Latvijā dzīvo un patvērumu no kara skartajām zonām raduši daudzi cittautību cilvēki un mūsu uzdevums ir radīt viņiem palīdzēt. Jau gadu līdzās Liepnas iedzīvotājiem patvērumu šajā ciematā raduši patvēruma meklētāji no tālākām valstīm, valstīm, par kurām ne vienmēr ir pilnīgs priekšstats. Tāpat arī cilvēkiem, kuri šeit ierodas – arī viņiem jāiepazīst Latvija, jāiepazīst Liepna.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (Pārvalde) uzsākusi informatīvu komunikācijas kampaņu “Cilvēcība. Atsaucība. Atbildība”. Tās mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par patvēruma procesu Latvijā, kā arī izglītot patvēruma meklētājus par viņu pienākumiem un tiesībām patvēruma procedūras laikā Latvijā. Kampaņas ietvaros Liepnā notika pagasta iedzīvotāju un patvēruma meklētāju saliedēšanās pasākums.
Kopīgās sportiskās aktivitātēs iesaistījās gan vietējie iedzīvotāji, gan patvēruma meklētāji. Radošajā darbnīcā katram bija iespēja izcept maizes kukulīti uz kļavu lapām, tā pagaršojot īstu pēc latviešu tautas tradīcijām gatavotu maizi, kas noteikti ir citādāka, kādu to pierasts baudīt Indijā, Sīrijā, Afganistānā un citās valstīs, no kurām patvēruma meklētāji te ieradušies. Pasākums bija necerēti labi apmeklēts, par ko prieks Liepnas patvēruma meklētāju centra vadītājai Loretai Jarganei, darbiniekiem un tā organizatoriem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei.
Patvēruma meklētāju skaits pieaug
Dažādu militāro konfliktu, kaimiņvalstu īstenotā hibrīdkara un cilvēktiesību pārkāpumu rezultātā patvēruma meklētāju skaits Latvijā strauji pieaug: 2021. gadā Latvijā ieradās 582 patvēruma meklētāji, bet 2023. gadā šis skaits bija gandrīz trīskāršojies, sasniedzot 1624. Atbildot uz šo notikumu radīto slodzi uz patvēruma sistēmu Latvijā, ar Eiropas Savienības fondu atbalstu 2023. gadā atklāja jaunu patvēruma meklētāju izmitināšanas centru Liepnā, Alūksnes novadā.
“Imigrācija ir viens no sabiedrībā apspriestākajiem tematiem, it īpaši saistībā ar notikumiem uz valsts robežas. Mazāk dzirdams par patvēruma procedūru Latvijas teritorijā. Patvēruma piešķiršana ir rūpīgi vadīts process, kurā Pārvalde savu funkciju ietvaros līdzsvaro cilvēcību un atsaucību pret patvēruma meklētājiem ar atbildību pret valsts interesēm un pilsoņu drošību. Runa ir par abpusēju sadarbību – atsaucību un atbildību sagaidīt arī no patvēruma meklētājiem, kuriem jāievēro Patvēruma likumā noteiktās prasības un, uzturoties kādā no Pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centriem, arī tā iekšējās kārtības noteikumi,” skaidro Pārvaldes priekšniece Maira Roze.
Nosacījumus ievēro
Teju būs jau gads, kopš Liepnā uzņemti pirmie patvēruma meklētā-
ji. Lai gan sākumā vietējā sabiedrībā izskanēja neapmierinātība ar šāda centra izveidi Liepnā, tagad pierādījies, ka šo cilvēku izmitināšana šeit problēmas nesagādā. “Vietējie iedzīvotāji ir pieraduši redzēt sev blakām citu nacionalitāšu cilvēkus. Sūdzības par viņu uzvedību neesmu saņēmusi. Ja arī radušās domstarpības par atsevišķu tautību cilvēku kultūras izpausmēm, mēs tās pārrunājam. Tas, piemēram, attiecas uz atkritumu šķirošanu, jo citās valstīs šādu praksi nepielieto. Taču, izskaidrojot to mūsu centra iemītniekiem, viņi saprot un labprāt ievēro šos nosacījumus, pieņem mūsu kultūru, labprāt vēlas iesaistīties vietējās sabiedrības aktivitātēs,” saka L. Jargane.
Meklē iespējas integrēšanai sabiedrībā
Patvēruma meklētāju ikdiena Latvijā rit samērā vienmuļi, tādēļ Pārvalde meklē dažādas iespējas, lai vecinātu viņu integrēšanos vietējā sabiedrībā. “Rudens, ziemas sezonā mēs no Liepnas pamatskolas īrējam sporta zāli, kur ikviens patvēruma meklētājs var izmantot futbola, volejbola spēlēšanai vai ar sportu nodarboties kā citādāk. Vasarā tas nav aktuāli, jo viņi var doties dabā, sportot arī tepat, pie Liepnas patvēruma meklētāju izmitināšanas centra, izveidotajā sporta laukumā, spēlēt volejbolu arī no centra tālāk esošajā pagasta sporta laukumā,” stāsta L. Jargane. Viņa atklāj, ka vēl patvēruma meklētājiem ir iespēja arī mācīties latviešu valodu, ko daudzi no viņiem izmanto. Lai gan visi kā viens atzīst, ka latviešu valoda ir sarežģīta, vairākiem no viņiem tas lieliski izdodas.
Tagad puiši pauž iniciatīvu organizēt kriketa spēlētāju komandas. “Tādēļ plānosim, kā varam iegādāties šim nolūkam nepieciešamo inventāru, bet par organizatorisko pusi un inventāra pielietojumu jādomā pašiem iniciatoriem,” stāsta centra vadītāja.
Liepnas patvēruma centra iemītnieki, sadarbībā ar Sabiedrības Integrācijas fonda mentoru, kopīgi pavadīja veco gadu, ieturot svētku pusdienas. Tā bija iespēja parādīt, ko viņi iemācījušies latviešu valodā, dziesmās un dejās kaut nedaudz atklāt savu valstu kultūru. Šādas pašas aktivitātes patvēruma meklētājiem, nobaudot latviešu Jāņu sieru, notika arī vasaras saulgriežos.
Alternatīvais vai bēgļa statuss
Liepnas patvēruma meklētāju centrā pašlaik ir izmitināti vairāk nekā simts patvēruma meklētāju no dažādām valstīm. Šie cilvēki tur uzturas līdz sešiem mēnešiem, kamēr notiek visas nepieciešamās intervijas, dokumentu pārbaude, lai saprastu, vai šiem cilvēkiem ir nepieciešams alternatīvais vai bēgļa statuss. Alternatīvais statuss ir tad, kad cilvēks iegūst atļauju atrasties Eiropas Savienībā gadu. Savukārt bēgļa statusu iespējams iegūt līdz pieciem gadiem. Statusu piešķir gadījumos, ja cilvēkam viņa valstī ir bijusi apdraudēta cilvēka dzīvība, nacionalitāte, seksualitāte, reliģija, kas, ierodoties šeit, Latvijā, viņam ir jāpierāda. “Patvēruma meklētājs pēc trīs mēnešu uzturēšanās perioda ir tiesīgs pieprasīt šeit darba atļauju. Dokuments ir līdzīgs mūsu identifikācijas kartei, tikai to nav iespējams izmantot ceļošanai. Liela daļa no mūsu centra patvēruma meklētājiem jau ir ieguvuši šādas kartes un atraduši darbu. Taču process nav noslēdzies, viņiem tomēr jāsniedz ziņas par savu atrašanās vietu,” stāsta Liepnas patvēruma meklētāju centra vadītāja.
Iesniegumus izskata rūpīgi
Kampaņā “Cilvēcība. Atsaucība. Atbildība” ir izveidotas skaidrojošas infografikas un animācijas par dažādiem patvēruma iesnieguma izskatīšanas procesa aspektiem, lai sniegtu ieskatu patvēruma meklētāju ikdienā. “Patvēruma meklētāju iesniegumi tiek rūpīgi, objektīvi un taisnīgi izskatīti, iedziļinoties katrā individuālajā gadījumā un izmantojot precīzu un aktualizētu informāciju no dažādiem avotiem, piemēram, no Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras un Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu lietās, kā arī no starptautiskām cilvēktiesību organizācijām. Tiek ņemta vērā vispārējā situācija patvēruma meklētāja izcelsmes valstī un, ja nepieciešams, valstīs, caur kurām viņš devies. Tāpat vērā ņem arī izcelsmes valsts normatīvos aktus un to piemērošanas veidu, kā rezultātā tikai daļai patvēruma meklētāju tiek piešķirts tiesiskās aizsardzības statuss. Neskatoties uz lielo patvēruma meklētāju skaitu, piemēram, 2023. gadā no 1624 patvēruma meklētājiem 88 personas ieguva bēgļa statusu, bet 40 personas – alternatīvo statusu,” papildina Pārvaldes priekšniece Maira Roze.
Ha Bibi, Latvijā ieradies no Afganistānas: “Uz Latviju atbraucu pirms 35 dienām. Afganistānā jau desmit gadus strādāju starptautiskā organizācijā Kabulā un citās pilsētās, ar cilvēkiem no Eiropas Savienības, Amerikas Savienotajām Valstīm, Austrālijas, Kanādas un citu valstu pārstāvjiem. Šo desmit gadu laikā nekādu problēmu nebija, bet pirms trīs gadiem islāma fundamentālistu militārā kustība “Taliban” uzsāka savas represijas pret cilvēkiem Afganistānā. Arī mani jau vairākkārt brīdināja, ka nedrīkstu darboties starptautiskās organizācijās, pauda savu nostāju, ka ir kategoriski pret sadarbību ar cilvēkiem no citām valstīm. Tas bija brīdinājums, ka man jādodas projām, jādodas uz Eiropu, jo mana dzīvība bija apdraudēta. Liepnas patvēruma meklētāju centrā esmu nonācis kopā ar savu māsu, kuras dzīvība Afganistānā arī bija apdraudēta. Esmu ļoti laimīgs atrasties Latvijā, priecājos par atsaucīgajiem cilvēkiem un laipno uzņemšanu. Liepnā jūtos drošībā, un tas ir pats galvenais. Afganistānā man palika sieva un bērni, bet nākotnē plānoju palikt šeit, nodarboties ar biznesu un atvest uz šejieni arī savu ģimeni.”
Eduards Voilaks, Liepnas pagasta iedzīvotājs: “Liepnas pagasta iedzīvotāji nu jau ir pieraduši ikdienā redzēt sev blakām dažādu valstu un kultūru cilvēkus. Tas nav nekas jauns. Kādreiz šeit mežos strādāja krievu armijas puiši, un daudzi no viņiem arī palika šeit uz dzīvi. Tad “nāca čečenu laiks”, un Liepnā palika viņu bērni. Tāpat bija arī tad, kad te strādāja gucuļi, kuri atkal atstāja te savas pēdas. Vēlāk uz dzīvi šeit apmetās arī daži robežsargi. Tagad ir neparasti redzēt, kā citas ādas krāsas slaida auguma sieviete, kurai mati sapīti vai simts bizītēs, bez pieturēšanas no Liepnas veikala nes sev uz galvas iepirkumu maisiņu. Tā bijām pieraduši redzēt tikai televīzijā. Tagad tā ir mūsu ikdiena. Nelielas problēmas bija vien ar atkritumu savākšanu. Vairākās kultūrās nav pašam tie jāsavāc, bet to atrisinājām, cilvēki, ja viņiem paskaidro, saprot, ka mēs esam pieraduši pie noteiktas kārtības šajā jomā.”
