Laura Felša
Šis datums, 14. jūnijs, Latvijā aizrit skaudru atmiņu un sāpju zīmē. Pagājuši 83 gadi, kopš padomju vara masveidā realizēja genocīdu pret Latvijas tautu. Cilvēki tika izrauti no savām mājām un ar varu aizvesti svešumā, lai tur, Sibīrijā un citviet Krievijas ziemeļu daļā, tiktu mocīti, spīdzināti un nogalināti. Daudzi latvieši mira bada nāvē vai no pārcilvēciski smaga darba. Citus vienkārši nošāva. Bet, par ko?
Izsūtīto cilvēku un viņu tuvinieku atmiņas ir īpaši saudzējamas, no paaudzes uz paaudzi nododamas. Būtiski ir to saglabāt, savos prātos – dvēselēs ierakstīt tautas vēsturi, tās ciešanu ceļu, jo atmiņa ir garīgā saikne ar to, kas bija, ir un vēl būs.
Kā saka Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Druvis Tomsons – mums jāatceras katrs no šiem cilvēkiem, kuri cietuši no komunistu represijām. “Mūsu tautas liktenis pirms 83 gadiem tika nežēlīgi izmainīts. Aiz vārda “tauta” ir 15 424 cilvēki, kuru likteņi tika sabradāti. Deportācija. Ieslodzījums. Slepkavības. Daudzu ģimenes izpostīja vienas nakts laikā! Mūsu pienākums šodien – darīt visu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos,” uzrunā saka D. Tomsons un pateicas viesim, kuri šodien ir te.
Politiski represēto kluba “Sarma” priekšsēdētāja Dzidra Mazika atzina, ka šīs atmiņas vēl joprojām sāp. “Cilvēki pazuda bez vēsts, vēl šobrīd nezinām, kur ir viņu atdusas vietas. Kamēr mēs atceramies, tikmēr viņi būs ar mums. 14. jūnija agrā rītā no mūsu novada daudz ievērojamu, gudru, izglītotu cilvēku vienkārši pazuda. Visskumjākais ir tas, ka ģimenes izšķīra. Ja līdz Gulbenes stacijai kāda no ģimenēm varēja būt kopā, tad tur viss sabruka – tēvi atsevišķi, mātes ar bērniem citā vagonā,” stāsta Dz. Mazika.
Ja esi latvietis – neguli šodien, piecelies mans brāli, izkar karogu, izkar karogu sarkanbaltsarkanu, izkar un piemini. Piemini asinis, kas par Tevi ir lietas, kas Tevī lietas, un, no kurām Tu nāc. Piemini latvieti ar vārdu, ar darbu, ar sirdi. Tos simtus, kas izvesti tika no mājām – ģimenes, bērni, veci un trausli ļaudis. Vagonos sadzīti mira no bada, sarkana roka sažņaudza sirdi, sarkana roka nožņaudza. Mulss klusums, vien vientuļas bērna raudas par māmiņu, kura ar pēdējo elpas vilcienu sargā savu bērniņu, un sitienam pacelta sarkana roka, šāviens kas izdzēsa prieku, nāve, kas elpoja pakausī. Vientuļa pļava un ledusauksts ūdens, kas dedzina ādu, lietus kas aizskalo asinis… Piemini latvieti” (Kristaps Horns)
Reklāma