Ieva Pētersone
Tur es viesojos saulainajā 22. Jūlija pēcpusdienā kopā ar Sarmīti un Andri Eliasiem. Viesošanās iemesls- Apes „Namiņa’’ dalībnieku saiets pēc pusotra gada ilgas netikšanās, kur pandēmijas pēc visi pasākumi tika atlikti. Šī diena bija arī pilsētas pensionāru „Namiņa’’ vadītājas Dzintras Ozoliņas jubilejas diena. Viņu un pārējos dalībniekus Sarmīte un Andris sagaidīja ar dziesmu. Pirms godināšanas jubilāre lūdza ar klusuma brīdi pieminēt tos, kuru vairs nav viņu vidū. Tad par godu jubilārei un priecīgajam notikumam, ka atkal visi var būt kopā, šoreiz ārā zem ozola, Sarmīte ar Andri sniedza stundu garu koncertu. Visas dziesmas nenosaukšu- skanēja dziesmas no teātra izrādēm, arī citas, bet īpaši jubilārei sveikšanas reizē tika dziedāta dziesma ,,Rozes’’, bet pašā noslēgumā trīs dziesmas tika veltītas dvēselei un Dievam. Kad sāka dziedāt ,,Aleluja’’, tad pati biju lieciniece, kad tajā brīdī pieklusa vējš un pat lapas ozolā nekustējās. Tad es sapratu, ka Dieva stūris ir Ape.
Protams, ka bija arī mielasts un dziedāja „Daudz baltu dieniņu’’, kad visi klātesošie piecēlās un Sarmīte diriģēja.
Pajautāju arī par to kā jūtas citā novadā, bet man atbildēja, ka Smiltene viņu sirdīs nav un nebūs. Viņiem ir sava Ape ar savām tradīcijām. Pilsētai ir savs „Namiņš’’, kuru laipni pensionāriem atvēlēja uzņēmējs Dzintars Raibekazs (attēlā ar balto hūti) Viņš arī piedalījās pasākumā.
Vēlāk pie Namiņa aizveda dalībniece Līga Bindemane (attēlā).
Pirms pasākuma apskatījos arī kultūras namā Apes cilvēku radošos darbus.
Tas nekas, ka Apei nav sava novada, pilsēta pastāv ar laipniem radošiem cilvēkiem, drīz būs pilsētas svētki, tur patiešām ir miera osta kā jau sākumā minēju Dieva stūris.
Reklāma