Loreta Jargane
Alūksne rotājusies sarkanbaltsarkanajos toņos, pieminot, godinot un sveicot savus varoņus. Ik gadu 11. novembrī, Lāčplēša dienā visā Latvijā tiek iedegtas neskaitāmas sveces, pieminot Latvijas valsts armijas uzvaru pār Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī. Pieminot šo notikumu, Lāčplēša dienā tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji.
Laiks no Latvijas Republikas proklamēšanas dienas 1918. gada 18. novembrī līdz 1919. gada 11. novembrim bija viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē, kad tika izcīnītas vairākas kaujas, cenšoties iegūst valsts neatkarību. Tikai 1919.gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā iekarotāji tika padzīti no Rīgas, kļuva skaidrs – neatkarība ir iegūta. Īpašu uzmanību Bermonta karaspēka un Latvijas valsts armijas cīņas piesaista ar faktu, ka latviešu cīnītāji bija skaitliskā mazākumā, turklāt sliktāk bruņoti. Joprojām kā galvenie Latvijas valsts armijas uzvaras iemesli tiek minēti latviešu karavīru drosme un varonīgums, sabiedroto valstu sniegtais atbalsts Latvijai, kā arī pretinieka armijas iniciatīvas trūkums un sliktā kaujas organizācija.
Lāčplēša dienas nosaukumu šis datums ieguvis par godu latviešu tautas mitoloģiskajam varonim Lāčplēsim – ar lāča ausīm un lāča spēku apveltītais stiprinieks kļuvis par simbolu varonībai un valsts mīlestībai.
1919. gada 11. novembrī dibināts arī Latvijas valsts apbalvojums– Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi “Par Latviju”. Lāčplēša kara ordeni piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri piedalījās Latvijas Brīvības cīņās vai sniedza ieguldījumu un sekmēja Latvijas valsts nodibināšanu. Tikai šajā datumā ordenis ir aplūkojams publiski, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.
Reklāma