Visi ceļi ved uz Gulbeni

Arī mani 22. augustā autobuss aizvizināja uz Gulbeni ar jauko simbolu Gulbis. Šoreiz braucu ar zināmu nolūku ieskatīties dziļāk pilsētas acīs, jo parasti jau tā nesanāk. Gulbene ir interesanta ar to, ka zināmā mērā izstiepta un ļoti klusa. Šoreiz īpaši nepievērsu uzmanību, kā mēdz teikt „utīm’’, bet lūkoju saskatīt un pat nemanāmi salīdzināt ar Alūksni. Kas Gulbenē patika- nav trokšņu, interesanti noformēti parkā soliņi, kur atpūsties, autoostas iekštelpa. Arī plašais laukums pie autoostas. Lai kā arī nebūtu, bet arī autoostā bija tualete, maksas gan, bet bija un vairākās vietās, kaut arī sausās tualetes. Protams bija baznīcas, viena mūsu pusei neraksturīga- Jaunā paaudze netālu no autobusu pieturas. Nedaudz tālāk Katoļu draudzes dievnams. Es tūlīt iedomājos lepno gaili mūsu Alūksnes evaņģēliski Luterāņu baznīcas tornī. Lai kurā pusē pilsētai atrodamies, Gailis neļauj nomaldīties. Tas būtiski ietekmē Gulbenes seju. Žēl, ka tā sanācis.. Pietrūka arī mūsu strūklaku. Tomēr Gulbītis sargā pilsētu, cilvēkus, tradīcijas. Pēc plašā autobusu saraksta patiešām visi ceļi ved uz Gulbeni. Bagāta ziediem, platām ielām, ir luksofori uz gājēju pārejām. Tomēr, mana klusākā vēlēšanās iebraucot atkal Alūksnē bija- Lai GULBENE un tās novads plaukst un dzīvo savu dzīvi, bet ALŪKSNEI un novadam jāpastāv mūžīgi!

+ 20