FOTO: SINTIJA LEITE
Pirms sāku stāstu par Ziemassvētkiem, gribu pateikt to, ka piedzīvoju īstu Ziemassvētku brīnumu – nedēļu pirms svētkiem “Maksimā” pazaudēju (izgrāvu, noliku garām somai) maku ar kartēm un naudiņu. Manos gados tas ir blieziens ar koku pa galvu un pat tiek skarta sirdsdarbība. Paldies manām draudzenēm, kuras gan lūdza Dieviņu, gan darbojās internetā. Maks atradās – ar visām kartēm un naudiņu. Tajā brīdī es sapratu – pasaulē pamatā ir labi, normāli cilvēki. Paldies Tev, nezināmais cilvēk, kas pacēli maku un atdevi veikala vadītājai. Lai Tev priecīgi svētki!
Par godu svētkiem, par godu tam, ka ir bijis reiz cilvēks vai Dieva bērns, kas izcietis visu par mums, gribu jums izstāstīt vienu Ziemassvētku pasaku, kas dzīvo manī nu jau daudzus gadu desmitus.
Ir visā plašajā pasaulē tikai viena aleja un viena baznīca, kur es skaidri zinu – Ziemassvētku brīnums ir bijis. Tā ir neliela, vienkārša, diezgan aplupusi baznīciņa, bet nav pasaulē vietas, kur es tā sajustu Ziemassvētkus. Esmu diezgan daudz ceļojusi, redzējusi katedrāles Ņujorkā, Vīnē, Berlīnē, bet paskaties un domā – nu skaisti, nu jauki, bet… Apekalnā ir baznīca, kādas nav citur pasaulē. Te laulāti mani vecvecāki, mani vecāki, te esmu krustīta es un mana māsa… Un, kad ieskanas “Klusa nakts”, ir jāraud un jātic, ka pasaulē viss ir kluss un mierīgi.
Bet mans stāsts ir arī par ceļu, kas ved uz baznīcu. Pirms daudziem gadiem mēs ar vīru katru gadu braucām uz Apekalnu. Vienu reizi alejā vairs nebija, kur atstāt mašīnu, un mēs nobraucām gandrīz līdz Zvanu Zentas mājai. Tā bērnībā visi sauca vienkāršo, kluso māju pakalnā. Ejot kājām uz baznīcu, saskatot šo mašīnu rindu gar ceļu, man pilnīgi skaidri acu priekšā nostājas citas ainas. Ceļa malā gar visu kapsētu sprauslāja un mīņājās zirgi, kas bija atveduši cilvēkus uz baznīcu. Tur bija mana “Anduļu” vectēva staltais bēris, tur bija mana Lejaspeņķu vectēva Dukāts, tur bija viņi visi, tie, kas gulēja skaistajā, klusajā kapsētā gar ceļa malu. Un vēl un vēl – paaudze aiz paaudzes. Viņi dzīvoja, mīlēja, bet galvenais strādāja, cēla mājas, kopa laukus, kas tagad aizauguši krūmiem. Iet gadi, gadu simti un tūkstoši, bet decembra beigās miljoniem cilvēku, ticīgi vai neticīgi, sēž lielās katedrālēs un mazās baznīcās un tic, ka ir kāds glābējs, kas atnācis pašā tumšākajā gada laikā. Ticība jau arī ir tas brīnums, kas glābj pasauli.
Baiba Berkolde
