Vēlaties izbaudīt Dakāras rallija cienīgas emocijas?

Ja tā, tad jums nav obligāti jābrauc uz Sahāras tuksnesi Āfrikā, bet vienkārši atliciniet stundu laika un izbrauciet mūsu novada ceļu Maliena –Mālupe – Liepna. Šobrīd ir iestājies sausa laika periods ar ļoti lēnu vēju, kad, braucot pa šo ceļu, pārņem izjūta, ka tu brauc nevis pa ceļu, bet pa tuksnesi, jo ir nebeidzami putekļi, kuri saglabājas virs brauktuves diezgan ilgu laiku.

Nebeidzami putekļi

Visā pasaulē un arī mūsu valstī raizējas par CO₂ piesārņojumu, kas, protams, ir ļoti satraucoši. Bez tam jau runā par trokšņa un smaku pieļaujamo līmeni noteiktā apkārtnē. Bet kā tad ar putekļiem? Vai arī tas nav sava veida piesārņojums? Šajā ceļā nesagaida tikai tuksneša brauciena cienīgi izaicinājumi, kā šobrīd mēdz teikt. Mums ir jādala ceļš ar pretim braucošajām dažāda gabarīta automašīnām, mēģinot kaut ko saskatīt necaurredzamajā putekļu mākonī. Mums ir jāpamanās neiebraukt grāvjos tur, kur tie ir brīžos, kad redzamība tuvojas nullei. Mums ir jācenšas izbraukt šo ceļu turp un atpakaļ, saglabājot mašīnas vējstiklu, jo pretī braucošo mašīnu paceltie akmeņi labprāt to izvēlas par sava atsitiena mērķi. Turklāt mūsu ceļa brauktuve ir tik daudz plēsta un greiderēta, ka arvien vairāk parādās pusatsegti akmeņi, trāpot uz kuriem mašīnas ritošā daļa brēktin brēc pēc vizītes autoservisā. Pavisam citāda aina mūs sagaida pavasara un rudens slapjajā sezonā, kad esam humoristiskās sanākšanās sprieduši par kooperatīva izveidi, lai iegādātos kopīgu traktoru novada centra apmeklējumam.

Vai jābrauc caur Balviem?

Par šādu jautājumu rakstu, kad visus pakalpojumus mūsu valstī veido “pieejamākus” un kvalitatīvākus cilvēkiem. Mēs Liepnā jūtam, ka viss tā pamazām no mums attālinās. Lai nopirktu apģērbu, lai izņemtu naudu no bankomāta, lai iegādātos ārsta izrakstītus medikamentus, lai apmeklētu vēl daudzas un dažādas institūcijas, jebkuram liepnenietim jāmēro ceļš vismaz līdz mūsu novada centram – Alūksnei. Varbūt mums ieteiks braukt uz Alūksni caur Balviem, jo tikai nieka 14 km mūs šķir no asfalta seguma, kurš savieno Kupravu ar Balviem.

Pirms pāris dienām šī raksta autore mēroja ceļu uz Viļaku caur Žīguriem. Pārņēma skumjas, niknums un bezspēcība, kad pavīdēja jau tā, manuprāt, nevainojamā asfalta seguma nomaiņa un atjaunošana (nevis bedrīšu lāpīšana) vairākos ceļa posmos. Prātā zibsnīja domas: “Kam labi, tam vajag vēl labāk, bet, kam slikti, lai ir vēl sliktāk”. Mazajā Viļakas novadā ir atradusies nauda pat tīri laba asfalta nomaiņai, bet mūsu normāla izmēra novadā neviens nav spējis nospiest pareizo sviru, lai Alūksnes – Liepnas ceļu sakārtotu. Var noteikti brīnīties esošie novada saimnieki, vai tiešām Liepnā vēl ir palicis kāds iedzīvotājs vai uzņēmējs, kurš, izmantojot šādu ceļu, vēl spēj veikt kādu saimniecisko darbību, jo katru pavasari visi trīs no Liepnas izejošie grants seguma ceļi ir slēgti vismaz divus mēnešus kravu transporta pārvadājumiem.

Laiks uzņemties atbildību

Godājamie varas vīri un sievas, vai tiešām beidzot nebūtu pienācis laiks uzņemties atbildību par to, lai cilvēka cienīgu dzīves apstākļu nodrošināšanā ietilptu arī cilvēcīgi ceļi! Kad pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām, apmēram pirms 15 gadiem, Liepnu apmeklēja vairāki ievērojami deputātu kandidāti, tad viņi, viens no kuriem ir savulaik aizpildījis satiksmes ministra krēslu, pārliecinoši apgalvoja, ka viņu valdīšanas laikā katra pagasta centru ar novada pilsētu savienos asfaltēts ceļš. Solīts makā nekrīt, protams, tomēr… Runājot tēlaini par katru lielu vai mazu valsti, to salīdzina ar dzīva cilvēka organismu, kurā šīs teritorijas ceļus pielīdzina artērijām, pa kurām katra ķermeņa šūnai tiek piegādāts skābeklis, kas vitāli nepieciešams dzīvības uzturēšanai. Šis Alūksnes – Liepnas ceļš ir mūsu ne visai milzīga, bet dzīvei svarīga artērija, kas mūs saista arī ar visa organisma sirdi – Rīgu.

Mēs esam ļoti pieticīgi un pacietīgi, bet kādreiz arī šis vadzis var lūzt. Varbūt ir kāda iespēja vismaz paturpināt tādu pašu (it kā ne tik kvalitatīvu un dārgu) asfaltsegumu, kā ir ceļa posmā Alūksne – Maliena, jo arī mēs esam cilvēki un mums patīk dzīvot vietā, kur aizvadīta visa mūsu dzīve. Un mēs ļoti vēlētos justies patiesi piederīgi savam novadam un Latvijas valstij, kur mūs ne tikai uzklausa, bet arī atbalsta.

Lilita Spirka