sadziedāšanās,” skaistajās atmiņās dalās Baiba.

1977. gada rudenī Ilzenē nodibināja kori, ko vadīja Ināra un Jānis Kravaļi. “Koris izveidojās varens – 34 dziedātāji, no kuriem desmit vīri. Un visi vietējie. Tas mūsdienās ir gandrīz neiespējami. Šajā korī ilgus gadus dziedāja arī mana mamma,” viņa stāsta.

Danco līdz septiņiem rītā

Baiba atceras savas sajūtas un izbrīnu par to, kā tas iespējams, ka uz skatuves sanāk tik liela ļaužu masa un visi grib dziedāt? Cilvēks taču varētu arī nedziedāt un nedejot! Bet visi, kas ir uz skatuves, grib to darīt!

“Ļoti spilgtā atmiņā ir dziesmu svētki, kuros biju ar jaukto kori “Sonus”, – tad pirmo reizi notika sadziedāšanās un sadancošanās. Tas bija fantastiski! Tādu jauniešu daudzskaitlību nebiju redzējusi – un visi ar tādu aizrautību dzied! Uz skatuves arī dancojām līdz septiņiem rītā! Pēc tam jau šādi pasākumi svētkos notika ar katram izsniegtām nošu grāmatām, organizēti, visi bija sagatavojušies. Bet tajā pirmajā reizē, tā bija kā improvizācija, bijām uz svētku viļņa,” stāsta kora dziedātāja. Visos svētkos vislabākās atmiņas ir par sadzīvi – kolīdz dalībnieki atgriežas mītnes vietās pēc garajiem mēģinājumiem, nomazgājas, paēd – atkal visi ir kopā. “Rīga uz svētkiem vienmēr ir liepziedu smaržas piepildīta, ļaudis smaida, priecājas. Ja runājam par transportu, tad visskaistākais ir brauciens no Mežaparka noslēguma koncerta ar 11. tramvaju, kurā visi līksmo un dzied, un dzied, un dzied. Tā ir kopības un prieka sajūta. Visi ir laimīgi un pārņemti ar dziesmu,” savās atmiņās dalās Baiba. “Kad ar meitām atbraucām mājās no svētkiem, bija sajūta, ka staigāju pa mēness virsmu, tāda neizskaidrojama gandarījuma izjūta. Man patīk, ka manas meitas ar mani kopā dziedājušas vienā kolektīvā,” smaidot saka Baiba – visas trīs bija soprāni jauktajā korī “Sonus”.

Leģendas uz skatuves

Ar patiesu lepnumu un gandarījumu Baiba atceras leģendāros diriģentus, kuri visus vadījuši kopīgā dziesmā uz lielās Mežaparka estrādes – brāļi Kokari, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Edgars Račevskis, Imants Cepītis un daudzi citi. “Ak, šīs sajūtas ir neaizmirstamas! Protams, mēģinājumos nebija viegli, kad diriģents liek dziedāt vienu frāzi vairākas reizes, kad saule karsē ādu vai arī lietū kājas slapjas. Bet tas viss ir to vērts. Kādi tik svētku gājieni nav bijuši – ar laka augstpapēžu kurpītēm pa Rīgas bruģi gari gabali noieti, un nekāda vaina – nekas nesāpēja, nekas nebija par grūtu,” saka Baiba.

Apbrīno dejotāju izturību

Pēdējos trīs dziesmu svētkos Baiba vairs nav bijusi dalībniece. “Pirmajos svētkos, kad nepiedalījos, iesēdos mašīnā, aizbraucu uz nomaļu vietu, ieslēdzu radio uz pilnu skaņu un dziedāju līdzi. Uz otrajiem, kuros nepiedalījos, meita Zane nopirka biļetes un devāmies tos skatīties Mežaparka estrādē. Un pēdējos skatījos pie TV ekrāna. Esmu bijusi gan skatītāja, gan dalībniece – pilnīgi un noteikti, nekas neatsvērs tās sajūtas, ko var piedzīvot, esot uz skatuves,” viņa atzīst. Vienmēr bijusi dziedātāju rindās, bet neslēpj apbrīnu par dejotājiem. “Cik gan liela ir viņu izturība! Skatoties, kādas ir horeogrāfijas, tas zīmējums, kas veidojas uz skatuves, – tas ir apbrīnojami. Sevišķi dejotājiem vēlu izturību un labus laikapstākļus,” novēl Baiba.

Mirkļi, kas paliek atmiņā

Dziesmu un deju svētki ir fenomens. “Tas ir latviešu gēnos. Par laimi, bērni un jaunieši grib un gaida šos svētkus. Viņu acīs to var redzēt – bērna acis nemelo. Skolēni, lai tie grūtie izaicinājumi, kas gaidāmi svētkos, ātri aizmirstas! Lai skaistā ir vairāk, izbaudiet ik mirkli – tas jums noteikti paliks atmiņā uz mūžu. Tas, kurš šogad uzkāps uz skatuves, noteikti to gribēs darīt atkal, un tas jau būs pienesums Vispārējiem Dziesmu un deju svētkiem – daudzi no viņiem tajos būs dalībnieki,” viņa saka. Baiba priecājas, ka bērni tiek uz svētkiem – ka atbalsts ir no Alūksnes novada pašvaldības un valsts līmenī. “Pie visiem apstākļiem, kādi mums šobrīd ir, prieks, ka varam atļauties aizvest bērnus izjust šos maģiskos svētkus. Es vasarā ļoti maz skatos televīziju, bet, ja kaut ko skatīšos, tad tie noteikti būs 13. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Lai jauniešiem viss izdodas,” vēl Baiba.

Zanes stāsts

Šūpulī ielikta

Otra Baibas meita, kurai viņa iemācījusi mīlestību pret dziesmu, ir Zane Dilāne. Viņa jau 20 gadus saistīta ar apdrošināšanas jomu – Zanes ikdiena ir veselības, ceļojumu un nelaimes gadījumu atlīdzību lietu administrēšana, komandas vadība un viss, kas ir par un ap šo sfēru. “Šobrīd neesmu nevienā kolektīvā, taču vilkme atgriezties dziedātāju rindās ir, un es tiešām ceru, ka reiz atkal piedzīvošu šos kopā būšanas, dziedāšanas un dejošanas svētkus. Ja reiz pats esi bijis starp dalībniekiem, tad šie svētki neatstāj vienaldzīgu,” saka Zane. Viņa gan neesot no tiem, kuriem noteikti jātiek pie biļetēm uz noslēguma koncertu, taču tā nedēļa ir mazliet priecīgāka un pacilātāka arī, ja pasākumus vēro caur TV ekrānu. “Dziesma mūsu ģimenē ir šūpulī ielikta – ne tikai mamma, bet arī vecmamma un citi radinieki bijuši braši dziedātāji, un joprojām teju visās mājas svinībās dziedāšana ir klātesoša. Un jā, es atceros, kā tiešām gaidīju, kad sasniegšu to vecumu, kad varēšu dziedāt jauktajā korī “Sonus”, kurā jau bija mana mamma,” viņa stāsta.

Lepnums un kopības sajūta

Zane svētkos piedalījusies trīs reizes – dziedājusi ar jaukto kori “Sonus”, dejojusi kopā ar Malienas jauniešiem skolotājas Teklas Cingleres vadībā, kā arī dziedājusi Baltijas valstu studentu Dziesmu un deju svētkos “Gaudeamus”. “Visspilgtāk atmiņā palikusi dalība 22. Vispārējos latviešu Dziesmu un 12. Deju svētkos 1998. gadā ar jauniešu deju kolektīvu – tas tik bija piedzīvojums gan Daugavas stadionā dejojot, gan gatavojoties un ballējoties skolā Juglā, kurā dzīvojām visu nedēļu. Tās ir atmiņas, par kurām saka – būs, ko mazbērniem stāstīt,” atceras svētku dalībniece. “Būt dalībnieku vidū, tā ir ne ar ko citu nesalīdzināma sajūta – vienalga, dejojot vai dziedot, tas ir lepnums par to, kas esi, ko dari, neaptverama kopības sajūta,” viņa atzīst.

Sargājama vērtība

Viņa ir pārliecināta, ka šie svētki mums, latviešiem, ir vajadzīgi. “Tas ir kas unikāls mūsu tautai un milzīga, sargājama vērtība – jau kopš 1873. gada latvieši atkal un atkal sanāk kopā, lai dziedātu un dejotu. Manā prātā tas ir kaut kas tikpat mūžīgs kā Saule, Pērkons un Daugava. Mēs esam dziedātāju tauta – ar dziesmiņu druvā ejam, ar dziesmiņu sētiņā,” savās pārdomās dalās Zane. Tas ir kaut kas tāds, ko Zane tiešām novēl piedzīvot ikvienam latvietim! “Tas ir grandiozi, kad tūkstošiem dalībnieku, skaistos tērpos ģērbti, beidzot sanāk kopā un “plūc augļus” tām garajām stundām mēģinājumos, skatēs un kopmēģinājumos, kopā ar klausītājiem un skatītājiem savij deju rakstu rakstos un izdzied simtiem nošu skanīgās melodijās. Es domāju, ka tajās dienās visā Latvijā valda īpaša aura un enerģija,” viņa spriež.

“Izbaudiet to! Lai vai cik garas stundas būs jāpavada mēģinājumos, pinot bizes, vainagus, gludinot kreklus un žāvējot lietū izmirkušos brunčus, tie ir vieni no skaistākajiem latviešu svētkiem un piedalīties tajos ir tiešām liels gods,” skolēniem un jauniešiem, kuri piedalās svētkos, novēl Zane.

Lienes stāsts

Dzīves sastāvdaļa no bērnības

Alūksniete Liene Johansone – Kuzmina ir viena no divām meitām, kura, pateicoties mammai Baibai Johansonei, dziesmu svētkus uztver ar īpašām atmiņām un sajūtām. Šobrīd Liene ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktore, bet sirds allaž ir Alūksnē, jo te pavadīta bērnība un arī muzikālās gaitas jauktajā korī “Sonus”. Tieši mamma ieveda Lieni kora pasaulē. “Mīlestību pret mūziku man deva arī Alūksnes Mūzikas skola – apguvu klavierspēli pie Ināras Kravales, kura bija arī kora “Sonus” diriģente. Tāpat “Sonusā” dziedāja mana draudzene Zanda, arī viņai mamma dziedāja korī. Vispār “Sonus” bija mana dzīves sastāvdaļa jau kopš ļoti agras bērnības, jo garos vakarus mēdzu pavadīt tur, kamēr mammai bija mēģinājumi,” atceras Liene. Vēl tagad no galvas zinot Emīla Dārziņa “Ciānas bērnus”, kas viņai lika justies skumji pat, ja nesaprata, par ko īsti ir dziesma. “Vēl spilgti atceros Riharda Ženē “Itāļu salāti” (Insalata Italiana, Richard Genee), kas atkal bija tik priecīgi, ka dienām varēju to dungot. Kad bijām pusaudži, likās forši, ka varam būt sastāvdaļa no tik spēcīga jauktā kora, kurā būtībā izaugām,” stāsta Liene.

Nogurums no slodzes un negulēšanas

Pirms diviem gadiem Liene Mežaparka estrādē bija skatītāja 27. Vispārējo latviešu Dziesmu un 17. Deju svētku noslēguma koncertā. “Kad estrādē ienesa leģendāro “Līgo” karogu, kas darināts 1873. gadā (starp citu, oriģināls glabājas manis vadītajā muzejā), man sāka birt aizkustinājuma asaras. Dziedāju līdzi un jutos kā būtiska daļa no koncerta,” ar aizkustinājumu atceras Liene. Viņa bija 23. Vispārējo latviešu Dziesmu un 13. Deju svētku dalībniece ar kori “Sonus”. “Man tie ļoti palikuši atmiņā, atceros diezgan daudzus sīkumus un detaļas. Sākot no tā, ka mēs, jaunieši, pa naktīm dauzījāmies Rīgas Teikas vidusskolā un jau uz rīta pusi stadionā dziedājām savas mīļākās svētku repertuāra dziesmas (man tās bija “Kur tu skriesi, vanadziņi” un “Tumša nakte, zaļa zāle”). Atceros, ka mēģinājumos bija ļoti karsti, bijām noguruši no slodzes un negulēšanas, bet tā patiesi bija fantastiska pieredze. Ejot gājienā, bija neizmērojama lepnuma sajūta, par noslēguma koncertu nemaz nerunājot,” savus svētkus atceras kora dalībniece.

Stiprais latviešu gars

Runājot par noslēguma koncertu, Liene ir aizkustināta, ka bijusi tāda iespēja to izjust. “Toreiz vairāku dziesmu laikā apraudājos –
tas bija liels gods tur būt. Jāatzīstas, ka bieži klausos ierakstus no Dziesmu un deju svētkiem. Tautasdziesma “Krustiem zvaigznes debesīs” ar Ērika Ešenvalda mūziku, ar kuru tika atklāts 2018. gada noslēguma koncerts, ir viena no skaistākajām un enerģētiski spēcīgākajām dziesmām uz pasaules, tā ir mana spēka dziesma,” stāsta Liene.

Dziesmu svētki ir tradīcija, kas cauri gadu desmitiem ir vienojusi latviešus un palīdzējusi saglabāt mūsu valodu, kultūru un identitāti. “Dziesmu svētki atgādina mums, cik svarīgi ir būt kopā, godāt savas saknes un lepoties ar to, kas esam. Tā ir dzīva liecība tam, ka latviešu gars ir stiprs un dzīvotspējīgs cauri laikiem,” viņa saka.

Vēl izbaudīt svētkus

“Pieņemu, ka šobrīd, kad visā pasaulē plosās dažādi nemieri un kari, īpaši novērtējam to, ka mums ir sava valsts un tradīcijas. Šādos kultūras pasākumos aizvien biežāk aizdomājos, ka tā nav pašsaprotama lieta, ka varam pulcēties Mežaparka estrādē un no visas sirds kopā nodziedāt “Dievs, svētī Latviju”, kā arī citas mūsu tautas skaistākās dziesmas. Domāju, ka šādos svētkos pa īstam saprotam, ka mēs patiesībā esam spēcīgi un vareni, kā savulaik teica bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga,” pārdomās dalās Liene.

13. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem viņa novēl izturību. “Pats mēģinājumu process ir nogurdinošs un prasa spēku. Protams, novēlu arī izbaudīt svētkus, censties būt “šeit un tagad”, mazāk domāt par kādām tehniskām un citādām ķibelēm, kas novērš uzmanību no svarīgākā. Lai skaisti!” beigās saka Liene.