Viedoklis par redakcijas sleju ,,Cik daudzi dzīvo uz vientulības salas?”

Tēma ir aktuāla un savā laikā par tādu problēmu rakstīju arī savā diplomdarbā. Jāsaka, ka tā mūsdienās aug augumā. Toreiz es izjautāju cilvēkus dažādās vietās, laukos, pilsētā, sociālās aprūpes centros. Lasīju daudz literatūru par šo tēmu un nonācu pie secinājuma ne galīgā, bet kopumā varēju secināt, ka ne jau bagātība dara cilvēku laimīgu, ne liela ģimene. Bija cilvēki, kuri dzīvoja vieni savrupmājā un jutās labi. Aprūpes centros vairumā bija apmierināti, bet jutās pamesti, ka dzīvi nostrādājuši, bet bijušajiem darba biedriem nebija vairs vajadzīgi, arī bērniem. Ja cilvēks ir strādājis visu mūžu, bet uz svētkiem neviens viņu neatceras, kā viena teica, – kā atdevu māju tā ar to draudzība cauri. Viņa nejutās vientuļa, bet sāpināta. Kāda ilgstoša slimniece rūgti raudāja, ka jūtas pamesta jo neviens neinteresējoties, kur viņa palikusi. Cik cilvēku tik likteņu. Vientulība nav dāvana, bet spieķis uz kura atspiesties vecuma nespēkā, Šodienas steigā, kad pirmajā vietā ir internets un citas digitālās ierīces vientulības koks aug augumā jo nevienam nav laika vienkārši aprunāties. “Bet tam cilvēkam vajag sirdi, kuram uzticēties”, vārdi no dziesmas, kuru bieži dziedāja SAC ,,Alūksnē’’ Ilze Briediņa.

Bet Kas tad ir vientulība?

Speciālisti apgalvo, ka mūsdienu pasaulē vientulība ir primārā problēma. Tomēr tas, ko mēs saprotam ar vientulību, nebūt nav tik viennozīmīgs. Kāds var būt viens pats, bet nejusties vientuļi. Un pretēji – kāds var būt vientuļš, kaut arī nekad nav viens pats. Tātad, vientuļš jeb viens pats un vientuļš, t.i., pamests, ir divas dažādas lietas.

. Daudzi cilvēki paši meklē vientulību un uztver to kā lielu dāvanu. Palikt vienatnē, vismaz uz pāris stundām nedēļā, nebūt nodarbinātam ne ar ko citu; izmantot laiku tikai sev, kad var nodoties savām domām; nodar­boties ar to, ar ko tajā brīdī vēlies – tas viss patiešām ir kā dāvana – vientulības dāvana.

Pilnīgi kas cits ir atstātība, pamestība. Pamatoti mēdz teikt: „Tie, kas ir vientuļi, tie aug un veidojas, bet tie, kas ir atstāti, notrulinās.”Vientuļš (šī vārda pozitīvajā nozīmē) atstāj sevi un saņem visu; vientuļš (nega­tīvajā nozīmē) cenšas paturēt sevi un pa­zaudē visu, saskaņā ar Jēzus vārdiem: „Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai.” (Jņ 12, 25)

Tātad, ne jau vientulība ir mūsu prob­lēma, bet gan pamestība, kas faktiski ir anomālija. Šāda vientulība ir konkrēta problēma, kuru mēs nevaram ignorēt. Vientulība ir sastopama visur – pilsētā un laukos, mazajās ieliņās un lielajos bulvāros, savrupmājās un daudzdzīvokļu blokos.

Daži varbūtējie vientulības izjūtas iemesli

Ir reizes, kad cilvēki jūtas vientuļi sakarā ar tuvu attiecību pārtraukšanu vai tuvu cilvēku zaudējumu. Cilvēks baidās, ka viņu atkal varētu pamest. Tā ir dabīga reakcija pēc zaudējuma. Dažkārt vientulība izriet no zemas pašvērtības izjūtas. Vientulību var padziļināt emocionālās problēmas. Tā depresīvs cilvēks var izvairīties no apkārtējiem, bet tas tikai pastiprina viņa vientulības izjūtu. Savā pētījumā secināju, ka viena no visnepieciešamākajām vecu un vispār cilvēku vajadzībām ir vajadzība pēc saskarsmes. Speciālisti raksta, ka savstarpējās attiecības cilvēku dzīvē ieņem galveno lomu. Ikvienam indivīdam ir nepieciešamība kontaktēties ar citiem, jo cilvēks ir sabiedriska būtne. Katrs cilvēks izjūt vajadzību pēc atzinības, pēc citu klātbūtnes, pēc pašapliecināšanās, pēc pašapziņas un pēc informācijas. Šīs vajadzības var apmierināt tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem” Sociālo lomu konflikts rodas ar iepriekšējās lomas zaudēšanu un jaunas lomas pārņemšanu un adaptēšanos vai pielāgošanos, kas arī ir viena no aktuālākajām problēmām, ar ko saskaras mūsdienu cilvēki, ņemot vērā viņu vecumam raksturīgās fizioloģiskās un psiholoģiskās īpatnības. Cilvēks parasti gatavojas aiziešanai pensijā, cenšas iepriekš saplānot savu turpmāko dzīvi. Līdz ar to svarīga ir vecu cilvēku adaptācijas problēma jaunajos apstākļos, kā arī adaptācijas saistība ar sagrautās iepriekšējās harmonijas atjaunošanos starp personību un sociālo vidi. Krasas sociālā statusa izmaiņas, iepriekšējās sabiedriskās lomas zaudēšana var izraisīt cilvēkam psihiskās veselības traucējumus un citas psihiskas traumas. Viena no problēmām, ar ko saskaras vecie cilvēki sociālajos aprūpes centros, ir adaptācija, pielāgošanās jaunajiem apstākļiem. Zaudējot ierasto vidi, savas mājas zūd stabilitāte, cilvēks var justies apjucis. Kā jau pieminēju cik cilvēku tik atšķirīga var būt vientulība vai tomēr pamestība pat no vistuvākajiem.

Vai es jūtos vientuļa vai pamesta? Nē! Man ir patiesi draugi, ar gadiem tie paliek arvien mazāk, bet paliek tie, kuriem nav svarīgs mans sociālais stāvoklis-vēl jau ziedu un man ir labi, ka dzīvē ienākusi arī eņģeļu skolas radītāja, vadītāja Maija Kadiķe, kura palīdzēja un palīdz ar savu Gaismu, paldies arī manai ģimenes ārstei, kura apstādināja mani ienākušās skumjas. Turamies!

Pārdomās dalījās bijusī sociālā darbiniece Ieva Pētersone