Ieva Pētersone
Esmu izkāpusi no autobusa un stāvu pie autoostas Viļakā, ir 20. Jūlijs. Pulkstenis vēl rāda tikai astoto rīta stundu. Saule krietni silda, tomēr vējš neganti iecērtas sejā, jo esmu negaidīti, nostājusies viņam ceļā. Vēlāk gan pierimst, un tīri miermīlīgi atļauj man svešiniecei pārdomāt šodienas ejamās vietas. Vējam taisnība, Viļakā esmu pirmo reizi un neesmu bijusi aculieciniece tiem laikiem, kad cilvēku bija vairāk un arī darbavietas bija. Cilvēku patiešām maz un arī mašīnas reti redzamas, vēlāk jau radās rosība, bet rīta stundā gandrīz ar baudu elpoju tīro gaisu un jutos kā labā lauku ciematā, vienkārša bez liekas greznības- tāda sagaidīja Viļaka. Tomēr pāri visam ir jūtama svētuma elpa. To dod Viļakas baznīcas. Jau pieejot vien gribas mesties ceļos un neslēpšu, ka pie Dievmātes tēla un mūsu Kunga Jēzus Kristus krustā sistā raudāju-tik liels bija saviļņojums. Daudzās vietās biju un iemūžināju, patika Viļakas ezers, tas, ka godā tur aizgājējus tas gan ir visur, bet pati par to pārliecinājos, staigājot pa parku un mūža dārzu pie pareizticīgo baznīcas. Ar veikaliem Viļaka nevar lepoties, lielākais ir Maka veikals, būvmateriālu. Ir dienas centrs, Bērnu un jauniešu sporta skola. Ir privātie veikali pa kādam. Iekšā gan es nevienā nebiju, izņemot Maka veikalu, lai nopirktu dzeramo ūdeni. Pie mājām bija akas. Varēja jau palūgt padzerties, bet nebija tobrīd neviena tuvumā, Cilvēki te vērīgi. Kad gāju garām vienam kungam viņš uzreiz uzrunāja mani, ka es laikam neesot vietējā. Maliet apmainījāmies domām par Viļaku, kura viņam ļoti patīk un es arī piekritu, kungs novēlēja man Dieva palīgu. Vēlāk par cilvēku sirsnību pārliecinājos, kad apsēdos pie autoostas uz soliņa, kāda sieviete, vēlāk iepazināmies, viņu sauca Vija, tepat Viļakā augusi, skolā gājusi, ieteica iet aizvējā, lai nesaslimstot. Pēc tam pastāstīja, ka tagad esot bezdarbniece tāpat kā daudzi citi Latgalē. Vijai rokas bija zilas no mellenēm, jā bijusi ogās, taču šogad tomēr esot maz, vismaz tur kur viņa bijusi. Pienāk arī citas ogotājas trauki nav pilni, tomēr sievas ir apmierinātas ar to, cik Dievs atvēlējis. Viņa dzīvojot trīs kilometrus ārā no Viļakas, dārzā arī šogad negribot augt kartupeļi, kurus jau tā ēdot nost Kolorādo vaboles un gurķi arī pavisam mazi, bet tajā pašā laikā cerīgi saka, ka gan jau pietikšot. Vijai pienāk autobuss vietējais reiss, bet man vēl laika pietiek tāpēc eju vēl aplūkot Viļaku. Visā dienas garumā ir arī kādi notikumi, varētu teikt, ka man Viļakā ir atstāts kapiņš ezītim. Kad jau biju izpriecājusies par puķēm, Liktenim labpatikās atgādināt, ka nekas nav mūžīgs… Es viņu ieraudzīju uz ceļa sabrauktu, sākumā jau gribēju iet projām, bet atgriezos atpakaļ. Nebiju redzējusi gadiem ilgi Ezi redzējusi bet te Viļakā cietis, nedzīvs uz braucamās daļas. Kāds it kā teica- arī tas ir Dieva radīts, ņem un aproc. Tā arī darīju, pie bērziem pāri ceļam ieliku bedrītē, pārklāju ar zālēm un turpat ar saplūktiem pļavu ziediem. Acīmredzot tas man bija jādara. Tur nobira pirmās asaras aiz žēluma pret Ezīti. Kādas sievietes svētība tikai par to, ka gribēju palīdzēt to arī tīri cilvēcīgi darīju jo par abām iecēlām kartupeļu maisu autobusā. Tie tādi nebūtiski un tomēr paliekoši atmiņā. Kad jau sēdēju autobusā priecājos, ka atbraucu uz Viļaku- vienkāršu un sirsnīgu, pati arī jutos garīgi tīrāka.
Izbraucot cauri skaistajai Liepnai, ne mazāk skaistai un tuvai Mālupei, pirms Malienas ausīs ieskanējās dziesma „Pie Dieviņa gari galdi, gari galdi… „ Es zinu kāpēc? Tuvojas kapu svētki tie ir skaisti visā būtībā, kad satiksies radi draugi un tīsies atmiņu kamols ap aizgājējiem. Dievs svētī mūs visus! Skaistu turamāko vasaru, arī Viļakas ļaudīm. Visur jau nebiju, bet gan jau pienāks cita reize.
Ievas Pētersones teksts un foto
Reklāma