Lielāko daļu mūsu atkritumu var izmantot siltuma un elektrības ražošanai, un, pareizi tos apsaimniekojot, poligonos būtu jānonāk tikai tiem atkritumiem, ko nevar izmantot nekā citādi. Latvija šajā jomā sper pirmos soļus, savukārt citās valstīs, tostarp kaimiņos Lietuvā un Igaunijā, jau plaši izmanto atkritumu reģenerācijas iespējas.

Daudzi no mums ikdienā nedomā par to, kas notiek ar atkritumiem pēc tam, kad tie nonāk konteinerā. Taču aiz šā vienkāršā procesa slēpjas sarežģīta sistēma, kuras mērķis ir izmantot atkritumus ne tikai videi draudzīgāk, bet arī ekonomiski izdevīgāk.

Parasti mēs domājam, ka atkritumi ir problēma, taču pasaulē atkritumus uzskata par vērtīgu resursu. Tas nozīmē, ka atkritumus pārstrādā un izmantoti atkārtoti – gan jaunu materiālu, gan enerģijas iegūšanai. Piemēram, no plastmasas pudelēm var radīt jaunus izstrādājumus, savukārt bioloģiskos atkritumus var pārvērst par mēslojumu vai biogāzi. Bet tos, kurus nevar izmantot pārstrādei vai kompostēšanai, var reģenerēt jeb pārvērst enerģijā.

“Pamatoti uzskata, ka poligonos atkritumiem jānonāk tikai tad, ja tie patiešām nav izmantojami nekā citādi. Kāpēc? Tāpēc, ka poligoni aizņem vērtīgu zemes platību, rada vides piesārņojumu un ģenerē siltumnīcefekta gāzes – galvenokārt metānu. Labākie risinājumi ir pārstrāde un enerģijas iegūšana, kas palīdz atkritumus pārvērst par noderīgu resursu,” saka “Zaļās jostas” vides izglītības speciā-
liste Elīna Sprūde-Nesenberga.

Latvijai kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstij ir jāsasniedz kopējais mērķis, proti, 2035. gadā tikai 10 % no visiem atkritumiem drīkstēs noglabāt poligonos, bet vismaz 65 % būs jāpārstrādā. Šobrīd pārstrādē mēs esam sasnieguši 53,6 % atzīmi, bet poligonos nonāk vairāk nekā 40 % Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu saražoto atkritumu, un tas ir četras reizes vairāk nekā noteiktais ES mērķis.

Reģenerācija un dedzināšana – kāda atšķirība?

Dedzināšanas vienīgais mērķis ir samazināt atkritumu apjomu, tikai atšķirībā no ugunskura, kurā, piemēram, samet plastmasu, process ir organizēts industriālos apjomus. Šis darbības veids ES tiek ierobežots, jo dedzināšanas process ir primitīvs, tas nenodrošina, lai degšanā radušies savienojumi nenonāktu vidē.

Reģenerācija ļauj ražot elektrību un siltumu, atkritumu dedzināšanā atgūstot enerģiju. Tās ir attīstītas tehnoloģiskās iekārtas, kuru primārais uzdevums ir enerģijas ieguve un atkritumi tām kalpo kā izejviela, tās ir aprīkotas ar filtriem un līdz minimumam samazina kaitīgo izmešu nonākšanu vidē.

Latvijā dažādās būvniecības stadijās ir Jelgavā un Ventspilī, savukārt Pierīgā “Vides resursu centrs” sācis atkritumu reģenerācijas stacijas projekta īstenošanu Ropažu teritorijas rūpnieciskajā zonā. Vides pārraudzības valsts birojs, vispusīgi izvērtējot “Vides resursu centra” ietekmes uz vidi ziņojumu, atzinis, ka vides aizsardzības līmenis Ropažu novadā plānotās atkritumu reģenerācijas stacijas dēļ nesamazināsies. Atkritumu reģenerācijas stacija ir apkārtējai videi nekaitīga atkritumu pārstrāde, kas nepārstrādājamos atkritumus efektīvi un ilgtspējīgi pārvērtīs elektroenerģijā un siltumenerģijā. Reģenerācijas stacija ļaus racionālāk izmantot Latvijā jau pieejamos resursus – nepārstrādājamos atkritumus, ražojot no tiem enerģiju, nevis tos noglabājot poligonos.

Reģenerācijas stacija dos papildu artavu kopējā Latvijas energoportfelī un enerģētiskajā neatkarībā, jo tā būs mazāk jāiepērk no ārvalstīm. Turklāt ēka plānota arī kā tūrisma infrastruktūras un atpūtas objekts.

Piemēram, Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā uz reģenerācijas stacijas “CopenHill” jumta ir izveidota mākslīgā slēpošanas trase, kur pilsētas iedzīvotāji un viesi aktīvi pavada laiku, vienlaikus stacijā ar pilnu jaudu ražo elektroenerģiju un siltumu. Rūpnīcā pārstrādā aptuveni 440 000 tonnu atkritumu gadā. Reģenerācijā rodas gāzes, kuras tiek izfiltrētas un attīrītas, līdz ar to gaiss ap stacijas skursteni ir tīrāks nekā autostāvvietās.

Kaimiņvalstu pieredze: ko mēs varam mācīties?

No 27 ES dalībvalstīm šobrīd tikai divās siltuma ražošanai neizmanto atkritumu reģenerācijas jaudu. Viena no šīm valstīm ir Latvija.

Eiropā kopumā ir vairāk nekā 500 atkritumu reģenerācijas staciju, kas atkritumu jaudu pārvērš elektrībā un siltumā, piemēram, Vācijā ir 100, Francijā – 117, Lielbritānijā – 54 šādas stacijas. Atkritumu reģenerācijas stacijas bieži vien atrodas Eiropas galvaspilsētu, piemēram, Parīzes, Vīnes vai Kopenhāgenas, centrā un ne tikai apgāda vietējos iedzīvotājus ar elektroenerģiju un siltumenerģiju, bet ir arī iecienītas kā tūrisma un atpūtas objekti. Tie bagātina apkārtējo vidi un rada jaunu sabiedrisko telpu.

Lietuva un Igaunija mūs apsteidz un jau sen ir spērušas ievērojamus soļus efektīvākā atkritumu apsaimniekošanā. Piemēram, Tallinas Iru apkaimē darbojas mūsdienīga stacija, kas apstrādā gan mājsaimniecību, gan rūpniecības atkritumus, vienlaikus nodrošinot enerģiju pilsētas apkurei un elektrības ražošanai.

Lietuvā veiksmīgi darbojas šķirošanas un reģenerācijas sistēmas, kas ļauj būtiski samazināt poligonos noglabāto atkritumu daudzumu. Jāpiebilst, ka Lietuvā šobrīd ir trīs atkritumu reģenerācijas stacijas – Kauņā, Viļņā un Klaipēdā.

Nākotnes perspektīvas Latvijā

Ja mēs visi saprastu, ka atkritumi nav tikai konteineru saturs, bet vērtīgs resurss, mēs varētu daudz ko mainīt. Atkritumu šķirošana, bioloģisko atkritumu kompostēšana un enerģijas iegūšana no materiāliem, kurus nav iespējams pārstrādāt, ļautu mums samazināt ietekmi uz vidi un vienlaikus izmantot to, ko mēs parasti uzskatām par nederīgu.

“Ko mēs katrs varam darīt? Sāksim ar atkritumu šķirošanu un domāsim divreiz, pirms kaut ko pērkam un ko vēlāk izmetīsim atkritumos. Latvija jau ir uz pareizā ceļa, jo šķirošanas apjomi ar katru gadu pieaug, taču vēl ir daudz darāmā. Izmantojot tehnoloģijas, piemēram, atkritumu reģenerāciju, mēs varam spert nākamo soli atkritumu apjoma samazināšanā un atkritumu kā enerģijas ieguves resursu izmantošanā,” saka Sprūde-Nesenberga.

Anglijā no sadzīves atkritumiem ražo enerģiju pilsētai

Alūksniete Jeļena Dimante Apvienotajā Karalistē, Linkolnšīras grāfistes pilsētā Skantorpā dzīvo 13 gadus un atzīst – pret atkritumu apsaimniekošanu valstī un pašvaldībās izturas nopietni.

Šķirošanas konteineri Lielbritānijā ir līdzīgi kā pie mums – sadzīves atkritumiem jeb tam, ko nevar sašķirot, dārza un bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem, kartonam un plastmasai, kā arī – alumīnija bundžām un stikla tarai. “Te visiem pie mājām ir lielāki vai mazāki mazdārziņi, līdz ar to dārza atkritumu konteiners ātri pildās. Savukārt izmestajai stikla tarai jābūt tīrai, piemēram, mērces burciņa ir jāizmazgā. Briti to dara, iebraucēji ne vienmēr. Atšķirībā no Latvijas šeit taras depozīts nav ieviests. Atkritumi katrā pašvaldībā tiek izvesti reizi nedēļā un katram pašam savs konteiners ir jāizstumj uz ceļa. Ir noteikts skaits lielgabarīta atkritumu, kurus gada laikā var nodot par brīvu, kas iepriekš jāpiesaka. Tur var atzīmēt, ja lietu var nodot otrreizējai lietošanai, piemēram, sociālajiem namiem. Par atkritumu apsaimniekošanu mēs tiešā veidā nemaksājam, maksa ir iekļauta pašvaldības nodoklī, kas gadā ir 900 mārciņas. Tur gan ietilpst daudz pakalpojumu. Katru gadu saņemam grafiku, kurā uzskatāmi norādīts, kurā dienā kuras krāsas konteineru izved. Tas jau ir ērti sagatavots kā uzlīme,” stāsta J. Dimante. Dažās pašvaldībās konteinerus uzdāvina, citās jāpērk pašiem.

Svarīgi, ka pašvaldības iedzīvotāji tiek iepazīstināti arī ar viņu saražoto atkritumu apsaimniekošanu. “Sadzīves atkritumi nonāk uzņēmumā, kur tos sadedzina, un siltums tiek izmantots pašā uzņēmumā un tuvējās rūpnīcās. Savukārt papīrs tiek nosūtīts konkrētai firmai, kur tas tiek pārstrādāts kartonā un avīžpapīrā. Tādus pašus aprakstus saņemam arī par citiem atkritumu veidiem,” stāsta iedzīvotāja.

Kā trūkumu Lielbritānijas atkritumu apsaimniekošanā J. Dimante min sētnieku neesamību – tos reizi nedēļā aizstāj ceļu apkopes transportlīdzeklis. “Kur tādi nevar piekļūt, atkritumus savākt norīko probācijas klientus. Līdz ar to pilsētas centrs ir diezgan netīrs. Lai ieviestu kārtību, palielināti sodi, piemēram, izsmēķa nomešana uz līdzenas vietas var izmaksāt 150 mārciņas,” stāsta Anglijas iedzīvotāja.

Sadarbībā ar SIA “Zaļā josta”